“Rīgas ūdens” blēdība? Jūrmalas “krimiķis” un Lielais rupjais tētis. Nedēļas notikumu apskats 0
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Lielais rupjais tētis
Par priesteri Andreju Mediņu, kurš sabiedrības uzmanības centrā nonāca pēc Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) pārbaudes Bruknas muižas biedrībā “Kalna svētību kopiena”, izskanējis daudz viedokļu.
Paša runa otrdienas preses konferencē arī piebēra piparus dažādo spriedumu gūzmā par viņu. Vieniem liecības par darbiem un apzīmējumi “tizlie vecāki”, “mazais pirdiens”, “krimināli tizlie jaunieši”, “mazais tizlenis” (A. Mediņa izteikumi preses konferencē) liek sajūsmā aplaudēt par prāvesta “drosmi un uzņēmību laikā, kad neviena valsts iestāde neuzņemas atbildību par šiem kriminālajiem pusaudžiem”, citiem – sašutumā saķert galvu un pieprasīt, lai nelaiž bērnus šā cilvēka tuvumā.
“Andrejs mums visiem ir kā lielais tētis,” saka Bārbeles Zēnu pamatskolas direktore Ilona Blūma. “Priesteris Mediņš ir pazīstams ar savu tiešo un piparoto runas veidu. Jāatzīst, ka man personīgi šāds runas stils nav tuvs. Tomēr līdz šim par viņu ir sajūsminājušies gan žurnālisti, gan daudzi sabiedrības pārstāvji. Tagad pēkšņi viss ir mainījies sabiedrības acīs,” paziņojumā raksta arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs.
“Man šķiet, viņš ir tikpat neatkarīgs kā Rubenis, tikai katoļu baznīcā. [..] Pie viņa bijis vairāk nekā tūkstoš cilvēku, katrs piektais ticis ar sevi galā. [..] Ja Mediņš būtu romantiskais mācītājs, mēs nekad nesačomotos. Viņš ir tiešs, reizēm rupjš, ar to kontingentu un arī mums, vīriešiem, citādi nevar,” intervijā žurnālā “Klubs” šā gada aprīlī teicis Bruknas muižas lielākais investors, turīgais uzņēmējs Gints Dandzbergs, kurš publiski aizstāvēja A. Mediņu arī preses konferencē.
Latvijā daudz ir Mediņa personības noburto, bet izskan arī citas balsis. “Fiziskā vardarbība bija tikai no paša Andreja Mediņa puses. Viņš bija sitis pa galvu, raustījis aiz krekliem, sitis pa saules pinumu.
Lamājies rupji uz bērniem,” par bērnu (12–17 gadu vecu) liecināto LTV stāstīja VBTAI pārstāve Evija Rācene. “Ja tur aizbrauc vājš cilvēks, izturēt to ir grūti gan psiholoģiski, gan fiziski. Es domāju, ka tur cilvēku sačakarē vēl vairāk, nevis kādam kaut ko palīdz,” LTV Ziņu dienestam stāstījis kāds bijušais kopienas loceklis – pusmūža vīrietis, kurš baidoties publiski atklāt savu vārdu.
Bruknas ikdiena esot pārcilvēciski smags darbs, režīma trūkums, bailes, sods, regulāra kaunināšana, lamāšana, arī sišana pa pakausi.
“Paņem tevi [bērnu] baznīcā priekšā. Sākumā nostrostē, cik tu esi slikts. Un tu jau tāds pats kā tavi vecāki un tāds pats draņķis izaugsi,” viņš stāstījis. Arī citur izskan liecības, tiesa gan, anonīmas, par Mediņa fizisko un emocionālo vardarbību.
“Tas mani padara garīgi līdzīgu Jēzum, un es ar to lepojos. Es nebaidos no cietuma un nomelnojumiem, jo dzīve mani ir rūdījusi,” par sev veltītajiem pārmetumiem teic prāvests, Afganistānas kara veterāns, kurš saņēmis “Latvijas lepnuma” balvu nominācijā “Cilvēks cilvēkam” (2017), fonda “Viegli” balvu “Laiks Ziedonim” (2017), Latvijas Ārstu biedrības Veselības gada balvu (2018). Vai viņa metodes ir pieņemamas? To katrs cilvēks spriež pēc savas morālo vērtību skalas un vēl vērtē arī valsts iestādes – VBTAI, Tiesībsarga birojs, Valsts policija.
Noslēpums. Jūrmalas “krimiķis”
Pirms septiņiem gadiem pazīstamais britu laikraksts “The Guardian” Latvijai veltīja diezgan neglaimojošu rakstu kā par “Krievijas interešu spēļu laukumu, kur savijas biznesa, politikas un kriminālās intereses”.
Tolaik kā uzskatāmākais piemērs tam kalpoja Jūrmala un pasākums “Jaunais vilnis”, kuru, kā norādīja “The Guardian”, apmeklē Krievijas oligarhi, politiķi, spiegi un citas ieinteresētas personas ne vien, lai klausītos slavenas krievu popzvaigznes, bet arī “kārtotu lietas”.
Ap šo pasākumu, kā zināms, tolaik lakstojās ne viens vien Latvijas politiķis, augstākās valsts amatpersonas ieskaitot. Pašlaik “Jaunais vilnis” jau ir vēsture, bet vai iepriekš rakstītais par Jūrmalu vairs nav spēkā? Te joprojām daudziem Krievijas bagātniekiem pieder īpašumi, un tas ļauj viņiem uz Latviju braukt pat stingro Covid-19 ierobežojumu apstākļos.
Aizvadītajā nedēļā par kūrortpilsētas savulaik iegūto tēlu atgādināja kāds noslēpumains krimināla rakstura notikums, par kuru joprojām nav pilnas informācijas, jo visas iesaistītās personas acīmredzot atrodas Krievijā.
Aģentūra “RIA Novosti” ziņo, ka Krievijas policija Maskavas lidostā aizturējusi vīrieti, kurš tiek turēts aizdomās par pagājušā gada rudenī Jūrmalā pastrādātu uzbrukumu uzņēmuma “Dodo pizza” līdzīpašniekam Vladimiram Goreckim. Viņš pērn no Krievijas atvilināts uz Latviju, piesolot iespējas investēt Jūrmalā.
Tur noziedznieki upuri apdullinājuši, sasējuši un piespieduši pārskaitīt naudu (ap 45 000 eiro) uz viņu norādīto kontu. Zīmīgi, ka Latvijas tiesībsargājošās iestādes cietušā sūdzību saņēma tikai pēc tam, kad viņš jau bija atgriezies Krievijā.
Valsts policija apstiprinājusi, ka šāda lieta tiešām ierosināta, taču plašāku informāciju nesniedz. Savukārt mums atliek tikai aizdomāties, kādi “darījumi” vēl tiek kārtoti lepnajās Jūrmalas villās.
Neskaidrība. Vidējā temperatūra Rīgas skolās
Pat pēdējās dienās pirms jaunā mācību gada sākuma daudzi skolēni un viņu vecāki, jo sevišķi Rīgā, nezina, kā jaunajā mācību gadā skolā tiks organizētas mācības, trūkst informācijas pat par to, vai un cikos skolā jāierodas 1. septembrī.
Ja arī kaut kādas ziņas ir, tās visbiežāk ir neoficiālas: masu medijos izlasītas, draugu pastāstītas, bet ne saņemtas nepastarpināti no skolas. Piemēram, Rīgas Kultūru vidusskolas vecāki par to, ka mācības būs klātienē, varēja uzzināt, lasot “Delfu” maksas rakstu sadaļu, bet skola pati neko nebija ziņojusi līdz pat svētdienas priekšpusdienai.
Vecāku diskusijās sociālajos tīklos varēja manīt arī skolu pārstāvjus, kuri aicināja “nebombardēt” skolas ar zvaniem un jautājumiem, jo skolas pašas vēl neko nezinot.
Šādi apgalvojumi izbrīna, jo Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamentā savukārt sacīja, ka skolas pašas lemj, kā organizēt mācības, un skolēnu ģimenes par pieņemtajiem lēmumiem būtu jāinformē līdz 27. augustam.
Taču ne visur šī informēšana notikusi. Zinot, ka skolās var mainīties stundu sākuma laiks, kas var skart arī vecāku darba kārtību, ko ne vienmēr iespējams zibenīgi pārkārtot, šis informācijas trūkums patiesībā ir necieņa pret skolēnu ģimenēm.
Varbūt skolas savus lēmumus noklusē līdz pēdējam brīdim, lai vecāki nepagūtu protestēt pirms jaunā mācību gada sākuma, bet pēc tam jau būtu par vēlu. Par to liek bažīties nesen izskanējušās ziņas, ka daļa skolu plāno atteikties no starpbrīžiem, lai izvairītos no skolēnu drūzmēšanās koplietošanas telpās.
Drūzmēšanās, protams, nav vēlama, taču skolām bija visa vasara, lai izdomātu mazāk apgrūtinošus risinājumus. Pats departaments pagājušā nedēļā tikai pavēstīja, ka no 108 Rīgas skolām 62 izvēlējušās tā saukto A modeli, kas pārsvarā nozīmē klātienes mācības, 46 plāno realizēt B modeli, kas paredz lielāku daļu mācību organizēt attālināti.
Katram konkrētam skolēnam un viņu vecākiem šī statistika nedod neko, jo īsi pirms mācību gada ir jāzina paša skolas konkrētie plāni, nevis vidējā temperatūra galvaspilsētas izglītības iestādēs.
Aizdomas. Vēl viena Rīgas blēdība
Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) apstiprinājis rīdzinieku jau agrāk paustās aizdomas, ka pašvaldībai piederošais ūdens apgādes uzņēmums “Rīgas ūdens” viņus apzog. Ārpus kārtas pārbaudot 28 namu ievados uzstādītos ūdens patēriņa skaitītājus vairāk nekā puse uzrādījusi lielāku ūdens patēriņu, nekā ēku iemītnieki iztērējuši patiesībā.
Visticamāk, tas pats atklātos, pārbaudot vēl citus namu ievados uzstādītos skaitītājus, ņemot vērā, ka piegādātā ūdens kvalitāte ir visur vienāda. Pārbaudē atklājies, ka pirms šiem skaitītājiem nekur nav bijuši uzstādīti ūdens attīrīšanas filtri, tādējādi tie bijuši pilni ar netīrumiem, tātad nav bijuši ne pārbaudīti, ne kopti, ne laikus nomainīti.
Toties “Rīgas ūdens” apgalvo, ka skaitītājus pārbaudot un, atklājot bojājumu, nomainot tos reizi četros gados. Un par ūdens zudumiem un lielo rādījumu starpību starp namu ievados un dzīvokļos uzstādītajiem skaitītājiem visu vainu uzveļ iedzīvotājiem.
Viņi, lūk, esot tie, kuri, sagrozīdami dzīvokļos uzstādīto skaitītāju rādījumus, zogot ūdeni. Nenoliedzot arī dažu negodprātīgu ļaužu uzdarbošanos, rodas iespaids, ka “Rīgas ūdens” būtībā uzdarbojas līdzīgā veidā.
Salīdzinot tās summas, kuras ik gadu daudzstāvu namu iedzīvotāji bijuši spiesti pārmaksāt šim uzņēmumam, kuram 2019. gadā apgrozījums sasniedza 58,2 miljonus eiro un kura peļņa pērn pārsniegusi 9 miljonus eiro, PTAC piespriestais naudas sods 1500 eiro apmērā ir kā pīlei ūdens.
“Rīgas ūdenim” vajadzētu steigšus atmaksāt šos peļņas miljonus iedzīvotājiem, kuriem nepelnīti licis maksāt par ūdeni, kuru viņi nekad nav patērējuši un nepatērē.
Sagatavojuši: Linda Rasa, Ilze Kuzmina, Zigfrīds Dzedulis, Māris Antonevičs
