Misijā Afganistānā dzīvojām bankas mājas pagrabā. Māja tā bija nosacīti, jo celta no salmiem un kamieļu mēsliem. Tas bija laiks, kad dāņu laikraksts publicēja Muhameda karikatūru. Afgāņi uzbruka mūsu bāzei, mēs bijām 38 cilvēki, viņi – trīs tūkstoši. Kad viss, ar ko var šaut, beidzās, un viņi gāzās žogam pāri, un tu netiec no tā pagraba ārā… Atceros, visu laiku skraidīju uz munīcijas noliktavu pēc patronām, noliktava bija līdz griestiem piekrauta, bet krāvums plaka. Patronas beidzas, paliek mīnas, beidzas mīnas, paliek granātas, tad beidzas arī tās. Beigās cilvēks izdomā tādas lietas, ko dzīvē nekad nevar izdomāt. Platos dēļos sitām naglas un likām pa perimetru telpai apkārt, jo vietējiem ir basas kājas… Divas stundas noturējāmies, tad no Kabulas pacēla augšā “F -16” un viņus nobumboja. Afganistānā ir rituāls – kritušie jāapbedī līdz rītausmai, tad ar to arī kaujas beidzās. Otrā dienā jau angļu un amerikāņu specvienības bija uzlikušas perimetrus un viņi vienkārši netika mums klāt. Bet sajūta bija, jā… ka neizvilksim sevi no tā pagraba ārā. 9