Lielais Svārsts jeb Karma atceras visu 0
Garīgi un dvēseliski neattīstītiem cilvēkiem tādas rakstura īpašības kā pašdisciplīna, pašsavaldīšanās un spēja atteikties citam par labu bieži šķiet nevajadzīgas, taču tieši uz tām balstās pasaules enerģētiskais kodols.
Karmas likumi
Jau labu brīdi mēs dzīvojam aizejošā Zivju laikmeta (kaislības, vardarbība, kari) ēnā un tā mantinieka Ūdensvīra (intelektuālā, garīgā attīstība, mīlestība, attiecību dziļums) gaismā. Pieredzam ideoloģiskās (filozofiju, reliģiju, politisko un valstisko iekārtu) cīņas un kopīga pasaules redzējuma meklējumus, cilvēces kopumā un atsevišķu indivīdu alkas pēc dziļākas izpratnes par “augstās matērijas lietām”, tajā skaitā – karmas (cēloņu un seku) likumiem.
No dziļas nopietnības līdz ironizēšanai. Taču šai tēmai veltīto zinātniskās un daiļliteratūras, populārzinātniskā un aktierkino, TV raidījumu un pat muzikālo darbu skaita straujais pieaugums liecina – cilvēki meklē atbildes.
“Nenosit vecmāmiņu!”
Dvēseļu pārceļošanas (reinkarnācijas) teorija, pirms gadu tūkstošiem radusies Austrumos, nozīmē tieši to – karmas likumus, proti: ko dosi (teiksi, darīsi), to saņemsi pretī. Kā būsi dzīvojis šo (un iepriekšējās) dzīvi, tādu algu saņemsi nākamībā. Tāds būs tavs liktenis.
Mēs, latvieši, no saviem senčiem senbaltiem esam mantojuši šo pašu ētisko kodu (ko cieši glabā dainas) – esi labs, tad arī citi tev būs labi; kāda balss, tāda atbalss; ko sēsi, to pļausi. Savā ziņā līdzīga ir arī bibliskā mācība – esi paklausīgs un nonāksi debesīs. Vai ellē, ja darīsi sliktas lietas. Rietumeiropas domātāji šo principu nodēvējuši par Lielā Svārsta likumu. Ņūtons formulēja darbības–pretdarbības likumu, Einšteins – relativitātes teoriju.
Orientālajā pasaulē cilvēki tic karmas likumiem, kā doto pieņemot, ka viņi atrodas te un tagad, pateicoties savām aktivitātēm iepriekšējās dzīvēs, un viņu liktenis ir Augstākā spēka noteikts. Rietumnieciskais pasaules uzskats ilgu laiku bijis pretējs – tikai cilvēks pats spēj kontrolēt savu dzīvi un ietekmēt likteni. Dilemma: ja eksistē dzīve “pēc tam”, “aiz svītras”, tātad jābūt arī iepriekšējai, bet, ja ir bijusi iepriekšējā (vai vairākas tādas), tad – kādas?
Nereti agrākie skeptiķi nonāk pretējās galējībās – noticot iespējamībai būt cilvēcīgai būtnei vienā dzīvē un dzīvniekam iepriekšējā vai nākamajā, viņi mudina nevienu nenogalināt un neapēst, nevienam nedarīt pāri (“nesit mušu, varbūt tā ir tava vecmāmiņa!”).
Protams, šāds traktējums ir pārlieku vienkāršots, taču nereti tieši tā – neiedziļinoties – izpaužas daļas cilvēku ātri pārejošā interese. Un, tā kā pieprasījums rada piedāvājumu, pasaulē kā sēnes pēc lietus vairojas “izredzētie”, kuri par attiecīgu samaksu gatavi “paveikt brīnumu” – ielūkoties jūsu pagātnē un nākotnē, apskaidrot, uzvest uz īstā ceļa un parādīt gaismu tuneļa galā. Gan ar autentiskām, gadu tūkstošiem senām un no paaudzes paaudzē pārmantotām, gan zinātniski aprobētām, gan iluzorām tehnoloģijām: hipnozi, dvēseles pārceļošanas imitēšanu, astrālā ķermeņa ceļojumiem laikā un telpā, meditāciju…
Jautājums – vai cilvēks drīkst iejaukties savā (aiz)pagātnē, proti, nevis pētīt savu vecāku, ģimenes un dzimtas vēsturi, bet censties iekļūt pats savās iepriekšējās dzīves?
No vienas puses – saistoši, kā viss nezināmais. No otras – iejaukšanās (kaut iluzora) var radīt risku, jo, uzzinot kaut ko patiesu par agrākajām dzīvēm un reaģējot, mēģinot no šodienas izmainīt pagātni, cilvēks vienlaikus mentālajā (garīgajā) līmenī iejaucas karmas likumos. Iejaukšanās savā dzīvē bez nepieciešamības var radīt neprognozējamas sekas – pat līdz neatgriezeniskām izmaiņām cilvēka garīgajā ķermenī (psihē).
Tomēr dažreiz šāda iejaukšanās ir nepieciešama (cilvēks ilgstoši cieš no nemotivētu baiļu lēkmēm, zīmīgiem sapņiem vai mokošiem kompleksiem), un brīdī, kad spontāni uzvirmo iepriekšējo dzīvju pieredze, pagātne iejaucas tagadnē un to maina. Tomēr jāapzinās, ka ik dzīves mirkli, arī šeit un tagad, mēs veidojam savu karmu – savu turpmāko dzīvi.
Fatālisms?
“Ja es tagad esmu nabadzīgs, izsalcis, nožēlojams, parādā, tikko spējīgs pabarot savu ģimeni, tātad reiz esmu bijis patiešām briesmīgs, slikts, ļauns, neķītrs, riebīgs, garīgi nabadzīgs un neattīstīts, necilvēcīgs. Tāpēc šobrīd vienīgais, ko varu darīt, – lēnprātīgi paciest karmas likuma mācību. Rāmi, ar cieņu pieņemot likteni, nākamajās dzīvēs man ir izredzes saņemt atlīdzību – augstāku statusu,” tā austrumnieki pieņem dzīvi kopumā, dzīves standartus, sociālo stāvokli un valsts iekārtu.
Austrumos saka: tā ir mana karma. Franči saka: tāda ir dzīve (c’est la vie). Rietumnieki kopumā piekrīt “c’est la vie” attieksmei. Jā, smagi, sāpīgi, nav laimes, nav veiksmes – nekas, tāda ir dzīve.
Cēloņu un seku likums
Cēloņu un seku likums – cilvēces eksistences stūrakmens. Saules sistēmas pirmsākumi meklējami enerģijas nezūdamības likumā: nekas nekur nepazūd. Kopš brīža, kad cilvēks sāk veidoties par personību, attīstās, papildinās arī dvēsele. Attiecības starp dvēseli, instinktiem, refleksiem un personību ir tādas pašas kā starp Saules sistēmu un atsevišķiem zvaigznājiem.
Ik doma, vārds un rīcība liek notikt lietām, kas rada sekas, mainot dzīvi vai nu uz labu, vai ļaunu. Mēs esam, un mēs būsim, veidojot un modelējot savu dzīvi – soli pa solim, uzkrājot labu vai sliktu dzīves pieredzi, ko mēdz saukt arī par labu vai sliktu karmu. Kad mums iet slikti, mēs to saucam par ļaunu likteni vai sliktu karmu. Toties labo karmu, kad dzīve ir droša, ērta, viegla, bieži nepamanām. Tas šķiet dabiski. Mēs to pieņemam kā pašsaprotamas, likumīgas tiesības. Jo tieši to nedomājot un neanalizējot vēlamies sagaidīt no dzīves. Un pareizi, jo labās karmas vienmēr ir bijis vairāk.
Vai cilvēks var atbrīvoties no savas karmas? Nē.
Karmu nevar atdot – tā nav materiāla, un, pat ja būtu, svešu mantu neviens nevēlētos.
Karmu nevar pārdot vai nopirkt, jāpietiek ar to, kas ir. Lai ko mēs darītu, tā vienmēr būs kā nasta, kā iemaukti, kas ierobežo mūsu aktivitāti, prieku un laimi.
Taču ir kāda metode, kā tikt galā ar karmas slogu – darbs, pakalpošana citu labā. Tas, protams, neizdzēš karmu pavisam, bet it kā aizsedz, liekot par to aizmirst un nedomāt. Ne velti saka: darbs ir labākās zāles pret visām nelaimēm. Tiklīdz tu kādam pakalpo (palīdzi, izrādi labvēlību), pats saņem enerģiju; dodot kādam enerģiju, saņem to atpakaļ. Tas ir Mīlestības likums, kas vada cilvēka dabu; bez tā pasaule pārstātu eksistēt.
Mīlestības likums atgādina Cēloņu–seku likumu. Sniedzot mīlestību, mēs ievirzām lietas un notikumus kustībā, saņemot mīlestību atpakaļ. Pakalpojot izrādām mīlestību; izrādot mīlestību, gūstam mīlestību. Šis spēks ikvienam parāda izeju, kā tikt galā ar savu karmu.
Karmas tiesneši
Daudzi cilvēki karmas likumus akli uztver kā soda veidu. Tā nav. Iesitot kādam pa galvu, nav jāgaida pretī sitiens pa galvu. Šeit nedarbojas bibliskais – aci pret aci, zobu pret zobu. Tā ir enerģija, plūstoša no agrākajiem notikumiem, kam piešķirta kustība. Viss, ko mēs darām, sakām vai domājam, agrāk vai vēlāk tā vai citādi atnāk atpakaļ.
Kļūdaini domāt par karmu tikai kā par pagājušo dzīvju apkopojumu, hroniku. Tai ir tiešs sakars ar mūsu pašu vakardienu, aizvakardienu, pagājušo nedēļu, pagājušo mēnesi. Tā ir notikumu pēctecība, kad šodiena transformējas rītdienā, parītdienā un turpmākajā dzīvē. Kamēr atrodam pareizo savstarpējo attiecību formu (cits ar citu un pasauli), mēs dzīvojam kļūdoties.
Kas nosaka karmas likumus, kontrolē to izpildi? Mūsu vecmāmiņas teica: bez dieva ziņas no galvas nenokrīt ne matiņš. Vai tā ir? Kurš ir tas, kas seko notikumiem, cēloņu un seku mijiedarbībai? Kāpēc vienai būtnei lemtas sāpes, ciešanas un pārbaudījumi, kamēr citai – prieks, laime un mīlestība? Kāpēc kāds lemj tieši tā?
Mūsu priekos vai ciešanās personīgas ieinteresētības “tur, augšā” nav – tās ir sekas konkrētiem notikumiem ap un ar mums. Jo dvēsele – ikviena, neatkarīgi no tā, kam pieder – cilvēciskai būtnei, dzīvniekam vai augam, – glabā enerģiju un pieredzi, ar to visu nedalīti iemiesojoties dzīvas būtnes ķermenī, šādi ietekmējot tās karmu un dvēseles turpmākās pārdzimšanas ceļu.
Dvēseles ceļš
Ikvienas būtnes, ikvienas dvēseles mērķis – ar katru nākamo pārdzimšanu mainīties uz augšu, attīstīties. Dvēsele vada sevi un sava tābrīža saimnieka fizisko, mentālo, emocionālo ķermeni, liekot tiem darīt visu iespējamo, lai sekmīgi nodzīvotu šo dzīvi. Maksimālais mērķis gan ne vienmēr tiek sasniegts, taču dvēsele cenšas radīt izdevību. Dvēsele dzīvo cerībā.
Metafiziskā izpratnē dvēseles maksimālais mērķis – vadīt dzīvi tā, lai tās laikā teiktais vai darītais neradītu karmiskus sarežģījumus nākotnē. Reāli šis mērķis sasniedzams, vai nu esot absolūti perfektam (kas nav iespējams), vai tūlīt pēc dzimšanas nomirstot. Būt dzīvam ir daudz interesantāk nekā būt beigtam, un cilvēks izvēlas cīņu: neskaitāmus mēģinājumus, uzvaras un zaudējumus. Un tā līdz pēdējai stundiņai. Tā līdz ar katru nākamo pārdzimšanu mēs saņemam arī savu karmisko nastu.
Evolūcija ir atteikšanās no zemākā par labu augstākajam. Augstākais, dievišķais līmenis regulāri tiek pārmiesots intelektuāli un dvēseliski zemāk attīstītās būtnēs, lai veicinātu to attīstību. Dvēsele veic ceļojumu, pārvarot laika un telpas robežas, to neietekmē fiziski, astrāli vai emocionāli šķēršļi.
Vienlaikus darbojas pretstatu princips – tiklīdz dvēsele progresējusi, tās nesējam tiek uzsūtīti jauni, smagāki, grūtāki likteņa pārbaudījumi (tāpēc saka – labiem cilvēkiem neveicas, kamēr nelieši dzīvo, cepuri kuldami). Tā, līdz personība sasniedz augstāko dvēseles un gara attīstības līmeni. Rietumos to metaforiski dēvē par “krustā sišanu”, austrumnieki – par “lielo atsacīšanos”; būtība – augstākas dvēseliskās pakāpes iegūšana caur miesas un gara ciešanām.
Nav noslēpums, ka cilvēka fiziskā un garīgā veselība ir cieši saistītas. Ja cilvēks garīgi saslimst – viņu pārmāc skaudība, karjerisms, alkatība, godkāre, neticība sev, depresija –, neizbēgami seko ķermeņa kaites, kas nepadodas ārstēšanai tik ilgi, līdz cilvēks pats nav ticis galā ar īsto cēloni, mainot attieksmi pret sevi un sabiedrību.
Kā nepadarīt savu karmu smagāku? Ik dzīves situācijā vispirms paraudzīties no malas, it kā distancējoties, nevis reaģēt zibenīgi un jaukties bieži uz sevi neattiecošās lietās.
Lietu un notikumu kārtība
Valda uzskats – ar cieņu un pacietību panesot dzīves grūtības, progresējot iekšējā evolūcijā, var atbrīvoties no karmas. Nē. Karma nav lāsts, no kā var atbrīvoties vai neatbrīvoties. Karma ir lietu un notikumu kārtība: personībai attīstoties, tiek uzkrāta arvien lielāka pieredze, kā pārvarēt dzīves sarežģījumus un likteņa pārbaudījumus.
Zināmā mērā – kļūst vieglāk, saprotot, kāpēc. Garīgi un dvēseliski neattīstītiem cilvēkiem tādas rakstura īpašības kā pašdisciplīna, pašsavaldīšanās un spēja atteikties citam par labu bieži šķiet nevajadzīgas, taču tieši uz tām balstās pasaules enerģētiskais kodols. Jo vairāk kādai personībai ticis dots, jo vairāk tā spēj dot, pakalpot un būt noderīga pasaulei.
Kad cilvēks savā garīgajā attīstībā sasniedz noteiktu līmeni, mainās arī viņa attiecības ar Cēloņu un seku likumu – viņš beidzot pats kļūst par noteicēju.
Kad cilvēks aptvēris savas eksistences dziļāko būtību un nozīmi, atveras “trešā acs” – viņš kļūst vieds.
Garīgajā līmenī tos sauc par skolotājiem. Brīdī, kad dvēsele sasniegusi augstākās attīstības pakāpi, tās nasta tiek noņemta – sadeg, izkūp – un karmiskais cikls ir beidzies. Taču, lai to sasniegtu, dvēselei jāpārdzimst desmitiem un simtiem reižu…
Karmas likums ir vissaistošākais no visiem pasaulē zināmajiem likumiem. Kopumā tas ir žēlsirdīgs un laipns – neviens nesaņem vairāk, kā viņa dvēsele to pelnījusi.
Speciālista viedoklis: Vai, aprijuši visu, jutīsimies laimīgāki?
Gundega Kozlova, psiholoģe, psihodrāmas psihoterapijas speciāliste: “Mēs katrs saņemam mantojumu – vecāku, vecvecāku, senču atstāto… Mūsu bērni un bērnubērni saņems to, ko atstāsim mēs. Diemžēl bērni manto ne tikai adītos rakstainos cimdus, bet arī vectēvu dzīves rakstus, paaudžu pieredzē sakņotu uzvedības kodu, kas var būt gan spēku dodošs, gan ārdošs.
Ēnas pusi mēs nereti pat negribam redzēt, nesasaistot ar neizprotamām neveiksmju sērijām, slimībām, nelaimīgiem dzīves stāstiem vairāku paaudžu garumā.
Bet, tikai apzinoties visu bijušo, atjaunojas brīvs plūdums un paveras iespēja mainīt savas dzīves musturu.
Dzīvot var visādi; lepni, sev, krājot, grābjot, negausīgi rijot it visu, kas parādās uz dzīves iespēju galda, bet, vai mūža nogalē jutīsimies laimīgāki, ir atklāts jautājums… Ja būsim pārlieku lepni, pieņemsim tikai to mantojuma daļu, kas vairo mantu un bagātību, domājot par savu vēderu, noniecinot un necienot dzīvību mūžības griezumā, tad nenovēršami… par to būs jāmaksā.
Pirmais stāsts: “déjà vu”
Kādam cilvēkam meditāciju laikā regulāri rādījās viena un tā pati vīzija: viņš ir garīdznieks ticības karu plosītajā Eiropā 1650. gadā. Viņš stāv uz baznīcas kāpnēm, klausoties pūļa kliedzienos un vajāto palīgā saucienos. Viņš redz cilvēkus baznīcā meklējam patvērumu no algotņu zobeniem un sevi – izplešam rokas, lai aizšķērsotu ceļu kareivjiem. Viņš dzird sevi sakām – te ir svēta vieta, te jūs nedrīkstat nākt, bet tad kāds kareivis lēni, gluži kā palēninātā filmā, izdur zobena smaili cauri viņa kaklam…
Teju piecus gadus šis cilvēks nodzīvoja ciešā pārliecībā, ka vīzijas nozīmē viņa agrākās dzīves pēdējās minūtes, taču vēlāk, pētot dzimtas vēsturi, noskaidroja, ka šāds notikums patiešām bijis, tikai nevis ar viņu, bet attālu radinieku. Viņš pats nekad nebija dzīvojis mazajā viduslaiku pilsētiņā vai valkājis sutanu, toties viņa jūtīgā dvēsele uztvēra signālus sajūtu līmenī.
Otrais stāsts: ignorētais brīdinājums
Pirms ceturtdaļgadsimta vieda sieviete uzrakstīja grāmatu par savām sapņu vīzijām, kas viņu bija aizvedušas uz viduslaiku klosteri. Pārbaudot liela daļa izrādījās patiesība. Par stāstu ieinteresējās kinoļaudis – gribēja ekranizēt.
Sieviete brīdināja, ka viņas pavadone to neļauj, notiks nelaime. Kinocilvēki neklausījās. Filmu uzņēma. Sekoja virkne traģisku notikumu – ugunsgrēks, vairākas nāves un ļoti smagas saslimšanas.
Trešais stāsts: nolādētā nauda
Ne tik sen kāds pašmāju uzņēmējs, no dabas apveltīts ar raupju raksturu, ne pārāk smalkām manierēm un milzīgu pārākuma sajūtu, tika pie lielas naudas un izveidoja lielsaimniecību. No vienas puses – labi, darbs daudziem cilvēkiem. No otras – viņa izturēšanās kļuva arvien neciešamāka, no tās cieta visi – gan darbinieki, gan ģimenes locekļi, gan sadarbības partneri. Rupjību nomainīja vardarbība.
Par vienīgo vērtību kļuva nauda. Reiz viņš brutāli izturējās pret sievietēm, kuras to nebija pelnījušas… Viena nokļuva slimnīcā. Otra rupeklim pateica: jūs dārgi samaksāsiet.
Pagāja daži mēneši, valstī sākās krīze, un bankas pieprasīja atmaksāt kredītus. Pēkšņi izrādījās – naudas nav, bet agrākie draugi un partneri novērsušies. Lielsaimnieks padarīja sev galu.
Ceturtais stāsts: atmaksa
Pirms trīsdesmit gadiem kāda sieviete – ne pārāk izglītota, toties kāra uz alkoholu, naudu un vīriešiem – ļāvās pierunāties ļauna darba veikšanai. Kāds gribēja svešām rokām izdarīt noziegumu – nodedzināt māju kopā ar tās iedzīvotājiem. Sieviete ar savu ģimeni pati nesen bija no šīs mājas izvākusies, bet atbrīvotajā mājas daļā vēl palikušas mantas. Izplānots kā nelaimes gadījums, noziegums tika pastrādāts. Taču nesanāca, kā cerēts…
Ugunsdzēsēji atklāja dedzināšanu. Par spīti policijas bezdarbībai, izgaismojās arī vainīgie – paši rāpus atlīda lūgt piedošanu. Bet bija par vēlu. Lielais Svārsts iešūpots, nācās maksāt – vispirms ar vecākās meitas dzīvību (viņa, būdama pretstats mātei, izdarīja pašnāvību), tad ar vīra nāvi (noslīka grāvī).
Sieviete šobrīd atkarīga no citu žēlastības.
