“Lielākā vējā smiltis starp zobiem čirkstēja!” Par gaisa piesārņojumu Rīgā vēl joprojām nepilnīga aina 6
Raivis Šveicars, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ir 2016. gada 18. jūlijs, un Rīgā uz Krišjāņa Valdemāra ielas starp Lāčplēša un Dzirnavu ielu atskan liels brīkšķis. Kioska izmēra konteinerā, kura baltais krāsojums apsūbējuma dēļ ir kļuvis teju pelēks, ietriekusies vieglā “Toyota” markas automašīna.
Tā ne tikai savainoja 25 gadus vecu jaunieti, kuru mediķi ar traumām nogādāja slimnīcā, bet arī neatgriezeniski sadragāja nelielo būdiņu ar uzrakstu “Gaisa kvalitātes novērtējums”. Tā bija stacija, kas mērīja gaisa piesārņojumu vienā no visvairāk noslogotajām ielām galvaspilsētā, un kopš avārijas laika neviens nezina, kāda tajā ir gaisa kvalitāte.
“Lielākā vējā smiltis gar zobiem čirkstēja,” pastāstīja rīdziniece un kājāmgājēja Annija Gulbe, kura vēl pirms neilga laika strādāja kādā optikas veikalā uz Valdemāra ielas. Viņa uzreiz atminas, ka gaiss ielā ir bijis ļoti netīrs un tagad cenšas no tās izvairīties.
Līdzīgās domās ir arī autobraucējs Rihards Murāns. Viņš ar savu mašīnu pa Rīgu brauc ik dienu un vēl pavisam nesen centrā notiekošo remontu dēļ “izbaudīja” Valdemāra ielas sastrēgumus, kad no Lāčplēša ielas līdz Ķīpsalai brauca stundu. “Visu ceļu braucu ar pirmo vai otro ātrumu. Nebrīnos, ka piesārņojums ir liels,” teica Murāns. Tikmēr Annija piebilda, ka līdzīgi ir arī citviet centrā, un “skumja ir arī Čaka iela un Brīvības iela”.
Gaisa vietā putekļi un izmeši
Starp vielām, kuras rīdziniekiem nākas katru dienu ieelpot, ir sēra un slāpekļa dioksīdi, ozons, tā dēvētās gaisā suspendētās cietās daļiņas jeb PM, benzols un citi izmeši. Vissliktākā situācija Rīgā ir ar slāpekļa dioksīdu (NO2) un cietajām daļiņām.
Kā raksta Veselības inspekcija, gaisā suspendētās cietās daļiņas būtībā ir atmosfēras aerosols, ko veido dažāda izmēra cietas daļiņas un pilieni. Runājot par piesārņojumu, izdala divas cietās daļiņas – gan PM10 (diametrā līdz 10 mikroniem), gan PM2,5 (diametrā līdz 2,5 mikroniem). Salīdzinājumā – cilvēka mata diametrs ir 50–70 mikroni, tas nozīmē, ka cietās daļiņas ir ārkārtīgi smalkas un ar cilvēka aci tās nav iespējams saskatīt.
Cietās daļiņas veido, piemēram, baktērijas, putekšņi, dīzeļauto izplūdes gāzes, ogļu pelni un celtniecības materiāli kā azbests, cements un kaļķakmens. Turklāt, trešo daļu un pat vairāk no kopējā cieto daļiņu piesārņojuma rada dūmi no dzīvojamām mājām, kurinot krāsnis. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc viena no monitoringa stacijām Rīgā ir izvietota privātmāju rajonā. Minētās daļiņas pa gaisu nonāk elpceļos, plaušās, kā arī alveolās. Tas savukārt noved pie dažādām cilvēku sirds, asinsvadu un elpošanas sistēmas saslimšanām.
Par gaisa kvalitātes monitoringu valstī atbild Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC). Pēc tā informācijas, aizvadīto sešu gadu laikā cieto daļiņu rādītāji galvaspilsētas centrā būtiski pārsniedza pieļaujamos rādītājus.
Otrs piesārņojums, kas Rīgā bieži pārsniedz pieļaujamās normas, ir slāpekļa dioksīds. Tas veidojas degšanas procesos – gan siltumenerģijas ražošanā, gan arī darbinot automašīnas, un tieši satiksmes radītais piesārņojums satur visvairāk slāpekļa dioksīda. Tāpēc cilvēkam, piemēram, var rasties plaušu slimības un kaites, kā arī alerģiski elpceļu iekaisumi. Eiropas Vides aģentūras ziņojumā ir teikts, ka 2018. gadā ar gaisa piesārņojumu saistīto nāves gadījumu skaits Latvijā sasniedza gandrīz 2000.
Kaut gan pērn slāpekļa dioksīda piesārņojuma rādītāji netika pārsniegti, pirms vairākiem gadiem vielas koncentrācija pārsniedza pieļaujamo atļauto līmeni.
Katrai vietai savi mērījumi
Patlaban galvaspilsētā darbojas 19 gaisa monitoringa stacijas, no kurām 11 ir uzstādītas Rīgas brīvostas teritorijā, kur tās pēc likuma darbina konkrēti brīvostas uzņēmumi. Šo iekārtu mērījumiem institūcijas ikdienā nevar piekļūt. No atlikušajām astoņām stacijām, kuru dati ir publiski pieejami, trīs uztur Rīgas dome un divas darbina brīvosta.
Vēl trīs mēriekārtas pārvalda LVĢMC un tās ir iekļautas valsts gaisa kvalitātes monitoringa tīklā, kuru datus iekļauj oficiālos pārskatos un atskaitēs Eiropas Komisijai (EK). LVĢMC jāziņo, ja tā valstī atklāj palielinātu gaisa piesārņojuma līmeni.
Izvietotās ierīces atšķiras gan pēc datu ievākšanas metodes un to automatizācijas pakāpes, gan arī pēc mērīto piesārņojuma vielu skaita. Starp visām mēriekārtām tikai brīvostā izvietotās stacijas sūta datus reālā laikā.
Pāris Rīgas domes monitoringa stacijas darbojas pēc tā dēvētās diferenciāla optiskās absorbcijas spektroskopijas jeb DOAS metodes, kas nozīmē, ka tās piesārņojumu mēra ar īpašu staru, kas sniedzas vairāku simtu metru garumā. Jauni mērījumi ir ik pēc 10 minūtēm un tie automātiski nonāk pašvaldības Mājokļu un vides departamenta datoros. Tālāk speciālisti šos datus pārrēķina gaisa kvalitātes indeksā un diennakts griezumā.
Savukārt trešā pašvaldības iekārta, kas mēra izmešus no krāsnīm, mēra putekļu daļiņas. Proti, tā caur īpašu filtru pūš cauri gaisu un stacija vēlāk šo filtru, kurā ir uzkrājušās daļiņas, nosver. LVĢMC pārraudzītās trīs Valsts gaisa monitoringa tīkla stacijas darbojas pēc tā saucamās references jeb bāzes metodes, kas būtībā ir sistēma, pēc kuras strādā gaisa analīzes laboratorija, lai tā atbilstu standartiem. Šo metodi ir apstiprinājušas visas Eiropas Savienības dalībvalstis.
Pašreiz gaisa monitoringa stacijas Rīgā ir izvietotas tā, ka to mērījumi nesniedz datus par gaisa piesārņojumu visā galvaspilsētas teritorijā. Lielākā daļa no iekārtām atrodas brīvostā, trīs citas atrodas samērā tuvu viena otrai Rīgas centrā, kamēr Pārdaugavā ir tikai viena stacija – Bīriņos. Patlaban nav informācijas nedz par Imantu, Āgenskalnu, Zolitūdi, nedz arī par tālākiem rajoniem galvaspilsētas labajā krastā – Pļavniekiem, Purvciemu, Juglu un Čiekurkalnu.
“Ja stacija atrodas centrā, tad noteikti nevar spriest par gaisa kvalitāti Pļavniekos vai Daugavgrīvā,” pastāstīja Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes vadošā pētniece Olga Sozinova. Viņa uzskata, ka dažu staciju rādījumus nevar attiecināt uz visu pilsētu.
“Jāņem vērā, ka Daugavas kreisajā krastā novērojams gaisa monitoringa staciju trūkums, tāpēc būtu loģiski izvietot stacijas arī, piemēram, Iļģuciemā un Bolderājā.”
Mēra kopš Norčēpingas dāvinājuma
Lai galvaspilsētā tehniski apkoptu un uzturētu trīs gaisa monitoringa stacijas, Rīgas dome šogad tam ir atvēlējusi 63 tūkstošus, bet pērn tie bija vairāk nekā 50 tūkstoši eiro. Tāpat pašvaldība iepriekšējos gados arī atjaunoja iekārtas. “Pirmo staciju par 110 tūkstošiem eiro atjaunojām Mīlgrāvja ielā 2016. gadā. Gadu vēlāk atjaunojām Brīvības ielas staciju, bet vēl pēc gada – Kantora ielā,” tā “Latvijas Avīzei” sacīja Rīgas domes Vides uzraudzības nodaļas galvenais speciālists Jānis Kleperis.
Par spīti izmaksām, no Rīgas domes un no brīvostā uzstādītajām iekārtām iegūtos datus LVĢMC savos pārskatos neiekļauj. EK pieprasa iekļaut tikai fona un transporta piesārņojuma stacijas. “Rūpnieciskā piesārņojuma staciju mērķis ir kontrolēt konkrētu piesārņojumu konkrētā apgabalā, un šie dati nerāda visu situāciju pilsētā,” intervijā “Latvijas Avīzei” sacīja LVĢMC Monitoringa daļas vadītāja Iveta Indriksone.
“Tāpat EK par standartiem neatbilstošu uzskata minēto DOAS metodi, kurā piesārņojumu mēra ar īpašu staru,” teica Indriksone un piebilda, ka galvaspilsētas pašvaldība pati izlemj, cik daudz un kādas stacijas izvietot, kā arī pēc kādām metodēm mērīt gaisa piesārņojumu. “Viņu dati ir viņu zināšanai, iekšējām atskaitēm un, iespējams, sabiedrības informēšanai un izglītošanai.”
Tad kādēļ pašvaldībai ir vajadzīgas gaisa monitoringa stacijas? “Rīgas dome 1994. gadā izveidoja Vides pārvaldi, un tika nodibināta arī Gaisa monitoringa nodaļa. Rīgai bija sadraudzība ar Zviedrijas pilsētu Norčēpingu, kas Latvijas galvaspilsētai tajā pašā gadā uzdāvināja pirmo automātisko staciju,” sacīja Kleperis un skaidroja, ka LVĢMC automātiskos novērojumus sāka tikai pēc 2000. gada. “Līdz ar to Rīgai šī funkcija ir saglabājusies. [..] Neskatoties uz to, ka valsts jau patlaban izpilda minimālās ES prasības gaisa kvalitātes piesārņojuma kontrolē, būtu labi, ja valstī būtu kāda vienota institūcija, kas veiktu visus pašvaldībām vajadzīgos un fona piesārņojuma mērījumus,” atzina Kleperis.
“Varbūt izklausās smieklīgi, bet noteikumu izpildei Rīgai pietiek ar trim stacijām, ja šajās stacijās izpildām visu piesārņojuma vielu novērojumu prasības,” sacīja Indriksone. Turklāt LVĢMC modernizē valsts tīklu un tā ietvaros šogad galvaspilsētā gatavojas uzstādīt divas jaunas gaisa monitoringa stacijas. Viens no konteineriem ar mērierīci atradīsies uz Krišjāņa Valdemāra ielas – pie Rīgas 49. vidusskolas.
“Jaunas vietas tika ilgi un rūpīgi meklētas, lai modernizētais valsts tīkls pilnībā atbilstu visiem esošajiem izvietojuma kritērijiem,” sacīja Indriksone. Viņa arī apgalvoja, ka pēc tam, kad jaunās stacijas būs sākušas darboties un būs ievākti pirmie dati, tad varēs precīzāk modelēt arī Pārdaugavā plānoto staciju veidu un izvietojumu. “Stacijas šajā Rīgas daļā būs nākamais uzdevums.”
Lai arī kā Rīgā pilnveidos gaisa piesārņojuma mērīšanas sistēmu, iedzīvotāji un pētnieki ir vienisprātis, ka galvaspilsētai būs jākoncentrējas uz ilgtermiņa risinājumiem, lai uzlabotu gaisa kvalitāti – ielas laikus jāattīra no ziemas kaisīšanas materiāliem, jāapzaļumo centrs, iedzīvotājiem jāatsakās no krāšņu kurināšanas un jāpieslēdzas centrālapkurei. “Svarīgs būs arī rīdzinieku dzīves stils – sabiedriskā transporta izmantošana un videi draudzīga transporta izvēle,” piebilda Indriksone.
Tikmēr autovadītājs Rihards Murāns uzskata, ka nekas nemainīsies, kamēr pilsētās ielās atļaus braukt vecām un nekoptām mašīnām. Līdzīgās domās ir arī kājāmgājēja Annija Gulbe – arī viņa vēlas redzēt zaļāku pilsētu, vairāk koku un mazāk intensīvu satiksmi.
