Meža selekcijas lielākais izaicinājums – ilgā aprite 0
Meža stādu selekcija dod lielāku pieaugumu, augstāku kvalitāti, taču no pārnadžu bojājumiem nepasargā.
Priedes pārdzīvojušas sešas valūtas
Sadarbībā ar Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Latvijas Lauksaimniecības universitāti kooperatīvs “Mežsaimnieks” maijā Meža pētīšanas stacijas zinātniskajā centrā “Vētraine” organizēja meža īpašniekiem divu dienu semināru par meža atjaunošanu, izmantojot labāko stādmateriālu. Projekta vadītāja Māra Rozentāle stāstīja, ka kooperatīvam “Mežsaimnieks” jau ir pieredze šādu semināru organizēšanā un mācības visos Latvijas reģionos par citām tēmām regulāri notiks arī turpmāk.
“Ja izmantosiet koku stādus ar kvalitātes atzīmi “pārāki”, tad trīsdesmit gadu vecā mežaudzē koku kubatūra būs par procentiem 15 lielāka,” meža īpašniekiem rekomendēja Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Dr. silv. Āris Jansons, kurš vadīja semināra pirmo dienu. Āris Jansons: “Kas ir labāks – kailsaknis vai ietvarstādi, to jūs paši zināt labāk, bet es pastāstīšu par to, kas tiek darīts, lai nodrošinātu maksimāli labu rezultātu tam stādāmajam materiālam, kuru iegādājaties. Meža selekcijas uzdevums ir panākt ātraudzīgu un kvalitatīvu mežu. Taču meža selekcijas izaicinājums ir ilgais aprites cikls. Priedes, kas šodien sasniegušas galvenās cirtes vecumu, ir pārdzīvojušas sešas valūtas.”
Atbildot uz semināra dalībnieku jautājumiem, zinātnieks sacīja, ka ar selekciju nevar ietekmēt noturību pret pārnadžiem. Ā. Jansons: “Neatkarīgi no tā, vai stādi būs garšīgāki vai mazāk garšīgi, dzīvniekiem barība būs vajadzīga un viņi tos ēdīs tik un tā. Ir bijuši pētījumi par apsēm, kas pierāda, ka viens klons tiem garšo labāk par otru, taču, ja mežā stādīta tikai viena, negaršīgākā klona apse, tad dzīvnieki ēd to, kas ir.” Zinātnieks piebilda, ka selekcija tieši nevar palīdzēt arī noturībā pret kaitēkļiem. Ā. Jansons: “Stāvokli var uzlabot, bet ne atrisināt. Taču izturībā pret slimībām situācija ir labāka.”
Zinātnieks arī pastāstīja, kā gadsimta sākumā radusies savādā Darmštates priežu audze Jūrmalā, Ventspils šosejas sākumā.
Ā. Jansons: “Doma bija tāda – savākt čiekurus, vienalga no kurienes, un tad kokaudzētavā efektīvi audzēt stādus. Darmštatē, Vācijas pilsētā, bija valsts kokaudzētava, kas iepirka čiekurus no visiem, kas vien tos gribēja lasīt. Tad audzēja stādus un pārdeva. Latvija arī bija ieinteresēta mežu atjaunošanu organizēt efektīvāk un iepirka šos stādus vairāk nekā 30 000 ha apmežošanai. Viss izskatījās labi, kamēr šie kociņi paaugās un varēja redzēt, ka tie ir šķībi, greizi, zaraini un līkumaini. Tad tapa skaidrs, ka viss jānocērt un jāsāk no gala. Lai cilvēki varētu redzēt, kādas šīs priedes izskatās, tika atstāti vien seši ha šīs Darmštates priežu audzes, kurai tagad piemērots īpaši aizsargājamās teritorijas statuss. Tāpēc – lai pēc gadiem desmit nebūtu pārsteigumu, katram meža īpašniekam ir svarīgi saprast, ko viņš stāda.”
Nauda atjaunošanai – ieraugs jaunajam mežam
Otrajā semināra dienā savās zināšanās un pieredzē meža atjaunošanā dalījās Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošā pētniece Dr. silv. Dagnija Lazdiņa. Viņa uzsvēra, ka no ieņēmumiem par pārdotajiem kokmateriāliem noteikti jāatliek pietiekami daudz naudas meža kvalitatīvai atjaunošanai, šo naudas summu salīdzinot ar ieraugu jaunajam mežam. Āris Jansons minēja un zinātniskās izpētes mežos parādīja piemērus, kad lieliska egļu un bērzu audze izaugusi, stādot vien 400–500 kociņus uz ha, bet Lazdiņa domai par nepieciešamā koku skaita minimalizēšanu lielu atbalstu nepauda, sakot, ka izaudzēt mežu pie pašreizējā pārnadžu blīvuma ir liels izaicinājums. V
iņa deva padomu meža īpašniekiem, kopjot jaunaudzi, neizcirst visus dzīvnieku bojātos kokus, jo zvēri pie tiem mēdzot atgriezties. Jo bojātajam kokam jaunie dzinumi esot leknāki un mīkstāki un kāpēc gan neatstāt “mīksto maizi” mežā?
Arī blīgznas pārnadžiem ļoti labi garšojot, un tie kā labi dārznieki, ik pa brīdim apcērpot, turot tās vienādā augstumā. D. Lazdiņa: “Atstājot blīgznas, kas meža dzīvniekiem garšo, mēs paņemam nost slodzi no pārējiem kokiem.”
Atbildot uz meža īpašnieku dažādiem jautājumiem, Lazdiņa stāstīja, ka meža atjaunošanu sējot uzskata par labu metodi; ka cīņā ar pelēm, kas nograuž jauniem stādiņiem mizu, līdzot klijāns un tā piesaistei esot labi uzstādīt mežā stabus, kur putnam uzmesties. Stāstot par to, kā meža īpašniekiem veicas ieaudzēt kūdras augsnē no Itālijas atvestos papeļu klonus, zinātniece atzina, ka cerības, ka šīs papeles meža dzīvniekiem negaršos, nav piepildījušās.
Meža īpašnieki spriež: dzīve mainās
Seminārā pavadīto laiku meža īpašnieki, kas citādi ir diezgan savrupa tauta, izmantoja, neformālā gaisotnē apmainoties gan ar profesionālo, gan dzīves pieredzi. Kaut arī zinātnieki bija pamatīgi izskaidrojuši, ka priežu selekcija daudzveidību neapdraud, saimnieki nosprieda, ka īsti jau to zināt nevarot neviens. Attiecībā uz koku stādiņu skaita samazināšanu, atjaunojot mežu, Viesturs Puriņš no SIA “Palus” stāstīja, ka vietās, kur maz cerību, ka būs dabiskais piemistrojums, stāda vairāk, bet tur, kur mežs labi ieaug pats, stādot mazāk, nekā prasa likums.
Meža īpašnieki sprieda, ka dzīve tik strauji mainoties, ka nu jau bērni, atgriežoties no skolas, savu māju bez telefona neprotot atrast… Viņi pārrunāja arī tendenci māju būvniecībā aizvien vairāk izmantot līmētu koksni, kas nozīmē, ka nav nepieciešams audzēt simtgadīgus, resnus kokus. Vīri sprieda, kādā mājā paši labāk gribētu dzīvot – pamatīgā guļbūvē vai “no papīra” (papīrmalkas resnuma kokiem) celtā. Izteica variantu, ka tirgum varētu audzēt vienu sortimentu, bet paši savām vajadzībām otru, to, kurš jāgaida ilgāk. Taču meža īpašnieki secināja, ka mājas, kurās vieta vairākām paaudzēm, Latvijā vairs nav pieprasītas – bērni aizbrauc, un nevienam tā īsti to senču māju nemaz nevajagot. Jautāti, vai tad dzimtā nav vajadzīga vismaz viena kārtīga lauku māja, kur visiem kaut reizi gadā sabraukt uz kapu svētkiem un godināt savus senčus, sirmie kungi atteica, ka šis jautājums ar ģimeni jau izrunāts un vieta, kur viņi vēlētos, lai izkaisa pelnus, esot izvēlēta. Tā, lai pēcāk nevienam neesot nekādu lieku kreņķu ne ar koku, ne puķu stādīšanu.
