Lielajiem plēsējiem mežā jābūt – sabiedrības attieksme pozitīva 14
Lielo plēsēju – vilku, lūšu un lāču – sugu aizsardzības plānu atjaunošanas ietvaros maija baigās un jūnija sākumā medniekiem bija iespēja piedalīties Valsts mežzinātnes institūta Silava rīkotajā aptaujā, kuras mērķis bija uzzināt iedzīvotāju attieksmi pret lielajiem plēsējiem un to populāciju apsaimniekošanu Latvijā, kā arī cilvēku dabas vērtību uzskatus. Aptauja tika organizēta ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu projektā Pelēkā vilka Canis lupus aizsardzības plāna atjaunošana. Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava zinātniskā asistente un LU doktorante Agrita Žunna skaidro, ka iegūtie dati galvenokārt tiks izmantoti, plānojot atbilstošus sabiedrību izglītojošus pasākumus, lai nodrošinātu ilgstošu un veiksmīgu cilvēku un lielo plēsēju līdzāspastāvēšanu Latvijā, kā arī lai apzinātu riskus lielo plēsēju aizsardzības pasākumu plānošanā un ieviešanā. Savukārt tie dati, kas saistīti ar cilvēku attieksmi pret dabas vērtībām, – doktora darba izstrādāšanai.
Uztrauc apgalvojumi
“Iespējams, kādam aptaujas jautājumu likās par daudz un ne visi bija pirmajā brīdī viennozīmīgi vērtējami,” saka Agrita Žunna. “No vairākiem cilvēkiem saņēmām komentārus ar viedokli, ka anketa bijusi vērsta pret medniekiem, iespējams, tāpēc, ka vairāki jautājumi bija noformulēti kategorisku apgalvojumu veidā. Tāpēc cilvēkiem, kuriem medības ir sirdslieta, šķita, ka apgalvojumi vērsti pret viņiem.
Aptaujas, kurās taujāts sabiedrības viedoklis par lielajiem plēsējiem, rīkotas arī iepriekš, tāpēc būs iespēja salīdzināt, kā mainījies sabiedrības viedoklis un zināšanas. Šī gada sākumā Latvijā viesojās profesors no Kanādas Alisters Bats, kurš pēta dabas apsaimniekošanas jautājumus. Viņš konsultēja, kā šo anketu padarīt plašāku un rast iespēju iegūt pēc iespējas nozīmīgāku informāciju.
Visaktīvāk anketas iesūtījuši mednieki
Mednieki bija tikai viena no aptaujas mērķa grupām, taču starp visatsaucīgākajiem gan. No medniekiem mēs saņēmām 510 aizpildītas anketas. Vēlējāmies aptaujāt pēc iespējas plašākus sabiedrības slāņus. Tāpēc tūkstoš anketas izplatījām caur nejauši izvēlētām skolām visos Latvijas reģionos. Anketa bija jāizpilda tam skolēna ģimenes loceklim, kuram dzimšanas diena vistuvāk anketas saņemšanas datumam, tādējādi nodrošinot, ka anketu aizpildīs dažāda vecuma cilvēki ar atšķirīgiem nodarbošanās veidiem. Atpakaļ saņēmām vairāk nekā 600, taču ne visas no tām bija derīgas. Vēl anketas elektroniski tāpat kā medniekiem sūtījām 13 lauksaimnieku un 11 vides un dzīvnieku aizsardzības organizācijām. Lauksaimnieku aktivitāte bija ļoti neliela – saņēmām 17 anketas, vides aizsardzības organizāciju pārstāvju interese par šo anketu bija vēl mazāka.
Plēsējus vēlas redzēt pa gabalu
Ģimeņu grupā attieksme pret lielajiem plēsējiem ir neitrāla vai drīzāk pozitīva. Uz jautājumu, vai šie plēsēji vai viņu klātbūtnes pierādījumi redzēti dabā, liela daļa respondentu bija atbildējuši apstiprinoši. Biežāk redzēts vilks, taču 20% aptaujāto atbildēja, ka redzējuši lūsi. Es ceru, ka viņi atbildējuši pareizi un šo uzmanīgo dzīvnieku tiešām redzējuši savvaļā, nevis Līgatnes dabas takās.
Uz jautājumu, vai gribētu kādu no šiem plēsējiem redzēt brīvā dabā, liela daļa atbildējusi noliedzoši un uzskata, ka lielajiem plēsējiem jādzīvo vismaz desmit kilometru attālumā no cilvēku dzīvesvietas. Turklāt pilsētnieku un laucinieku attieksme atšķiras nedaudz. Pilsētnieki pārliecināti, ka lielie plēsēji postījumus lauksaimniekiem nodara samērā reti. Lūša gadījumā daļa uzskata, ka vispār tādu nav. Lauksaimnieki atzīst, ka tā tomēr ir problēma, ar ko jārēķinās. Lopkopjiem noteikti sāpīga tēma ir par ganāmpulku aizsardzību. Daudzi atzina, ka aizsardzības līdzekļus nelieto. Ja lieto, tad tie ir neefektīvi – žogs, kas ir pārāk zems (metrs un metrs 20 centimetru), un elektriskais gans (viens vads), kas tāpat vilku ceļā uz aitu aploku neaptur. Būtu jāierīko pietiekami augsts elektriskais žogs ar daudzām vadītāju rindām dažādos augstumos, kas ir ļoti dārgs pasākums. Ne velti aitkopji cīnās, lai no valsts saņemtu līdzekļus preventīviem pasākumiem. Tāpat ir gadījumi, kad grūti izlemt, kurš tieši vainojams postījumu nodarīšanā: lielie plēsēji vai klaiņojoši suņi.
Medniekiem cits skaita vērtējums
Interesantas atbildes ir attiecībā uz jautājumiem par dzīvnieku skaitu. Attiecībā uz vilku ģimeņu grupas respondenti visbiežāk pareizi norādīja vilku skaitu – 200 līdz 600 vilku (ar vai bez mazuļiem), ko apliecina arī zinātnieku rīcībā esoši dati. Vairākums mednieku uzskata, ka Latvijā mīt vairāk nekā 600 vilku. Iespējams, tas saistīts ar populācijas lielumu katrā konkrētā vietā un iespēju ieraudzīt vilku klātbūtnes pierādījumus – pēdas, ekskrementus. Tāpat medību slodzes iespaidā dzīvnieki vairāk pārvietojas. Arī tas, iespējams, liek domāt, ka vilku ir vairāk nekā patiesībā.
Attiecībā uz lūšiem mednieku atbildes bija precīzākas – Latvijā mīt 500 līdz 800 lūšu. Ģimeņu grupā uzskatīja, ka lūšu ir mazāk, nekā lēš zinātnieki.
Par lāci gan valdīja viedokļu vienprātība: viņu ir maz – ap 20, taču bija tādi, kas uzskatīja, ka mums ir 50 līdz 200 lāču.
Dzīvnieku skaits nav vienīgais rādītājs, pēc kura vērtē, vai populācijas stāvoklis ir labs vai slikts. Skaita ziņā mums patiešām nav problēmu ar vilkiem un lūšiem. Vērtējot vecuma struktūru, piemēram, vilkiem, nākas secināt, ka populācijas vidējais vecums kļūst jaunāks. Nomedīto pelēču vidū vairs nav izteikti vecu vilku. Iespējams, medību slodzes iespaidā viņi tik ilgi vairs nenodzīvo. Pirms gadiem desmit tika medīti arī 12 un 13 gadus veci vilki, toties pašlaik vecākie nomedītie pelēči ir astoņus deviņus gadus veci. Vairošanās procesā iesaistās arvien jaunākas vilcenes – vilki mēģina sevi cītīgi atražot.
Medības jāsaglabā līdzšinējā apjomā
Gan ģimeņu grupa, gan mednieki uzskata, ka lielo plēsēju skaits jāuztur esošajā līmenī vai nedaudz jāpalielina. Patīkami, ka ļoti reti tika minētas galējības – viedokļi par pilnīgu medību aizliegšanu vai populācijas iznīcināšanu.
Lielākā daļa aptaujāto uzskata, ka lielajiem plēsējiem mežā jābūt un tie darbojās kā meža sanitāri, tajā pašā laikā viņi uztraucas par savu ģimeņu drošību mežā un uzskata, ka lielie plēsēji ir bīstami, īpaši lācis. Šajā ziņā īpaši atšķiras mednieku un ģimeņu respondentu grupas viedokļi. Medniekiem lielie plēsēji nešķiet tik bīstami kā pārējiem aptaujas dalībniekiem.
Attiecībā uz vilku un lūšu apsaimniekošanas sistēmu nemednieku vidū dominēja uzskats, ka jāsaglabā esošā kārtība vai nedaudz jāsamazina medību apjoms. Savukārt mednieki uzskata, ka medības jāsaglabā pašreizējā apjomā vai nedaudz jāpalielina vai jāpagarina sezona.
Tikai ļoti neliela sabiedrības daļa uzskata, ka vilku un lūšu medības būtu jāaizliedz.
Jāsadzīvo visiem
Lielos plēsējus – vilkus, lāčus un lūšus – vieni uzskata par skaistiem, citi – par derīgiem dzīvniekiem, bet vēl citi tajos saskata konfliktu cēloni. Eiropā ir gūti lieli panākumi plēsēju aizsardzībā, un viņi atgriežas vietās, kur jau gadsimtiem nav dzīvojuši.
Latvijā lielie plēsēji ir bijuši sastopami vienmēr. Mēs vēlamies attīstīt nacionālo tautsaimniecību, lai uzlabotu savu ekonomisko labklājību, un mums vienlaikus rūp arī vides stāvoklis, kura spilgts apliecinājums ir arī lielo plēsēju klātbūtne un prasme ar tiem sadzīvot. Aptauja ļāva uzzināt sabiedrības pašreizējo attieksmi, informētība un ieinteresētību par šīm sugām un dzīvo dabu vispār, kas to veido un kā tā mainījusies pēdējo 10 – 15 gadu laikā.”
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.
