Foto – Anda Krauze

Kādi ir jaunie kareivji? Visos laikos visādi. Bet karavīra būtība nemainās. Ja sirdī esi karavīrs, tad esi. Vienalga, cik tev gadu – astoņdesmit vai divdesmit. Nebrauc jau karot naudas dēļ vai tāpēc, ka var nesodīti nogalināt. Brauc karot viens par otru. Pirmkārt, brauc pats sevi pārbaudīt, vai esi cienīgs valkāt bikses. Un tā ir viena no iespējām. Kā tu civilā dzīvē to pārbaudīsi? Nē, nu, protams, var būt alpīnists un kāpt simtajā stāvā bankai logus mazgāt vai ar močiem trakot, bet tur jau neviens pa tevi nešauj. 9

Misijā Afganistānā dzīvojām bankas mājas pagrabā. Māja tā bija nosacīti, jo celta no salmiem un kamieļu mēsliem. Tas bija laiks, kad dāņu laikraksts publicēja Muhameda karikatūru. Afgāņi uzbruka mūsu bāzei, mēs bijām 38 cilvēki, viņi – trīs tūkstoši. Kad viss, ar ko var šaut, beidzās, un viņi gāzās žogam pāri, un tu netiec no tā pagraba ārā… Atceros, visu laiku skraidīju uz munīcijas noliktavu pēc patronām, noliktava bija līdz griestiem piekrauta, bet krāvums plaka. Patronas beidzas, paliek mīnas, beidzas mīnas, paliek granātas, tad beidzas arī tās. Beigās cilvēks izdomā tādas lietas, ko dzīvē nekad nevar izdomāt. Platos dēļos sitām naglas un likām pa perimetru telpai apkārt, jo vietējiem ir basas kājas… Divas stundas noturējāmies, tad no Kabulas pacēla augšā “F -16” un viņus nobumboja. Afganistānā ir rituāls – kritušie jāapbedī līdz rītausmai, tad ar to arī kaujas beidzās. Otrā dienā jau angļu un amerikāņu specvienības bija uzlikušas perimetrus un viņi vienkārši netika mums klāt. Bet sajūta bija, jā… ka neizvilksim sevi no tā pagraba ārā.

Tici sev. Nešaubies!

Par savu sagatavotību esmu pateicīgs diviem vīriem. Kad jaunībā nodarbojos ar sportu, man bija ļoti labs treneris. Lapiņš man iedzina iekšā fizisko. Ar ticību sev. Trenējos augstlēkšanā, bet man tas augums cik ir, tik ir – 1,80 m. Augstlēkšanā tāpat kā peldēšanā – vai nu tu esi, vai neesi. Lapiņš man iemācīja fosbury flop (uz muguras pāri latiņai), un tiku par 20 cm augstāk, mans personiskais rekords 1,90 m. Galvenais, ka tu vari, Lapiņš teica.

Reklāma
Reklāma
“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu
TV24
“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu
Kokteilis
Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot
Lasīt citas ziņas
Un komandieris Skuja vispār ir fenomens. Viņš man iemācīja nešaubīties. Ir situācijas, kad momentā jārīkojas. Tad pirmā doma, kas pazib prātā, ir īstā. Ja sāc lēmumu apgreidot un domāt, vai nu sadegsi, vai uzsprāgsi. Ja tev liekas, ka jālec, lec. Vienalga, kaut vai no piektā stāva. Bet, protams, tev ir jāmāk, no liela augstuma lecot, pareizi piezemēties, lai nesalauztu kājas, tam bija regulāri treniņi. Nacionālo bruņoto spēku Speciālo uzdevumu vienībā (SUV) bija nodarbības – tuvcīņa, lēcieni, kūleņi, uztrenējām dažādas speciālas iemaņas. SUV gatavoja kareivjus militārām operācijām, bet tolaik mūsu galvenais uzdevums bija strādāt ar muitu, prokuratūru, kriminālpoliciju. Tie bija bandītu laiki, piedalījāmies ļoti daudzās aizturēšanās. Bauskas rajonā, kur regulāri apzaga degvielas vadu, likām slēpņus, vaktējām un ķērām kontrabandistus. Kad krievu armija vācās ārā, mūs sauca uz dažādiem konfliktiem. Jūras kājnieki neatstāja bāzi Lubānas ielā un bija tāda kā apšaudīte, Garkalnē ar robežsargiem arī bija apšaude. Liepājas ostā, kad ienāca krievu zemūdene, mēs kā muļķīši ar automātiem krastā stāvējām, bet nu, vienalga, bijām.
Misijā Afganistānā dzīvojām bankas mājas pagrabā. Māja tā bija nosacīti, jo celta no salmiem un kamieļu mēsliem. Tas bija laiks, kad dāņu laikraksts publicēja Muhameda karikatūru. Afgāņi uzbruka mūsu bāzei, mēs bijām 38 cilvēki, viņi – trīs tūkstoši. Kad viss, ar ko var šaut, beidzās, un viņi gāzās žogam pāri, un tu netiec no tā pagraba ārā… Atceros, visu laiku skraidīju uz munīcijas noliktavu pēc patronām, noliktava bija līdz griestiem piekrauta, bet krāvums plaka. Patronas beidzas, paliek mīnas, beidzas mīnas, paliek granātas, tad beidzas arī tās. Beigās cilvēks izdomā tādas lietas, ko dzīvē nekad nevar izdomāt. Platos dēļos sitām naglas un likām pa perimetru telpai apkārt, jo vietējiem ir basas kājas… Divas stundas noturējāmies, tad no Kabulas pacēla augšā “F -16” un viņus nobumboja. Afganistānā ir rituāls – kritušie jāapbedī līdz rītausmai, tad ar to arī kaujas beidzās. Otrā dienā jau angļu un amerikāņu specvienības bija uzlikušas perimetrus un viņi vienkārši netika mums klāt. Bet sajūta bija, jā… ka neizvilksim sevi no tā pagraba ārā.
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.