Ko darīt ar dzērājšoferiem? Vai aizstāvētu autovadītāju, kurš nāvējoši notrieca bērnu? Saruna ar advokātu Jāni Rozenbergu 48
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs ir specializējies krimināltiesībās un bijis advokāts daudzās vērienīgās krimināllietās. Šajā jomā viņš lasa lekcijas Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes studentiem. Iztaujāju pieredzējušo juristu par bargākiem sodiem dzērājšoferiem, par izmeklētāju darbu, par jauno juristu nespēju nokārtot valsts noteikto kvalifikācijas eksāmenu un citiem jautājumiem.
Janvāra sākumā cilvēkus satrieca traģēdija Rīgā, kad uz gājēju pārejas dzērājšoferis notrieca ģimeni un gāja bojā astoņgadīga meitenīte. Braucējs aizbēga, bet policija viņu atrada un viņam konstatēja 2,8 promiles. Saeimas deputāts Kaspars Ģirģens aicina grozīt Krimināllikumu un rosina atgriezties pie kriminālatbildības ieviešanas par transportlīdzekļa vadīšanu, ja alkoholisko dzērienu koncentrācija asinīs pārsniedz 1,5 promiles. Vai uzskatāt, ka šādi grozījumi ir nepieciešami?
J. Rozenbergs: Atbilstoši manām pieticīgajām zināšanām narkoloģijā 1,5 promiles ir smaga reibuma pakāpe. Personai, šādā reibumā sēžoties pie stūres, visticamāk, ir vienalga, vai viņam par to būs vai nebūs sods un vai viņš sabojās dzīvi sev vai arī kādai citai ģimenei.
Ja situācijā valstī ar dzērājšoferiem ir tāda kā pašlaik, tad, nenoliedzami, šis jautājums būtu politiski ļoti nopietni jāizvērtē.
Šobrīd kriminālatbildība transporta līdzekļa vadītājam, kurš brauc alkohola reibumā, bet nav izraisījis nelabvēlīgas sekas, iestājas tikai tad, ja viņam nav autovadītāja tiesības.
Bet sabiedrībā bieži izskan viedoklis, ka vēl vairāk jāpalielina sodi par braukšanu dzērumā vai ka jāatņem mašīna, lai samazinātu šos noziegumus. Kā jums šķiet, vai Latvijā autovadītāji mazāk sēstos pie stūres dzērumā, ja likumos būtu ierakstīti vēl lielāki sodi par to?
Cilvēka prāts, visticamāk, nav tā būvēts, lai soda bargums nopietni ietekmētu personas izvēli. Grūti iedomāties tādu situāciju, ka dzērājšoferis, kurš sēžas pie stūres reibumā, nopietni apsvērtu: redz, pagājušajā nedēļā man par to būtu zemāks sods un es tad būtu braucis, bet šonedēļ pāris gadi tai sankcijai pielikti klāt un tagad gan es nebraukšu piedzēries! Cilvēka galvā tādā veidā tā izvēle nenotiek.
Jau šobrīd ir kriminālatbildība no trim līdz desmit gadiem par transporta līdzekļa vadīšanu reibumā, ja tā rezultātā radušies vai nu smagi miesas bojājumi, vai ir bijis letāls iznākums. Drīkst konfiscēt arī transportlīdzekli. Soda iespējamība līdz desmit gadiem ir ļoti vērā ņemama.
Tomēr daudz lielāku ietekmi atstāj soda neizbēgamība.
Ja būtu zināms, ka pēc šādiem notikumiem absolūtais vairākums dzērājšoferu īsā laikā saņemtu šo likumā paredzēto sodu, tam būtu daudz lielāka preventīvā ietekme nekā pie maksimāli iespējamā soda pieliktiem vēl dažiem gadiem.
Vai jūs, būdams advokāts, uzņemtos šāda iereibuša šofera aizstāvēšanu? Kā jūs viņu aizstāvētu?
Es droši vien to neuzņemtos, jo man nebūtu pietiekami daudz laika, ko veltīt šai lietai, šobrīd man ir ļoti daudz dažādu darba pienākumu.
Par advokātiem pandēmijas laikā klīst runas, ka viņi grib ņemt tikai ļoti naudīgas lietas un atsakās no lietām, ja jūt, ka negūs pietiekamu finansiālu labumu. Vai tur ir zināma taisnība?
Viss ir atkarīgs no advokāta darba slodzes. Ja viņam ir pilns kalendārs ar tiesu sēdēm, izmeklēšanas darbībām un visu pārējo, tad viņš, protams, jaunas lietas neņems. Latvijā ir 1370 advokātu, un ikvienam ir iespēja atrast tādu advokātu, kas aizstāv viņa intereses. Ja cilvēks nespēj vai negrib par šo pakalpojumu samaksāt, mūsu valstī labi strādā arī valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sistēma. Tiek lūgts procesa virzītājam – izmeklētājam, prokuroram vai tiesai norīkot valsts apmaksātu advokātu. To visi ir saņēmuši, kas vien to ir vēlējušies.
Vai advokāti labprāt pieņem šādu piedāvājumu?
Ap 300 advokātu ikdienā strādā ar valsts nodrošinātās palīdzības lietām, un es uzskatu, ka šajā ziņā nav būtisku problēmu.
Vai pandēmijas laikā advokātiem ir vairāk darba, ņemot vērā cilvēku neapmierinātību ar valdības noteiktajiem epidemioloģiskās drošības mainīgajiem ierobežojumiem, obligāto vakcināciju, bez kuras daudz kas ir liegts?
Kad pandēmija sākās, uz ielām tikpat kā nebija cilvēku un mašīnu un daudzi nesaprata, kā ir jāuzvedas jaunajā situācijā. Tad, visticamāk, vairākumam advokātu bija mēnesis vai divi pārtraukums darbā, jo tiesas sēdes nenotika.
Cilvēki ir ļoti pielāgoties spējīgas būtnes, un gan izmeklēšanas iestādes, gan tiesas savu darbību atjaunoja pietiekami ātri, pielāgojoties pandēmijas laika prasībām.
Strādājām gan attālināti, gan klātienē, iemācījāmies lietot maskas, sākām vakcinēties… Manuprāt, viss ievirzījās normālās sliedēs.
Neuzskatu, ka advokātiem pandēmijas dēļ ir krietni vairāk darba. Daļa sabiedrības, kas nav mierā ar ierobežojumiem, ar obligāto vakcināciju, strīdus mēģina risināt juridiskā ceļā, vēršoties pie advokātiem. Tur lietu skaits palielinās, savukārt tajā pašā laikā dažādās komercdarbības jomās ir jūtams panīkums, tāpēc advokātiem šajā jomā ir mazāk darāmā.
Vai lielākā daļa tiesas sēžu joprojām notiek attālināti?
Jā. Pēdējā pusotra gada laikā esmu bijis tikai vienā vai divās tiesas sēdēs klātienē.
Ne jau visi cilvēki, kuriem jāpiedalās tiesas sēdēs, ir draugos ar tehnoloģijām. Ja cilvēks ir krietni gados un nekad nav strādājis ar datoru, tad kādas iespējas šobrīd viņam ir piedalīties tiesas procesā un vai tas nerada problēmas tiesu darbā?
Attālināti tiesā piedalās tie procesa dalībnieki, kuri, pirmkārt, paši to vēlas. Ja kādā procesā piedalās personas, kurām nav tehniskas iespējas vai ir nepietiekamas tehnoloģiju lietošanas prasmes, viņi var piedalīties tiesas sēdēs klātienē. Turklāt ir virkne jautājumu, kas šobrīd pandēmijas laikā ir padarīti par izskatāmiem arī rakstveida procesā tur, kur tas ir iespējams, nekaitējot tiesībām uz taisnīgu tiesu.
Jā, ir arī tādi tiesu procesi, kuros daļa dalībnieku, piemēram, advokāts, prokurors vai vēl kāds dalībnieks, piedalās attālināti, bet tiesnesis un citi procesa dalībnieki atrodas tiesas zālē.
Arī pandēmijas laikā tiesu procesi tiek organizēti pietiekami prasmīgi.
Kādreiz viens no argumentiem, kāpēc ieilgst tiesvedības, bija tas, ka tiesas un izmeklētāji tiek aizņemti arī ar pārāk sīkām lietām, tā sauktajām “zaptes burku zādzībām”. Vai tagad ir kas mainījies? Vai “zaptes burku zādzības” joprojām noslogo sistēmu?
“Zaptes burku” vietā drīzāk vajadzētu likt alkoholiskos dzērienus, kurus zog no lielākiem un mazākiem veikaliem. Svaigākā Iekšlietu ministrijas informācijas centra statistika par 2020. gadu (par 2021. gadu vēl nav apkopota) rāda – gadā notiek aptuveni 40 tūkstoši noziegumi, kas tiek reģistrēti, un vismaz 25% no tiem ir zādzības nelielā apmērā. Tās visbiežāk ir pārtikas produktu un alkohola zādzības no veikaliem. Jāteic, ka ceturtā daļa šādu nodarījumu ir pietiekami liels īpatsvars no kopējā noziegumu klāsta.
Likums noteic, ka par nelielām tiek uzskatītas zādzības līdz vienai minimālajai mēnešalgai. Ir bijušas diskusijas, ka tās būtu jādekriminalizē, un tika spriests, ka kriminālatbildība varētu iestāties par zādzību virs 50 eiro.
Bet šajā ziņā nekas netika panākts, jo tas nozīmētu, ka, piemēram, jebkurā restorānā pusdienas varētu paēst par brīvu un par to nebūtu kriminālatbildība. Ir jāpatur prātā vēl kas – ja lielveikalu 50 eiro zaudējums būtiski neietekmēs, tad pensionārei, kurai nozagta šāda naudas summa, tas varētu būt pamatīgs zaudējums, jo nozagtā nauda viņai, iespējams, ir iztika desmit vai piecpadsmit dienām.
Visticamāk, tiesību politikas līmenī nebūs atbalsta neliela apjoma zādzību dekriminalizēšanai un tās skaitīsies jau no pirmā nozagtā centa, tāpēc ļoti būtiski ir panākt, lai šīs lietas varētu pabeigt dažu dienu laikā. Kriminālprocesa likums to pieļauj.
Esmu dzirdējis, ka ģenerālprokurors Stukāna kungs ir apņēmies noskaidrot, kādēļ šīs vienkāršotās procedūras ne visās policijas nodaļās un prokuratūrās strādā pietiekami efektīvi.
Vai jums ir zināms, kāds tad ir šī sīkā zaglēna portrets?
Neesmu to īpaši pētījis, bet, spriežot pēc lietām, kas nonākušas pie kolēģiem, lielākoties tie ir jauni cilvēki, kuru biogrāfijā ir jau piecas, desmit un vairāk sīko zādzību. Tas ir viņu dzīvesveids.
Ik pa laikam izskan pārmetumi, ka atsevišķās lietās valsts apsūdzība, prokurori, “iet līdz galam”, līdz pēdējai instancei apelācijas kārtībā, tādējādi arī tērējot resursus un tiesu laiku. Kaut tās varbūt ir tādas lietas, kur prokuratūrai vajadzētu piekāpties sabiedrības interešu vārdā. Piemēram, gadījums ar Latgales pensionāri kaņepju audzētāju, kura prasīja morālo kompensāciju no valsts par policijas nepamatoti nogrieztajām kaņepēm. Prokuratūra nevēlējās maksāt piespriesto kompensāciju un pārsūdzēja lēmumu līdz pat Augstākajai tiesai. Vai jums ir ziņas arī par citiem līdzīgiem gadījumiem, un vai jūsu ieskatā valsts rīkojas saprātīgi?
Ja procesa dalībnieks ir valsts amatpersona vai kāds cits valsts institūcijas pārstāvis, tad, visticamāk, pastāv bažas, ka tiks saņemti pārmetumi par to, ka nav izdarīts viss iespējamais, lai aizstāvētu valsts intereses un kaut kur pusceļā notikusi piekāpšanās. Sak, lai nebūtu disciplināratbildības, labāk izdarīšu līdz galam, tas nekas, ka tiesu sistēma tiks noslogota!
Ir nozīmīga daļa lietu, kuras mierīgi varētu pabeigt tiesu pirmajā instancē, jo visas puses saprot, ka spriedums ir taisnīgs un, to pārsūdzot, tas, visticamāk, netiks mainīts.
Bet vai tad obligāti augstākajai tiesu instancei šādas lietas ir jāpieņem?
Senāts no kasācijas sūdzībām kā civillietās, tā arī krimināllietās un administratīvajās lietās vairāk nekā pusē gadījumu atsaka ierosināt kasācijas tiesvedību. Trešajai instancei pie noteiktu kritēriju pastāvēšanas ir iespēja pateikt: nē, mēs šo lietu neskatīsim.
Bieži tiek kritizēta izmeklētāju darbu kvalitāte. Kritizē arī policistu, izmeklētāju izglītību, kvalifikāciju. Tad viens no argumentiem – likvidēta Policijas akadēmija. Vai, jūsuprāt, Policijas akadēmijas vai līdzīgas atsevišķas mācību iestādes esamība atrisinātu šo problēmu?
Es nesākšu apgalvot, ka izmeklētāju darba kvalitāte ir lieliska un perfekta, bet, ja mēs ņemam vērā prokuratūras ikgadējos pārskatus, tad no pabeigtajām krimināllietām ik gadu ap 99% beidzas ar notiesājošu spriedumu un tikai viens procents ir attaisnojošie spriedumi. Tas liek man domāt, ka izmeklētāju darba kvalitāte ir pietiekami laba vainas pierādīšanai.
Reizēm pie tiesas zāles durvīm bijusi izdevība aprunāties ar vienu vai otru prokuroru un painteresēties, kāpēc vienu vai otru slikti pierādītu lietu tomēr aizsūta uz tiesu, kad darbs pirmstiesas procesā nav bijis kvalitatīvs. Nereti saņemu atbildi: nu, kāda ir, tāda ir, bet es taču zinu, ka tiesai pietiks, lai notiesātu ar tiem pierādījumiem, kādi tur ir.
Ja ir nopietni iebildumi pret izmeklēšanas kvalitāti, tad jājautā, kur ir tie masveidīgie attaisnojošie spriedumi, kas norādītu uz to, ka tiesa šo slikto kvalitāti neņem pretī? Kamēr tas tā nenotiek un tiesu šāda kvalitāte apmierina, par ko liecina fakts, ka 99% lietu beidzas ar personas vainas konstatāciju, tikmēr tas ir skaidrs signāls prokuroriem, ka šādas lietas uz tiesu var sūtīt.
Tas ir skaidrs signāls izmeklētājiem, ka vairāk nav jācenšas, jo tiesai ar to ir gana.
Bet tajā pašā laikā neatkarīgi no mana paustā viedokļa tomēr nav šaubu, ka izmeklēšanas iestādēs personāla kvalitāte ir jāuzlabo. Policijas akadēmijas likvidēšana bija kļūda, un tās sekas mēs tagad redzam un varam turpināt vaimanāt par izmeklētāju darba kvalitāti. Šo situāciju šobrīd varētu glābt ar jaunu mācību iestādi, kas izglīto policistus, vai izveidojot jaunu mācību programmu tieši izmeklētājiem jau pastāvošajās mācību iestādēs.
Par izmeklētājiem var strādāt un strādā augstskolu studenti, bet izmeklētājam līdztekus juridiskajām zināšanām papildus ir nepieciešamas vēl arī specifiskas zināšanas tieši izmeklētāja darbā. Augstskolu mācību programmās šie mācību priekšmeti visbiežāk nav iekļauti pietiekami nopietnā līmenī. Cik man zināms, šobrīd tiek plānota speciālas programmas izveide izmeklētājiem, apvienojot vairāku augstskolu resursus kopējā mērķa sasniegšanai.
Kāpēc lielākā daļa jauno juristu pagājušajā gadā nespēja nokārtot jurista valsts kvalifikācijas eksāmenu? Pat Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes absolventu vidū tikai puse nokārtoja šo eksāmenu. Līdzīga situācija ir ar prokuroriem – aizvadītajā gadā no 72 prokuroriem vispārējo zināšanu testu spējuši nokārtot vien desmit?
Lai nokārtotu eksāmenu, jāsaņem pozitīvs vērtējums pilnīgi visos jautājumos piecās tiesību nozarēs. Katrā nozarē ir trīs teorētiski jautājumi un viens praktiskais uzdevums. Zinu, ka no Latvijas Universitātes absolventiem, kuri šo eksāmenu nenokārtoja, lielākajai daļai negatīvs vērtējums bija vienai atbildei no divdesmit. Tikai pēc pusgada ļauts vēlreiz kārtot eksāmenu tajā tiesību nozarē, kurā ir bijis negatīvs rezultāts.
Jāteic, ka latiņa bija ļoti augsta, un man šķiet, ka vajadzētu pārdomāt, vai ir jāsaglabā šī striktā pieeja, ka, izkrītot kaut vienā no divdesmit jautājumiem, nākamā kārtošanas iespēja tiek dota tikai pēc pusgada. Varbūt tomēr jauniešiem ir jāļauj atkārtoti kārtot eksāmenu pēc pāris nedēļām?
Tiesās, kur tiesnešiem atalgojums ir gana konkurētspējīgs, joprojām viņu trūkst. Kāds tam iemesls, ka apgabaltiesās pret kopējo tiesnešu skaitu tiesnešu trūkums ir ap deviņiem procentiem, bet rajonu (pilsētu) tiesās – ap četriem procentiem?
Latvija starp Eiropas Savienības valstīm ir pirmajā sešniekā pēc tiesnešu skaita uz simt tūkstošiem iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka mūsu valstī pret nelielo iedzīvotāju skaitu ir daudz tiesnešu.
Lai kļūtu par tiesnesi, ir jāpārvar diezgan augsta latiņa – jānokārto vairāku pakāpju eksāmeni, arī psiholoģiskais tests… Tas, visticamāk, ne vienu vien juristu attur no šīs karjeras izvēles.
Vai mūsu valstī manāma arī advokātu nepietiekamība?
Latvijā uz simt tūkstošiem iedzīvotāju ir vairāk nekā 60 advokātu, bet Eiropas Savienības vidējais rādītājs uz tikpat lielu iedzīvotāju skaitu ir ap 200 advokātu. Tātad mūsu valsts šajā ziņā ir vienā no zemākajām vietām.
Bet teikt, ka Latvijā trūkst advokātu, mēs varētu tad, ja nebūtu pieejama juridiskā palīdzība, tajā skaitā valsts nodrošinātā.
Advokātu deficīta nav, un šīs specialitātes juristu skaita palielināšana nevarētu būt pašmērķis, jo ar pašreizējo advokātu daudzumu ir iespējams nodrošināt advokatūras funkciju izpildi valstī.
Vismaz pēdējos desmit gadus advokātu profesionālais sagatavošanas līmenis ir pietiekami augsts, un, nokārtojot samērā sarežģītu eksāmenu, šajā profesijā nonāk tie, kuri patiešām to vēlas un spēj.
Cik advokātus jūs pēdējā gada laikā esat izslēguši no advokatūras? Kādu pieredzi guvāt pēc Alda Gobzema izslēgšanas no advokatūras?
Ja rēķinām no šī brīža gadu vai pusotru atpakaļ, mēs esam izslēguši no advokatūras vienu advokātu par maksājumu ilgstošu neveikšanu zvērinātu advokātu kolēģijas uzturēšanai. Tas gan ir samērā triviāls pamats izslēgšanai, bet tas ir ierakstīts likumā.
Visticamāk, ka tuvākajā laikā būs jāpieņem lēmums par vēl viena advokāta izslēgšanu, jo par viņu jau ir pieņemts disciplinārās komisijas lēmums par izslēgšanas piemērošanu, jo advokāts regulāri neierodas uz tiesas sēdēm.
Advokatūrai vai advokātu padomei kā uzraugošajai institūcijai no Gobzema izslēgšanas nebija kādas īpašas mācības. Padome darīja savu darbu, un pastiprinātā sabiedrības uzmanība tikai traucēja.
Droši vien kolēģi, izslēdzot Gobzemu, ir saņēmuši signālu, ka savā publiskajā komunikācijā nekad nevajag aizmirst, ka advokāta statuss saglabājas arī tad, ja advokāts savu darbību aptur uz laiku, kamēr viņš atrodas politikā. Ja kāds ir aktīvs feisbuka, tvitera vai vēl citu sociālo tīklu lietotājs, tas nenozīmē, ka komunikācija notiek uz citas planētas un uz personu vairs neattiecas advokāta uzvedībai izvirzāmās prasības, tostarp arī ētikas normas.
