Lielāka alga jānopelna ar dārgākiem produktiem 9
Aizvadītās nedēļas nogalē Madonā pilsētas bērnu bibliotēkas telpās Latvijas Bankas pārstāvji un “Latvijas Avīze” kopīgi ar iedzīvotājiem sprieda, kāpēc Latvijā strādājošie nopelna mazāk nekā Vācijā vai citās Eiropas attīstītākajās valstīs un kas būtu jādara, lai par līdzvērtīgu darbu arī mēs spētu saņemt tādu pašu atalgojumu.
Neesam ne slinki, ne nevīžīgi
Improvizētā aptaujā atbildot uz jautājumu, kāpēc aizvadītajos 27 gados kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas nevaram nopelnīt vairāk un dzīvot labāk un kāpēc pretēji paredzējumiem joprojām neesam spējuši sasniegt attīstītāko Eiropas Savienības dalībvalstu labklājības vidējo līmeni, klātesošo vairākums piekrita madonietim Imantam Gailītim – nevaram un atpaliekam nevis tāpēc, ka iedzīvotāji strādā mazāk vai neprot strādāt, bet gan tāpēc, ka Latvijā ir izveidota neracionāla, pārlieku uzpūsta, bezatbildīga valsts pārvalde.
Arī Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste atzina, ka Latvijas iedzīvotāji nav ne slinki, ne nevīžīgi. Bet par līdzvērtīgu darbu saņem aptuveni četras reizes mazāku atalgojumu nekā Vācijā. Pēc “Eurostat” datiem, 2016. gadā pēc nodokļu nomaksas saņemtā alga Latvijā strādājošajam bez apgādājamiem vidēji bija 602 eiro. Turpretī Vācijā – 2404 eiro.
Latvijā strādājošie pašlaik nevarot saņemt lielākas algas tāpēc, ka darba ražīguma līmenis ir krietni zemāks nekā Vācijā. Izdevumiem augot straujāk nekā ieņēmumiem, darba devējs agri vai vēlu bankrotēs. Pēc viņa skaidrotā, Latvijā darba ražīgums ir zems tāpēc, ka ražojam preces ar mazu pievienoto vērtību, šo preču īpatsvars ir vislielākais. Pašlaik no pievienotās vērtības divas trešdaļas jau aiziet algās, savukārt pārējo veido peļņa un valstij maksātie nodokļi.
Atbildot uz jautājumu par to, cik pamatoti ir šajās dienās notikušie Bauskas autobusu vadītāju publiskie protesti pret mazajām algām, kaut arī viņu prasme ir tāda pati kā Vācijā strādājošajiem autobusu vadītājiem, Latvijas Bankas pārstāvis spriež, ka baušķenieki, protams, varot prasīt sev lielākas algas. Tāpat kā to varētu prasīt, piemēram, Bauskā, Madonā vai citur Latvijā strādājošie frizieri, kuri savās prasmēs neatpaliek no ārvalstu kolēģiem. Bet diezin vai var arī saņemt, tāpēc ka Latvijas tautsaimniecības produktivitāte, no kā atkarīgs jebkāda darba ņēmēja atalgojums, ir ievērojami zemāka nekā Vācijā vai citās Eiropas attīstītākajās valstīs. Diemžēl ar to, ko saražo un ar ko nodarbojas Latvijas uzņēmumos pašlaik, nav iespējams gūt lielākus ienākumus.
Lāpstas vietā ekskavators vien nelīdzēs
Darba ražīgumu varot celt, piemēram, lāpstas vietā iegādājoties ekskavatoru, ar kuru vienā dienā var izrakt vairāk nekā ar lāpstu. Bet, viņaprāt, to varot celt arī citādi – pievēršoties tādu preču ražošanai vai pakalpojumiem, ar kuriem iespējams vairāk nopelnīt.
Tik un tā ar iekšējo tirgu vien kļūt turīgiem neizdosies. Vienlaikus Latvijai, kas ir viena no mazākajām Eiropas valstīm, ekonomikā jāorientējas uz eksportu, proti, jāpievēršas tādu preču ražošanai ar ievērojami lielāku pievienoto vērtību, turklāt tādu preču, kuras pasaulē ir pieprasītas un kuras var sekmīgi pārdot. Bankas pārstāvja teiktajam piekrīt arī madonietis Uldis Greiškalns – jo Latvijā vairāk būs tādu uzņēmumu, kas spēs saražot un pārdot pasaulē pieprasīto, jo tautsaimniecība attīstīsies straujāk. Iznākumā iegūs arī strādājošie, kuri nopelnīs vairāk un dzīvos labāk.
Pēc Latvijas Bankā veiktā pētījuma, pašlaik Latvijā saražoto jebkādu eksporta preču 100 kilogramu vērtība ir aptuveni trīs reizes mazāka nekā Portugālē un sešas reizes mazāka nekā Vācijā. Atšķirībā no Vācijas pasaulē Latvija ir mazāk pārstāvēta tajās tautsaimniecības nozarēs, kurās iespējams nopelnīt vairāk.
Aizkavē izglītības sistēma
Lai ražotu gudrāk, jābūt zināšanām, kuras var iegūt skolās.
Pēc bankas pārstāvja domām, bez izglītības diezin vai Latvijai būs iespējams kādreiz sasniegt attīstītāko valstu līmeni. Diemžēl ekonomikā ienākt jauniem, talantīgiem cilvēkiem, kuri spēj saražot produkciju ar augstāku pievienoto vērtību, aizkavē valstī izveidotā izglītības sistēma. Kaut arī izglītībai no valsts budžeta pašlaik atvēlēta vislielākā daļa, tai nav vajadzīgās atdeves. Latvijā esot pārāk daudz skolu, skolu audzēkņu sekmes matemātikā, ķīmijā un citos eksaktajos priekšmetos ir viduvējas. Tāpat esot pārāk daudz skolotāju. Toties viņu atalgojums niecīgs, tāpēc no viņiem arī neko nevarot prasīt.
Skolotājam 3000 eiro mēnesī
Jautāts, vai pašvaldība spētu maksāt priekšmetu skolotājiem, piemēram, 3000 eiro mēnesī, Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs atbild, ka pašlaik to nevarot. Bet viņš cerot, ka tāda diena pienākšot. Valsts budžetā izglītībai atvēlēti 15%, bet Madonas pašvaldības budžetā tai ir atvēlēta teju puse, tāpēc uzlabojumam jābūt. Skolu skaita samazināšana, triju skolu vietā Madonā saglabājot divas, esot veids, kā celt skolotāju atalgojumu un apmācību līmeni.
Tomēr pēc dažu madoniešu domām, diezin vai skolu un skolotāju skaita mehāniska samazināšana ļautu cerēt, ka no saglabātajām skolām būs vairāk talantīgo un spējīgo saražot produkciju ar augstāku pievienoto vērtību.
Madoniete, pensionēta skolotāja Ruta Ziņģīte uzskata, ka mācību līmenis ir zems tāpēc, ka ķīmijas un citu eksakto priekšmetu skolotāji dažādu no viņiem neatkarīgu iemeslu dēļ zaudē stundas, līdz ar to skolēni nespēj pietiekami labi apgūt mācību vielu. Mācību līmeni, viņasprāt, samazina tas, ka pārāk daudz ir gan tādu audzēkņu, kuri tīšām neapmeklē stundas, gan tādu, kurus dažādu ieganstu dēļ atbrīvo no mācībām un kādām papildu slodzēm. Viņasprāt, mācību līmeni drupina arī augstskolās, kurās agrāko piecu gadu vietā mācību programmas ir pārlieku vienkāršotas un saīsinātas līdz trim gadiem.
Vai tā var salīdzināt?
Madonietis Andris Ozoliņš šaubās, vai Latvijas ekonomiku vispār var salīdzināt ar Vāciju. Latvijā joprojām jūtamas padomju okupācijas varas īstenotās represiju sekas, tostarp talantīgo un spējīgo cilvēku izvešanas 1941. un 1949. gadā, piespiedu kolektivizācija, īpašumu nacionalizēšana. Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas 2008. gadā attīstību iedragāja krīze, tāpēc, viņaprāt, Latvijas ekonomika kaut cik stabili attīstās tikai pēdējos astoņus gadus. Un arī tās nebūtu, ja ik gadu no Eiropas Savienības fondiem neplūstu simtiem miljonu eiro. “Ko darīsim 2020. gadā, kad, kā tiek plānots, šo miljonu mums vairs nebūs?” jautā Andris Ozoliņš.
Madonietis Imants Gailītis nesaprot, kā vispār rēķina šo vidējo algu, ja Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa saņem vien minimālo, kas agrāk saņemto 380 eiro vietā no šī gada 1. janvāra pieaugusi līdz 430 eiro mēnesī.
Uldis Rutkaste atbild, ka vidējā atalgojuma rēķini kļuvuši sarežģīti, sevišķi pēc pēdējiem darbaspēka nodokļu grozījumiem, kuri grāmatvežiem sagādā papildu pūles. Bet statistiķi to iegūst, balstoties uz uzņēmumu iesniegtajām deklarācijām par algās izmaksāto kopsummu, kuru izdala ar darbinieku skaitu.
Bet viņš piekrīt madoniešu bažām – par iespējamo Eiropas Savienības fondu naudas pārdali citiem attīstības projektiem, ko pašlaik apspriež, tāpat par tām sekām, ko radītu Britānijas izstāšanās, Latvijā būtu jāsagatavojas laikus.
Cilvēki bez darba, bet darbinieku trūkst
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem un Latvijas Bankā veiktajiem aprēķiniem, 2017. gada 1. ceturksnī Latvijā no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaita 8,9% bija bezdarbnieki.
Pēc Latvijas Bankas pārstāvja atzinuma, tautsaimniecībā vislielāko risku rada kvalificēta un izglītota darbaspēka trūkums. Arī uzņēmumos pašlaik sūdzas, ka visvairāk trūkst tādu, kuri pārzina konkrētās ražošanas tehnoloģisko procesu un kuri prot apkalpot iekārtas un darbgaldus. Bet lielākā daļa bezdarbnieku ir ar pamatskolas vai vidējo izglītību. Valsts šo problēmu gan mēģina atrisināt, piedāvājot bezdarbniekiem apgūt citu arodu. Cita lieta, vai vienmēr tas, ko pašlaik piedāvā valsts, ir vajadzīgs konkrētajiem uzņēmumiem.
