Maskavas rajona milicis 9
Kad 16 gados atnācu uz Rīgu, nodarbojos ar parašutismu, bija tāds klubs “Zilais sapnis” pie DOSAAF. Tāpēc armijā mani paņēma specvienībā un aizsūtīja uz Afganistānu. Tur biju no 1980. līdz 1982. gadam. Kā esmu dzīvs? Paveicās. Gribējās dzīvot. Nezinu nevienu, kuram negribētos dzīvot, bet droši vien pamatā ir veiksme un sagatavotība. Jo pirms Afganistānas man bija izdevība pabeigt vēl specskolu. Bet, ja būtu uzreiz… Tolaik Afganistānā meta iekšā lielākoties zaļus puikus, uzreiz pēc kara komisariāta.
Kad pārnācu no krievu armijas, tēvs bija nomiris, māte apprecējusies otrreiz, kur dzīvot nebija. Mani čeka dzenāja rokā. Tos, kuri bija dienējuši specvienībā, par visu varu gribēja savervēt pie sevis. Un vienīgā iespēja, kā tikt no viņiem vaļā, bija iet strādāt milicijā. Apzināti izvēlējos Maskavas rajona iekšlietu daļu, viskriminālāko rajonu – Daugavpils iela, Mazā Kalna iela, narkomāni, točkas. Domāju, ka dzīve tāpat ir beigusies. Šķita, ka visa pasaule ir vainīga, ka mūs aizsūtīja uz Afganistānu. Tur tu dzīvoji vienai dienai. Nedomāji par to, kas būs pēc stundas, tu dari to, kas jādara. Ja ir jāiet ēst, ej, ja ir ko ēst. Ja nav, domā, kur ēdamo dabūt. Bet, atgriežoties mājās, bija jādomā par rītdienu, ko ēdīsi, kur dzīvosi. Divus gadus armijas biksēs nostaigāju, Kastrānes ielas kopmītnēs dzīvoju. Karš ir tāds spēriens pa pakausi… Līdz šai dienai. Guļu naktī un murgos lidoju ar helikopteru, automāts nešauj un rācija krīt purvā, pa mani šauj… un pamostos slapjš. No tā nevar tikt vaļā. Tā ir visiem, es ļoti labi saprotu tos, kuri ir karojuši. Karš iespiež zīmogu galvā.
Misijās Irākā un Afganistānā
Beidzās padomju ēra, sāku dienēt Latvijas armijā. Uzreiz aizgāju uz SUV (Speciālo uzdevumu vienība), pirmais komandieris man bija Vilis Skuja. Pēc tam zemessardzes bataljonos sāka veidot izlūkvadus, tad es padienēju 13. zemessardzes bataljonā par izlūkvada komandieri, pēc tam 19. zemessardzes bataljonā. Kad sākās misijas, pirmais pieteicos uz misiju Irākā. Kāpēc? Es biju instruktors, pusgadu mācīju karavīrus. Kad karavīru rota brauca misijā, es nevarēju pateikt: puikas, jūs brauciet, es jūs pagaidīšu! Joprojām satieku ierindas karavīrus, viņi mani uz ielas sveicina. Ziemassvētkos telefons pilns ar apsveikumiem. Un tā es aizbraucu uz Irāku, uz Afganistānu. Un biju tieši tajā vietā Kabulā, kur pirmo reizi 80. gadu sākumā. Aizgāju arī uz kazarmu, kur tolaik dzīvojām. Protams, tur viss ir izdemolēts. Sajūtas divējādas. Afganistānā mainījies nav absolūti nekas. Kad aizbrauc uz kalniem un skaties aizās padomju bruņutehniku, ar ko mēs braucām, iekšā viss sagriežas. To puikas, kuri tagad ir misijā Afganistānā, nesaprot, tā viņiem šķiet eksotika. Kabulas tirgū redzēju, ka afgāņi krievu ķiverēm ir pieskrūvējuši āža ragus un tirgo kā suvenīrus. Tas tā… vienalga, padomju vai nepadomju armija, bet reiz šīs ķiveres bija galvā dzīviem cilvēkiem…
