Lielākie sporta skandālisti! Par īpaši spilgtiem varētu uzskatīt trīs konkrētus gadījumus 4
Vilnis Ābele, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Sports pamatā ir ļoti agresīva vide. Atkarībā no konkrētā sporta veida tas allaž tendēts uz cīņu, uz pretstāvi, uz pilnīgu pretinieka sakāvi un, protams, savu personīgo triumfu. Un šā sagaidāmā triumfa vārdā dažkārt ļaudis mēdz uzvesties arī mazliet dīvaini, pat lielā mērā nosodāmi. Protams, sporta vēstures gaitā bijis daudz dažādu skaļu skandālu, un mūsdienu apskatnieku vērtējumā par īpaši spilgtiem varētu uzskatīt, piemēram, trīs konkrētus gadījumus.
Ringa skandālu karalis
Vispirms krietni vien izcēlies melnādainais amerikāņu bokseris Maiks Taisons – unikāls sportists un vienlaikus absolūti neglābjams skandālists ar ārkārtīgi raibu gan sportisko karjeru, gan personīgo dzīvi. Fakti, ka viņš pamanījies pilnībā un neatgriezeniski pazaudēt jeb faktiski nejēdzīgi izšķērdēt savus nopelnītos vismaz 200 miljonus un ka tostarp viņš atsēdējis arī krietnu laiku ieslodzījumā saistībā ar apsūdzību par kādas tā dēvētās “skaistuma karalienes” izvarošanu viesnīcas numurā, jau vien ir kaut ko vērti, vai ne?
Bet absolūti iezīmīga ir virkne epizožu 1997. gadā Taisona cīņā ar Evanderu Holifīldu. Otrajā raundā kādā mirklī pretinieki ļoti spēcīgi sasitās ar galvām, kā rezultātā Taisons guva brūci, pa kuru sāka nevaldāmi šļākties asinis. Ievainotais nokrita zemē un vaikstījās sāpēs, vienlaikus skaļi paužot cīņas tiesnesim, ka Holifīlds viņam esot gluži apzināti traumējoši iesitis ar galvu. Taču tiesnesis šo sūdzību ignorēja. Tostarp turpinājumā, kā pauduši tā laika apskatnieki, kuri bijuši šīs cīņas aculiecinieki, Holifīlds vēl vairākas reizes esot pārkāpis noteikumus, un arī to tiesnesis atstājis neievērotu. Un tad kādā no nākamajām pretinieku saķeršanās reizēm pēkšņā niknuma lēkmē Taisons pamatīgi iekoda Holifīldam ausī, turklāt vēl pēc tā rupji pagrūda pretinieku mugurā.
Bet, joprojām neskatoties ne uz ko, cīņa turpinājās, un par iepriekš minētajiem pārkāpumiem Taisons saņēma tikai divu punktu sodu. Kad mazliet vēlāk Holifīlds atkal izprovocēja sadursmi ar galvām, Taisons no visas sirds iekoda viņam arī otrā ausī, uzskatāmi demonstrējot, ka tādējādi soda pārkāpēju. Arī pēc tā tiesnesis nepārtrauca cīņu. Taču tā tomēr neturpinājās. Tāpēc, ka Holifīlds vairs neiznāca ringā, jo, izrādās, Taisons bija praktiski nokodis daļu viņa labās auss…
Un tad jau sākās kaut kas pavisam grūti izskaidrojams. Pēkšņi Taisons metās virsū Holifīldam arī ārpus cīņas, viņu centās apturēt apsargi un drīz jau arī palīgos piesteigusies policija, taču viņš bija jau tik lielā mērā satrakojies, ka tagad sita bez izņēmuma visiem, kas vien patrāpījās ceļā, joprojām cenšoties izlauzties līdz Holifīldam. Un viņa sitieni aizvien bija spēcīgi un trāpīgi…
Vēstīts, ka šo plosīšanos izdevies apturēt tikai ar ļoti lielām grūtībām. Pēc šā skandāla Taisonu tomēr diskvalificēja un uz laiku atņēma viņam boksera licenci, kā arī aizturēja paredzēto 30 miljonu ASV dolāru honorāra izmaksāšanu, ko gan beigās tomēr izmaksāja, taču viņam nācās samaksāt trīs miljonus dolāru lielu sodu. Savukārt Holifīlds tā arī palika ar ringā nokostu ausi.
Daiļā slidošana un kaut kas pilnībā neticams
Daiļslidošana vienmēr bijusi gan emociju, gan tostarp arī skandalozu notikumu pārpilna vide. Un, ja vēl ielāgo faktu, ka visbiežāk tur virsotnē nokļūst pārsvarā ļaudis ar ļoti sarežģītiem raksturiem, kas vienlaikus gan veidoti, gan skarbi lauzti jau kopš agras bērnības, veidojas patiešām ļoti toksiska vide, kurā dažkārt nobriest pat īsteni noziegumi. Tieši tā tas bija arī gadījumā, kurā iesaistīta amerikāņu daiļslidotāja Tonija Hārdinga, ar kuru vienmēr notikuši dažādi savdabīgi gadījumi, taču viens no tiem iemantoja pasaules mēroga skandāla slavu.
Ilgus gadus Tonija un cita amerikāņu daiļslidotāja Nensija Kerigana bija galvenās favorītes visās sacensībās ASV. Taču tad pamazām tuvojās 1994. gada olimpiskās spēles, un Tonija aizvien vairāk satraucās par to, ka dažādu iemeslu dēļ varētu neiekļūt savas valsts olimpiskajā komandā. Viņa gluži labi pati juta, ka ne tuvu nav savā labākajā sportiskajā formā. Un tad viņai kopā ar domubiedriem nobrieda kāds ļoti negants plāns… Tonijas bijušais vīrs kopā ar viņas miesassargu uzmeklēja un nolīga cilvēku, kuram vajadzēja sakropļot Nensiju, salaužot viņai kāju, jo tādā gadījumā viņai nebūtu vairs nekādu cerību aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm, un tas savukārt pat visnotaļ droši garantētu tādu iespēju Tonijai.
Uzbrukums nelaimīgajai Nensijai notika 1994. gada janvārī, kad līdz olimpisko spēļu atklāšanai bija palikuši nepilni divi mēneši. Algotais ļaundaris uzbruka Nensijai treniņa laikā mirkli pirms ASV čempionāta, ar teleskopiski izbīdāmu stieni iesitot daiļslidotājai pa gūžu. Taču sanāca tā, ka ar to neizdevās salauzt upurim kāju, rezultātā bija tikai nopietns sasitums. Taču tas katrā ziņā neļāva viņai piedalīties valsts čempionātā, kas bija faktiski pēdējās atlases sacensības olimpiskās daiļslidotāju komandas sastāva noskaidrošanai, un tajā uzvaru guva Tonija.
Ierosināja izmeklēšanu, un jau kopš paša sākuma aizdomās turamo lokā bija arī Tonija, kuru tādēļ varēja izslēgt no nacionālās komandas. Taču to neizdarīja, un viņa aizbrauca uz olimpiskajām spēlēm, kur diemžēl (kā jau varēja sagaidīt) salīdzinoši vārgi startēja brīvajā izvēles programmā, ieņemot tikai 8. vietu. Taču tostarp bija norisinājies arī negaidītais. Nensija tomēr bija spējusi sekmīgi sadziedēt traumu, saglabājot savu vietu izlasē, un viņa arī startēja olimpiskajās spēlēs, turklāt spējot tur izcīnīt sudraba medaļu! c olimpiskajām spēlēm izmeklēšana saistībā ar incidentu turpinājās, un tās laikā tad arī noskaidrojās, ka Tonija iepriekš labi zinājusi par ieplānoto uzbrukumu Nensijai jeb tātad pati bijusi sazvērestības dalībniece. Viņu tiesāja, piespriežot trīs gadus nosacītu cietumsodu, 500 stundu sabiedriskā darba un 160 000 ASV dolāru lielu sodu. Toniju izslēdza no ASV Daiļslidošanas asociācijas, anulēja valsts čempiones titulu un uz mūžu aizliedza piedalīties asociācijas rīkotajos turnīros. Pēc kāda laika viņa beidza savu profesionālās daiļslidotājas karjeru.
Skandālists ar “dieva roku”
Un šeit gluži noteikti nav iespējams kārtējo reizi neatcerēties nesen pāragri mūžībā aizgājušo izcilo argentīniešu futbolistu un faktiski tikpat izcilo skandālistu Djego Armando Maradonu, par kuru pat nemaz nav iespējams pirmajā mirklī pateikt, vai viņš pasaulē ir slavenāks ar saviem sasniegumiem futbola laukumā vai kā skandālists.
Katrā ziņā viņš neizdzēšami kļuvis par autoru vienam no futbola vēsturē visleģendārākajiem vārtu guvumiem, kam pat piešķirts savs individuālais nosaukums, proti, “dieva roka”. 1986. gada Pasaules čempionāta ceturtdaļfināla spēles laikā, savstarpēji tiekoties Argentīnas un Anglijas nacionālajām valstsvienībām, Maradona guva šaubīgus vārtus, kas, pirmkārt, beigās izrādījās uzvaras vārti, otrkārt, gan daudziem aculieciniekiem, gan vēlāka laika pētniekiem šķita, ka tie patiesībā gūti ar roku, tāpēc nav ieskaitāmi. Uz to jau acumirklī protestējot norādījuši arī praktiski visi laukumā esošie angļu spēlētāji, taču spēles galvenais tiesnesis pats to nebija pamanījis, tāpēc vārtus tomēr ieskaitīja. Un tā tas arī oficiāli palika. Savukārt Maradona vēlāk bez īpašas kautrēšanās mazliet miglaini paskaidroja, ka vārtus guvis “daļēji ar dieva roku, daļēji ar savu galvu”. Var piebilst, ka tajā reizē Argentīnas nacionālā komanda kļuva par pasaules čempioni…
Tostarp visu savu dzīvi Maradona allaž pamanījās atrasties dažādu konfliktu epicentrā, veicot neskaitāmus ekstravagantus izgājienus. Piemēram, spēlējot spāņu futbola kluba “Barcelona” sastāvā, argentīniešu futbola superzvaigzne ilgu laiku bija visnotaļ patālu no sava labākā līmeņa. Tas, protams, ļoti kaitināja gan kluba līdzjutējus, gan dāsni maksājošos īpašniekus. Kādā reizē Maradona uz līdzjutēju kritiku spēles laikā reaģēja, braši piedraudot visiem ar dūri. Citu reizi sarūgtinājumā par zaudējumu Spānijas kausa izcīņas finālā Maradona vienkārši uzklupa vienam no pretiniekiem un turpat uz vietas izprovocēja masveida kautiņu. Par to viņš saņēma salīdzinoši maigu sodu – trīs mēnešu diskvalifikāciju, un tas praktiski nekādi neietekmēja ne viņa uzskatus, ne vēl jo mazāk vētraino dzīves un uzvedības veidu.
Argentīnas nacionālā komanda arī nākamajā jeb 1990. gada Pasaules čempionātā ar Maradonu sastāvā aizkļuva līdz finālam, taču tur piekāpās Vācijas Federatīvās Republikas valstsvienībai, par ko Maradona turpat laukumā izplūda maza, apvainota zēna cienīgās asarās. Turklāt šis viņa īpašā stresa stāvoklis ilgi nepārgāja, un tā dēļ Maradona kļuva par kārtējā pēcspēles skandāla līdzautoru. Proti, apbalvošanas ceremonijas laikā, saņemot savu sudraba medaļu, viņš nezin kāpēc pēkšņi atteicās paspiest roku FIFA prezidentam, brazīlietim Žoau Avelanžam, jo it kā juties pārliecināts par to, ka tieši viņš vainojams pie tā, ka šajā reizē Pasaules čempionātā neuzvarēja argentīnieši.
Savukārt 1991. gada martā skandalozā futbolista asinīs atrada kokaīna pēdas. Maradona apgalvoja, ka tā ir provokācija un pārbaudes rezultāti ir safabricēti atbilstoši Itālijas (tajā laikā Maradona spēlēja Neapoles futbola klubā) futbola federācijas prezidenta pavēlei, jo tādā veidā viņš vēlējies atriebties futbolistam par Itālijas valstsvienības zaudējumu Argentīnai 1990. gada Pasaules čempionātā.
Lai kā arī būtu, bet tajā reizē Maradona saņēma 15 mēnešu diskvalifikāciju, kuras laikā viņš vispār atvadījās no Itālijas un pārcēlās uz Seviļas futbola klubu Spānijā. Taču viņa karjera arī tur nebija ilgstoša. Kādā spēlē tobrīd ne īpaši sekmīgi spēlējošo argentīnieti nomainīja, un tas viņu pamatīgi satracināja. Maradona nekautrējās publiski apvainot treneri un turklāt vēl sarīkoja grautiņu ģērbtuvē. Bet vēl pēc dažām dienām spēlētājs un treneris pat uzsāka savstarpēju kautiņu…
Un arī tas, protams, nav viss, jo pirms dažiem gadiem diemžēl viņsaulē aizgājušais argentīniešu futbolists arī atlikušajā dzīves laikā pamanījās iekulties neskaitāmos un pat ļoti skaļos skandālos, no kuriem daži pilnībā apstiprināja viņa reālo aizraušanos ar kokaīnu.
Iespaidojošākie notikumi sportā
Visapkārt mīt pietiekami daudz cilvēku, kuriem sports galvenokārt asociējas ar skaļiem skandāliem vai labākajā gadījumā ar sasniegtiem rekordiem un ar pasākumu rezultātiem saistītām naudas likmēm totalizatoros. Tostarp arī šajā jomā ir bijuši un katrā ziņā noteikti vēl arī būs tādi diženi notikumi, kas spējuši būtiski ietekmēt visas cilvēces vēstures attīstības gaitu, piemēram, palīdzot cilvēkiem iemantot ticību pašiem sev un dāvinot cerību par gaišāku nākotni. Lūk, daži tādi fakti.
•••
Līdz 1900. gada olimpiskajām spēlēm, kas risinājās Parīzē, sievietēm joprojām nebija atļauts oficiāli piedalīties sporta sacensībās. Bet Parīzes spēlēs pirmo reizi tenisa un golfa turnīrā notika sacensības arī sieviešu konkurencē, un tas kļuva par nopietnu pagrieziena momentu. Savukārt 2012. gada olimpiskajās spēlēs Londonā arī boksa ringā jau izgāja sievietes.
•••
Trešā reiha fīrers Ādolfs Hitlers bija pārliecināts, ka 1936. gadā Berlīnē sarīkoto olimpisko spēļu gaitā uzskatāmi pierādīsies viņa teorija par āriešu rases vispārējo pārākumu. Taču to faktiski vienā paņēmienā pārliecinoši “neapstiprināja” amerikāņu melnādainais vieglatlēts Džese Ouens, kurš olimpiādē izcīnīja četras zelta medaļas – 100, 200 un 4×100 metru stafetes skrējienos, kā arī tāllēkšanā. Turklāt stafetes skrējienā Ouens vācu fīrera acu priekšā kļuva arī par jauna pasaules rekorda līdzautoru. Tiesa, turpat ir vērts kārtējo reizi nenoklusēt faktu par to, ka teju vai vienīgais, kurš nevēlējās oficiāli apsveikt melnādaino cilvēku, kurš tik ļoti sarūgtinājis Hitleru, bija toreizējais ASV prezidents Franklins Rūzvelts…
•••
Vācu neiroķirurgs Ludvigs Gutmans bija pirmais, kurš sarīkoja starptautiskās spēles invalīdu ratiņos, lai tādējādi sekmētu 2. Pasaules kara veterānu reabilitāciju. Viņš uzaicināja spēlēs piedalīties invalīdu krēslam pilnībā piekaltos sportistus, un tas laika gaitā iemantoja ļoti lielu popularitāti, tādējādi topot par mūsdienu paraolimpiskās kustības pamatlicēju.
•••
Tajā pašā boksā amerikāņiem ir vēl kāda skandaloza leģenda – Kasiuss Klejs, kurš 1965. gadā kļuva par čempionu smagajā svara kategorijā. Bet jau nākamajā dienā pēc šā nozīmīgā notikuma melnādainais sportists nāca klajā ar paziņojumu, ka ietilpst biedrībā “Islāma nācija” un mainījis savu īsto vārdu, tagad kļūstot par Muhamedu Ali (šo vārdu viņš saglabāja līdz pat sava mūža beigām). Turklāt jau drīz slavenais bokseris ne tikai atteicās doties dienēt ASV armijā, bet arī kļuva par aktīvu amerikāņu militārās agresijas Vjetnamā nosodītāju, par ko atriebīgā vara viņam atņēma čempiona titulu, anulēja licenci par tiesībām vispār piedalīties cīņās un pasi, bez kuras viņš nevarēja izbraukt no valsts. Mūsdienās Muhameds Ali ir viena no slavenākajām sporta leģendām visā pasaulē.
•••
Rasu nodalīšanas princips Dienvidāfrikā ļoti spēcīgi ietekmēja šīs valsts politisko un sociālo infrastruktūru, un tas tā turpinājās vēl arī pēc 1994. gadā oficiāli atceltās rasu segregācijas jeb aparteīda. Bet 1995. gadā pasaules čempionātā regbijā Dienvidāfrikas nacionālā izlase savstarpējā spēlē uzvarēja Jaunzēlandes komandu, un šis moments kļuva par ļoti svarīgu vēsturisko mirkli, jo ļoti uzskatāmi liecināja par rasistisko konfliktu nopietnu atslābumu. Dienvidāfrikas prezidents Nelsons Mandela, kurš praktiski visu savu dzīvi veltījis cīņai par cilvēktiesību ievērošanu savā valstī, gluži oficiāli paspieda roku jaunzēlandiešu komandas kapteinim Fransuā Pjenāram. Visi bija vienisprātis: tas bija izcils vēsturisks mirklis.
•••
Lai arī vēlāk atklājās virkne nelāgu faktu saistībā ar dopinga lietošanu, tomēr teju vai pašā sportiskās karjeras uzplaukuma momentā ievērojamam amerikāņu riteņbraucējam Lānsam Ārmstrongam mediķi konstatēja ļaundabīga audzēja attīstību, turklāt viņa izredzes vērtēja kā faktiski bezcerīgas, jo tā bija vēža pēdējā stadija. Tomēr Ārmstrongs brīnumainā kārtā spēja ļauno slimību uzvarēt, tādējādi ar savu piemēru iedvesmoja miljoniem cilvēku visā pasaulē ar ļaundabīgo audzēju cīnīties līdz pēdējam, nekad un ne uz mirkli nepadoties un nesatricināmi ticēt vislabākajam iznākumam.
