Kā veidot attiecības 0
?
Mājās ienāk sveši ļaudis. Diemžēl vai par laimi tie laiki, kad cilvēks cilvēkam bija draugs, brālis un biedrs, pieder pagātnei. Tagad saimnieks, kas iecerējis lepnāku remontu, principā ir turīgs un lielākoties kašķīgs subjekts, kurš negrib dāsni dalīties savos ienākumos. Lūk, kāpēc patiesībā ir svarīgi atrast cilvēcisku kontaktu tikai ar darbu vadītāju, kas, iespējams, noskatīts pēc cepures! Ja veidojas savstarpējas simpātijas, parādās reāla ieinteresētība, vēlme tiešām palīdzēt, tā jau ir garantija, ka remonts var izdoties. Veidot tuvākas attiecības ar strādniekiem, piedodiet, nepavisam nav obligāti. Tas ir pat riskanti, jo, iespējams, nāksies uzklausīt žēlabainus stāstus par grūto dzīvi (it kā mēs to nezinātu) vai pat saņemt autoritatīvus padomus, piemēram, ka laminātu vajag likt nevis gareniski, bet gan šķērsām – labāk izskatīsies! Pragmatiski spriežot, viņi šeit ir atnākuši tikai nopelnīt, nevis pašaizliedzīgi nopūlēties, un šķiroties var arī laipni paspiest roku, skaidri zinot, kur apslēpuši brāķi.
Parasti saimnieks pats pērk iekārtas un apdares materiālus, darbu vadītājs – palīgmateriālus, jo viņš zina labāk, ko un cik īsti vajag un kur to meklēt. Par šādu pienākumu sadali nepieciešams vienoties jau līgumā. Daži amatnieki atzīst tikai vienas firmas flīžu līmi un šuvotāju un citus negrib rokā ņemt. Tādam pa prātam kaut ko sagādāt saimnieks nespēj, tāpēc atliek kompromisa variants – kopā doties uz lielveikalu, lai rakājas pa plauktiem un ņem, ko grib! Principā tas ir strupceļš, jo vienā brīdī saproti, ka esi kļuvis par izsūtāmo…
Ja meistari paši gādā materiālus, viņiem, protams, ir jāizsniedz nauda, jo apgrozības līdzekļu nevienam nav. Norēķinus ilgāk par nedēļas nogali nevajadzētu atlikt, tad vēlams arī saplānot turpmākos darbus, lai pats kaut ko neaizmirstu nopirkt.
Veikalu čeki ir interesanta lasāmviela. Nosaukumu daudz, lielākoties nesaprotami, cenas nelielas, bet beigās – jau apaļas summas. Par noliktavas pārzini pats nepiestrādāsi, katru preci objektā nepieņemsi. Atliek vien ticēt, ka tas viss ir atvests un bijis vajadzīgs, jo dažādu maišeļu, spainīšu un tūbiņu tiešām daudz. Protams, iespējami arī provokatīvi misēkļi, piemēram, kāds degvielas uzpildes stacijas rēķins kopējā kaudzītē it kā nejauši iejucis, tur, izrādās, arī kolektīvas brokastis paēstas. Kungi, tā nebija runāts! Pag, saimniek, tad izmaksā avansu, lai ir ko mašīnai bākā ieliet un ģimenei pārvest!
Morāle: laipnība un pieklājība krāšņo jebkuras attiecības, taču darbu izmaksas tāpēc lētākas nekļūst. Uzticies, bet pārbaudi!
