Lielais vienmēr izaug no mazā 0
Ik pa laikam nākas dzirdēt: “Trakāk vairs nevar būt!” Esiet droši, var gan būt. Mūsdienu informācijas līdzekļi spēj nodrošināt nemitīgu stresu un pasaules gala tuvuma sajūtu, un, ja nespējam kaut uz mirkli nolikt malā arī savas personīgās problēmas, tad ir pamats sevi uzskatīt par visnelaimīgāko tautu pasaulē.
Kaut gan vaimanāšana neko nedod, ja nu vienīgi omu sagandē vēl vairāk, mēs turpinām runāt par naudu, tās trūkumu un dzīves dārdzību. Un to var arī saprast, jo, vērojot politisko partiju rosīšanos, ar nožēlu jāatzīst, ka daudzās partijas varētu iztikt ar vienu nosaukumu – “Gods kalpot naudai”.
Tieši pasaules ziņas var kļūt kaut vai par nelielu sūruma atsvaru. Ir valstis, kur notiek pilsoņu karš ar visu no tā izrietošo. Pie mums ir miers. Pasaulē trūkst dzeramā ūdens, mēs ar to laistām dārzus un mazgājam auto. Pasaulē cilvēki ar groziem nes zemi, lai uz klinšu terasēm kaut ko izaudzētu, mēs aizlaižam krūmos simtiem hektāru auglīgas zemes. Pasaulē malumednieki citu pēc citas izšauj lielo dzīvnieku sugas, pie mums dabas liegumi sargā pat putnus. Uzskaitījumu var turpināt katrs pats.
Taču tas, ka mums minēto nelaimju nav, netraucē sameklēt citas. ES budžets nu jau ilgstoši ir mūsu galdā visas trīs ēdienreizes, un nav brīnums, ka daudzi ne tikai Briseles, bet vispār pie valsts pārvaldes lietām pat tuvumā nestāvējušie uzvedas kā suņi, kam saimnieks uzsaucis “cui”. Riebjas klausīties, kādi vārdi tagad birst pār premjera galvu un valdību.
Daudzi nemaz nevēlas atšķirt lietas, par kurām valdība ir pelnījusi pārmetumus, no tām, kuras arī citu mazo valstu valdības nespēj radikāli mainīt. Kinorežisors Jānis Nords radio sarunā nesen teica: “Sirdsapziņa ir emocionālā inteliģence, ko mēs varam iegūt, diemžēl tikai sasmērējoties.” Ja pieņemam šādu skaidrojumu, tad Latvijā tagad vajadzētu būt daudziem sirdsapziņas mocītiem cilvēkiem, jo sasmērējušos ir ļoti daudz.
Apsveicams bija zemnieku brauciens uz Briseli un savas nostājas parādīšana, dziedot pie parlamenta. Dažs labs to droši vien steidzās nosaukt par tūdaliņu būšanu. Ķeršanās nevis pie mēslu dakšām, bet gan pie dziesmas un sarunām īstenībā ir civilizētas sabiedrības pazīme. Gānīšanās un logu dauzīšana, šis sava veida neandertālisms, gan ir raksturīgs tūdaliņiem. Ir prieks, ka sabiedrības spiediena dēļ mēs atkal varēsim savā pasē rakstīt tautību. Gandarīti varam justies arī par to, ka dzimšanas, laulību un miršanas apliecības vairs nebūs tikai parastas papīra lapas. Kāds varbūt teiks – tie tikai tādi sīkumi. Vai lieli koki neizaug no sīkas sēkliņas?
