Miesassargs 9

0:00, 15. februāris 2015

Uncategorized

Kā astoņpadsmit gados uzvilku karavīra formu, tā pirms sešiem gadiem to novilku, vienīgi astoņus gadus biju prom no bruņotajiem spēkiem. Apsardzes firmai “AveLatSargs” vajadzēja instruktoru, tā nu es tos puikus mācīju, dzenāju ar ieročiem, ņēmām tuvcīņas un visādas lietas. Viens no firmas šefiem teica – klausies, vai negribi pie mums nākt darbā par miesassargu? Sākumā strādāju darba apvienošanas kārtībā, vēlāk sapratu – apvienot nevaru. Turklāt piesolīja diezgan solīdu algu, salīdzinot ar armijas naudu… Un tā es gandrīz astoņus gadus nostaigāju pakaļ advokātam Andrim Grūtupam. Visādi gāja. Viņa biroju spridzināja, viņam draudēja un sekoja. Laiku pa laikam kāds, kuru viņš, prokuratūrā strādājot, bija palīdzējis ielikt aiz restēm, nāca un gribēja gāzties birojā iekšā…Tas ir šausmīgi smags darbs. No rīta piecos celies un vakarā nezini, cikos darbs beigsies – visas tiesas un sēdes, un sapulces. Atvaļinājuma man faktiski nebija, sapratu, ka tā vairs nevaru, un aizgāju atpakaļ uz armiju. Tāpēc ir pārtraukums armijas stāžā un pensija man nespīd.

Reklāma

“Rīgas sargi”

Lasītākie

TV24

“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu

“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu

7 brīnumēdieni! Pārtikas produkti, kuru regulāra iekļaušana ēdienkartē kavē ādas novecošanos

Lasīt citas ziņas

Tas bija laiks, kad mūsu rota gatavojās misijai Irākā. Vienu rītu ieved man rotā aktierus: Ģirtu Ķesteri, Jāni Reini, Andri Keišu, Ivo Martinsonu. Bataljona komandieris saka: “Virsseržant, tu tagad ar viņiem pāris nedēļas nodarbosies. Viņi jāsagatavo tā, lai saprot, kas ir karavīra dzīve.” Vienam aktierim līdzi bija žurnālu kaudzīte, otram – dambrete, citam – badmintons, peldbikses… Tā arī viņi šīs lietas no somām neizņēma, jo no pirmās dienas tāpat kā visiem karavīriem bija jānokārto fiziskie testi – vēderprese divas minūtes, jāpumpējas minimums 50 reizes, trīs kilometru kross, šķēršļu josla, jāskrien pa baļķi, kas šūpojas, cauri caurulei jālien… Un nebija jau vairs nekādi jaunie, Ķesteris ar Martinsonu bija sagatavotāki, bet Keišs tolaik bija paapaļš un Reinim gadi. Reinis teica – labāk būtu nomiris. Bet nu neko, izturēja. Cik es sapratu, no visa tā bara tikai Ķesteris ir bijis armijā. Es ar viņiem strādāju individuāli, sapratu scenāriju un darījām to, kas vairāk vajadzīgs filmai. Tur bija inscenēti kautiņi ar ieročiem, tuvcīņas, durkļu cīņas. Aktieri līdz šai dienai atceras slaveno bebru taku, kur dubļi līdz kaklam. Viņi brien pa grāvi ar ieročiem un tad jātiek šķēršļiem cauri pa apakšu, tas nozīmē, ka ir jānirst tajos mēslos. Tad ir apšaude, granātas un atkal jānirst. Pēc tam bija jāstiepj un jāvelk “ievainotie”. Reinis vilka Keišu un teica: es tevi nošaušu, jo tu esi tik smags! Pēc tam aktieri ilgi mazgāja dubļus no ausīm ārā. Trīs dienas ar visu rotu bija mežā, darīja to pašu, ko karavīri, piedalījās forsētajā pārgājienā, gulēja pa nakti mežā, ēda to pašu, ko karavīri. Un disciplīna arī kā karavīriem, tāpēc viņi arī pierada iekrampēties šautenē un nelaist to vaļā. Jo ir tā, tikko karavīrs pamet savu ieroci, viņam vismaz piecdesmit reizes jāatspiežas vai jāskrien apkārt ierindai, kamēr atpelnī savu ieroci atpakaļ. Jā, aktieri pierada pie ieroča.