Lielākais lidojošais putns pasaulē, kurš dzīvo Latvijā 1
Nu gan brīnumi! Kas tad īsti tas ir un kā tas nonācis mūsu zemē? Apbrīnojami, bet tas ir gulbis. Lielais, baltais putns, kuru labi pazīst gan pieaugušie, gan bērni.
Paugurknābja gulbis, latīniski Cygnus olor, tāpat kā citi majestātiskie putni, kurus visā pasaulē dēvē par gulbjiem, pieder pie pīļu dzimtas, vienas no zosveidīgo ģintīm. Gulbju ģintī ir sešas īsto gulbju sugas un papildus ir vēl viena, kas izdalīta atsevišķā pundurgulbju ģintī – Coscoroba coscoroba.
Latvijā sastopamas trīs sugas paugurknābja gulbis Cygnus olor, ziemeļu gulbis Cygnus cygnus un novērots arī mazais gulbis Cygnus columbianus. Ziemeļu gulbju populācija Latvijā pieaug, pateicoties labvēlīgiem klimatiskajiem un barošanās apstākļiem. Taču visplašāk izplatītā gulbju suga, protams, ir paugurknābju gulbis, kurš savu nosaukumu ieguvis, pateicoties raksturīgajam izaugumam uz knābja. Paugurknābju gulbis ir arī smagākais lidojošais putns pasaulē. Un lielākais no putniem, kas apdzīvo Latviju.
Izskats un īpatnības
Cygnus olor ķermeņa garums no knābja līdz astei tēviņam var sasniegt 170 centimetrus, svars 12-15 kilogrami, bet smagākais datētais indivīds bijis 23 kilogramus smags. Šīs gulbju sugas atšķirības zīme – paugurs uz knābja aug visu dzīvi. Jauniem putniem tas ir neliels, bet pieaugušiem tēviņiem var būt vairākus centimetrus augsts. Jauniem putniem knābis ir tumši pelēks, bet pieaugušiem iegūst kontrastainu melni oranžu vai melni sarkanu krāsojumu pie tam, katram indivīdam knābja zīmējums ir unikāls. Paugurknābju gulbji ir salīdzinoši klusi. Tie reizumis šņāc vai izdod ūjinošu skaņu, kas beidzas ar rūcienu vai sprauslāšanu. Taču šīs skaņas var dzirdēt tikai, atrodoties putnam līdzās.
Poļu gulbis
Ornitologi un putnu vērotāji jau kopš 1988. gada mūsu valstī regulāri novēro arī poļu gulbjus. Tie ir paugurknābju gulbji ar ģenētisku atšķirību – viņiem ir rozā kājas un jau pirmajā dzīves gadā balts apspalvojums. Vikipēdija skaidro, ka savulaik dižciltīgi un labi situēti ļaudis, kā sava statusa apliecinājumu, turēja gulbjus savos īpašumos. Sevišķi populāri bija tieši paugurknābju gulbji ar rozā kājām. Tos ķēra nebrīvē un pavairoja. Lielākā daļa šādu gulbju tika noķerta Polijas teritorijā, tāpēc tos sauc par poļu gulbjiem.
Uzvedība
Paugurknābju gulbji ir visai daudzskaitlīga suga un Latvijā ne tikai uzturas visā valsts teritorija, bet arī ziemo un ligzdo. Dažādās Latvijas ūdenstilpēs, visbiežāk dīķos un ezeros ligzdo ap 1000 pāriem. Liepājas ezerā siltās ziemās to ir ap 3000. Arī skarbākos laika apstākļos, Liepājas ezerā un daudzviet citur saglabājas neaizsalstoša ūdens lāmas, piemēram ostās, upēs, kur putni var pārlaist spelgoni, lai pēc tam atgrieztos ierastajās dzīves vietās.
Gulbji barojas ar dažādiem ūdens un piekrastes joslas augiem, kā arī bieži viesojas lauksaimniecības platībās, kur nodara ievērojamu postu graudaugu sējumos pavasarī. Gulbja garais kakls ļauj tam aizsniegt ūdensaugus metra dziļumā un dziļāk. Dažreiz tas ne tikai nolaiž galvu, bet, stiepjoties pēc augiem, iegremdējas līdz pusrumpim un tad ārā rēgojas tikai dibens un aste. Gulbji mēdz arī filtrēt ūdeni caur knābi, kurā ir vaļu ūsām līdzīgi izaugumi. Tie aiztur aļģes, kas ir ūdenī.
Ir trīs periodi, kas gulbji veido milzīgus barus. Spalvu maiņa, kad tie nespēj lidot, migrācija un neligzdojošo jauno putnu barošanās kampaņas.
Foto: Kate Šterna
Paugurknābju gulbji veido pāri uz mūžu, taču mīts par monogāmajām attiecībām ir tikai mīts. Ir novērots, ka abi pāra locekļi “iet pa kreisi”. Dzīvi tie nodzīvo kopā un ligzdo vienuviet. Ja viens no partneriem iet bojā, otrs dažreiz arī mirst. Taču pārsvarā veidojas jauns pāris. Šī gulbju suga uzskatāma par ilgdzīvotājiem. Eiropas rekords pieder Latvijai – mūsu valstī tika atrast putns, kurš bija nodzīvojis 42 gadus.
Gulbju ligzda ir liela, parasti uz peldošām saliņām, vai uz sauszemes, dzīvniekiem nepieejamā vietā. Pāris mēdz atgriezties pie savas vecās ligzdas, īpaši, ja iepriekšējā gadā mazuļi izperēti sekmīgi. Vecā ligzda tiek pielabota. Nereti ilgi izmantotā ligzdas vietā veidojas paugurs vai saiņa. Dējumā parasti ir 4—7 gaiši zilas olas, dažreiz vairāk. Perē galvenokārt mātīte, bet tēviņš apsargā teritoriju un tikai ļoti retos gadījumos silda olas. Mātīte ligzdu atstāj tikai, lai barotos un nomazgātos. Aizejot, tā olas apsedz. Inkubācijas periods ir 35—42 dienas. Mazuļi ligzdu atstāj drīz pēc izšķilšanās.
Par spīti tam, ka paugurknābis ir Eirāzijas suga, to tuvākie radinieki ir Austrālijas melnais gulbis un Dienvidamerikas melnkakla gulbis. Paugurknābju gulbis ir izplatīts visā pasaulē. Valstīs, kur šo putnu dabiski nav, tos bieži vien ieved, lai popularizētu kā parku dīķu putnus. Ļoti daudzās pilsētās gulbji apdzīvo parku un skvēru dīķus. Atpūtnieki un pastaigu cienītāji ātri pieradina putnus, piebarojot tos. Zinātnieki un dabas aizstāvji aicina to nedarīt, taču, diemžēl tā ir cīņa ar vējdzirnavām.
Galvenais no ūdens putnu piebarošanas aizlieguma iemesliem ir viņu dabisko ieražu izmaiņas. Putni pierod, ka barība ir brīvi pieejama, tā nav jāmeklē, lai gan baltmaize nav tas labākais variants. Tā piesārņo vidi, kurā dzīvo putni, pasliktina ūdens kvalitāti, tā kaitē ūdens organismiem dīķos un ezeros. Pierodot pie cilvēka un zaudējot dabiskās bailes, putni bieži krīt par upuriem suņiem un bezpajumtniekiem, kā arī nesteidzas migrēt uz ziemeļiem, kā rezultātā bargās ziemās iet bojā, iesalstot ledū.
Gulbju majestātiskais izskats, uzticība ir izveidojuši apburošu tēlu, kas sakņojas cilvēka ilgās pēc kaut kā iluzora un nevainojama. Pats gulbis nebūt nav ideāls sapņu tēls. Šos putnus nereti sauc par postītājiem, jo, tāpat kā zosis, tie barojas ziemāju sējumos un pavasarī noēd jaunos dzinumus. Un tomēr, jāatzīst, ka gulbis patiešām ir apbrīnojami skaists putns, kura vērošana tuvumā sagādā lielu prieku, sevišķi bērniem.
