Lielākais gandarījums – ja dūšīgi ēd 0
Ja Latgalē vajadzētu meklēt mielastu rīkotājas prototipu, tad Vanda Veļika ir īstā – apjomīgā stāvā, nesteidzīgi precīzajās kustībās un paskarbi tiešajā izteiksmē ir kaut kas no kapteiņa, kurš, kuģojamo apvidu labi pazīdams, vienmēr gatavs sarežģījumiem.
Lielā saime
Jau krietnu laiku Vandas Veļikas ikdiena ir Vaboles vidusskolas ēdnīcas vadītājas amats. Bet šis nav krēsls, no kura augstumiem izrīko padotos. Te priekšnieks līdztekus obligātajiem dažādo dokumentu kārtošanas pienākumiem strādā kopā ar nelielo personālu. Visiem kopā jākustas aši, to diktē skolas ritms.
Katrā mācību dienā pusdienot ierodas liela saime – apmēram simt septiņdesmit karošu cilātāji. Brokastis jāklāj diviem desmitiem, launags jāsarūpē trīstik lielam skaitam. Kaut gan maltītes gatavo pēc apstiprinātas ēdienkartes, izmantojot noteiktus produktus, bez labām iemaņām un pieredzes būtu gandrīz neiespējami sarūpēt pusdienas par nepilniem 40 santīmiem (pirms kāda laiciņa tie bija 30).
“Protams, lauku bērni pārsvarā nav izvēlīgi,” atzīst Vanda Veļika, “un pie mūsu iespējām nekādi goda galdi nesanāk. Bet liela nozīme arī tam, kā ēdiens smaržo. Ko tur slēpt, dažam vecāki mājās pat kartupeli neizvāra, par zupīti ar baltu aizdaru nerunājot…”
Traģiskā torte
Apvidus vecākā paaudze noteikti vēl atceras pieprasīto godu saimnieci Viktoriju Bartaseviču no Kalupes (Vandas izloksnē – nu Kolupa). Vanda ir viņas meita un jau bērnībā gājusi mātei par izpalīdzi vienkāršākos virtuves darbos.
Ja esi redzējis, kā pieredzējusi saimniece tiek galā, kāziniekiem atgriežoties pāris stundu pirms iepriekš runātā laika, pati līdzīgā situācijā vēlāk izmisumā nekritīsi.
“Kad tuvumā grozies, tad bez īpašas rādīšanas daudz ko apgūsti ne tikai ēdienu gatavošanā,” viņa saka. “Ja esi redzējis, kā pieredzējusi saimniece tiek galā, kāziniekiem atgriežoties pāris stundu pirms iepriekš runātā laika, pati līdzīgā situācijā vēlāk izmisumā nekritīsi.”
Taču, ko slēpt, bijuši gadījumi, kad nudien gribas raudāt. Piemēram?… No 30 lauku olām ceptu torti vēlā stundā uz paplātes nesusi paglabāt ledusskapī, prātā lēšot nākamajā dienā darāmo, te pēkšņi… Kāja aizķērusies, augums nozvāļojies kopā ar paliktni, un vērtīgais cepums uz mutes zemē! Bet ko darīsi, pašas vaina. Atsakies no miega stundām un sāc par jaunu.
Līgavas radiem iztopot
Precējās vietējais puisis. Nākamā sieva – kurzemniece. Abas puses gatavojās godībām labā saskaņā. Bet kāzu priekšvakarā līgavaiņa māte bilst gluži samulsusi: pat nezinu, Vandiņ, ko darīsim, – seši cilvēki no līgavas puses gaļu vispār neēd… Nuja, Latgales laukos, kur mielasts bez gaļas nav iedomājams un būtu uzskatāms par ubadzīgu cienastu, veģetārietis ir eksotisks putns.
“Protams, atsevišķa rikte tikai dažiem viesiem sarežģī gatavošanu, bet nevar tāpēc kādu atstāt badā. Iekustināju smadzenes, uzšķīru savas padomu grāmatas un visus kāzu ciemiņus pamielojām ar godu.”
Veģetāro ēdienu cienītājiem jo īpaši pie sirds gājuši ar dārzeņu salātiem un diedzētiem graudiem pildītie groziņi, kuru pamatne vienkārši pagatavojama – 2 olas, mazliet sāls, 250 gramu margarīna, pusglāze gaišā alus un tik daudz miltu, lai veidojas pacieta, bet valkana mīkla.
Laikam līdzi
Vietējos māju godos joprojām cieņā lielākoties tradicionālie ēdieni. Bet gadās arī īpaši pasūtinājumi.
Teiksim, rīkotāji vēlas uz galda redzēt kādās citās viesībās iepatikušos modē nākušo augļu torni. Nav septītais pasaules brīnums, taču vienā rāvienā neuztaisīsi: laikus jāsagādā piemērota materiāla pamats, uz kura skaisti, izmantojot želatīnu, uzķimerē pievilcīgo dekorāciju. Tā nav piemērota glabāšanai, un viesi jāpaskubina šo skaistumu nobaudīt. Vispār katras saimnieces lielākais gandarījums ir, ja ēdēji dūšīgi tukšo bļodas.
Agrāk Latgalē kāziniekiem torti pasniedza otrās dienas brokastīs. Izniekota manta – paģirainie viesi uz saldumiem pat neskatās un meklē siļķīti, bet apšmakarētā kūka aiziet rukšiem. Nu ieradums lauzts: torti sadala sievas aubi uzlikusī līgava, bet brokastīs galdā liek dažādus salātus, ar kuriem kopā vasarā uz urrā iet aukstās zupas varianti.
Kopdzīves spogulis
Lai gan pats galvenais svinību mielasta saimnieces pienākums ir gādāt viesiem gardu maltīti un darba dēļ viņai nav laika nekam citam, tomēr pret pašas gribu gadās vērot cilvēku attiecības. Nevar taču aizspiest ausis, ja, piemēram, kāzās brūtes pāris vai viņu tuvinieki blakus ķēķim sāk skaļi risināt domstarpības… Tad sirds kļūst smaga: tik daudz naudas izdots laulību dienai un gribēts jau pats labākais, taču nupat saprecināto izturēšanās liecina, ka ģimenes stāžs būs īss. Šajā ziņā kāzas ir nākamās kopdzīves spogulis.
Jebkuru svinību rīkotājiem allaž der uzmanīgi pārlūkot ielūdzamo sarakstu: ja rodas bažas, ka cilāto glāžu saturs kādam uzmodinās pieklusušus aizvainojumus un mudinās uz pārprastiem taisnības meklējumiem, šādu cilvēku labāk neaicināt.
Un cik lielā mērā patiesībai atbilst valodas, ka Latgales kāzās tradicionāli mēdz “izmest pūku”?
“Man atmiņā ir viens gadījums, kad dažu puišu krekliem ripoja pogas,” saka Vanda. “Bet reiz no lielām viesībām Latvijas pretējā pusē atgriezusies paziņa stāstīja, ka tur pa diviem lāgiem kāvušies, pat dakteris saukts… Jebkuru svinību rīkotājiem allaž der uzmanīgi pārlūkot ielūdzamo sarakstu: ja rodas bažas, ka cilāto glāžu saturs kādam uzmodinās pieklusušus aizvainojumus un mudinās uz pārprastiem taisnības meklējumiem, šādu cilvēku labāk neaicināt.”
Divās frontēs
Pēc skolas kopgalda Vandu Veļiku gaida kārtīgs darba cēliens mājās kopā ar dzīvesbiedru. Veļikiem ir 30 hektāri zemes, 7 govis un lauku sētā ierastās sīkumradības. To laiku, kad turējuši 11 govis un piens maksāja 3,5 santīmus par litru, viņa atceras nelabprāt: paldies Dievam, mātei bija pensija, ar tās atspaidu un smagā darbā pelnītiem grašiem trīs atvases izskolojuši.
“Visi bērni slaidi, vīrs tāpat. Ja dzirdu brīnāmies, kāpēc es tāda “svarīga”, saku: pie plīts pa kluso uzēdu labākās karbonādes,” Vanda stāsta, gardi smejoties
No Vandas Veļikas pieredzes * Visgardākā vārītā rulete izdodas no teļa filejas, kuru pirms satīšanas viegli izdauza, ierīvē ar ķiplociņu un tikai pēc pāris stundām liek iekšā vēlamo pildījumu; jebkura gaļas rulete izdosies sulīga, ja vārot nepārcentīsies ar placināšanai izmantotā sloga svaru. * Izkurinātā maizes krāsnī vai labā malkas plītī katra saimniece ar nieka piepūli var sagatavot gardu aizdaru zupām un sautējumiem, izžāvējot burkānu un pētersīļu sloksnītes, ko pēc tam saberž un glabā slēgtā traukā. * Mājas kārtībā asinsdesas gatavojot, garšvielai Vaboles pusē bagātīgi izmanto kaķumētru (attēlā) – spēcīgās smaržas dēļ to šeit sauc par smeršku jeb smirdonīti. * Savdabīgu niansi aukstajai zupai piešķir viegli applaucētas zaķskābenes. |
Varbūt iegaršosies
Grūti pateikt, kāpēc no Vārkavas puses nākušo ēdienu sauc par Ogera olām, bet ārējā līdzība ir: viducī rīvētu kartupeļu masas plācenīšiem (šķidrums nospiests, ciete izmantota, var pievienot rīvmaizi) liek kopā ar sīpoliem un garšvielām apceptus maltās gaļas kamšķus, saspiež bumbiņā, izvāra vieglā buljonā, pasniedz ar mērci, krējumu vai papildus apcep sviestā līdz brūnai garoziņai.
Lēzena šķīvja apakšā blīvi ieklāj atkaulotas žāvētas vistas gabaliņus, virsū liek ar eļļas un citrona mērci aizdarītus rupji sarīvētus svaigus kāpostus (sula nospiesta); tiem uzklāj majonēzi un pa virsu liek ar eļļas mērcīti bagātinātu svaigu gurķu, tomātu, paprikas, garšaugu zaļumu un sāļā siera slāni. Stundu ievilkušies, salāti jau ēdami un lielākoties slavēti.
(Vandas Veļikas recepte)
