“Lielais Kristaps” – karavīram! Saruna ar Ziedoni Ločmeli 9
Zāle priekā nošalcās, kad Nacionālā filmu festivāla apbalvošanas ceremonijā saņemt “Lielā Kristapa” balvu kā labākais aktieris otrā plāna lomā vingrā solī devās Ziedonis Ločmelis. Viņš ir bijušais Nacionālo bruņoto spēku virsseržants un Latvijas armijas misiju dalībnieks. Vairākums kinematogrāfistu viņu pazīst gadiem, jo Ziedonis ir piedalījies vairāk nekā 40 latviešu un ārzemju spēlfilmās, bijis dublants, kaskadieris, militārais konsultants un aktieris. Un, lūk, balva par virsseržanta lomu Māra Putniņa un Jāņa Cimmermaņa spēlfilmā “Džimlai rūdi rallallā”. Bet tas vēl nav viss. Ziedonis Ločmelis arī raksta un martā Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvos jauniestudējums “Droši kā tankā”. Ziedonis ir šā darba idejas autors, lugu sarakstījusi Lelde Stumbre, režisors – Mihails Gruzdovs. Bet tēvzemes mīlestību un militāro pieredzi Ziedonis Ločmelis ieaudzina Garkalnes un Upesciema novada jaunsargos. Kā rodas tādi droši un patriotiski vīri? Dažas dzīves epizodes.
No šūpolēm eglītēm pāri
Esmu dzimis un audzis Bēnē, skolā sāku iet Bēnē, pēc tam Apguldē. Kopš mazotnes darīju visādas trakas lietas. Ar lietussargu lēcu no šķūnīša jumta lejā. Ar māsu palagus sējām, no tiem taisījām izpletņus. Tēvs mūs bāra, bet man tas viss ļoti patika. Pie skolas bija šūpoles bez atdures, kad tiki līdz kādam punktam, tās griezās otrādi. Tas skaitījās baigi stilīgi, ja tu tā varēji izdarīt. Otrs variants bija – šūpoties, cik augstu vari, un tad lēkt ārā. Tur bija tādas eglītes, un mēs no šūpolēm lēcām tām pāri. Vecātēva šķūnī bija sakrauts siens, apakšā vecais, augšā – metrus trīs jaunais. Un mēs metām salto no augšas lejā. Reiz nokritu uz muguras, elpa ciet, guļu un blisinu acis. Vecaistēvs man sita pa muguru, kamēr atdabūju elpu. Lēca jau arī kaimiņu puikas un māsīca Indra. Viņa tagad ir Auces skolas direktore, bet bērnībā bija trakulīga meitene.
Vēl man kopš bērnības patīk kalt. Mans otrs vecaistēvs Ādolfs Bulšs bija kalējs, interesanta personība. Pirmajā pasaules karā viņš bija cara armijā. Nokļuva gūstā un pēc tam divus gadus kājām nāca mājās. Es no skolas negāju vis uz mājām, bet pie viņa uz smēdi. Tā es tur sāku. Jau tolaik man ļoti patika taisīt nažus. Man bija kādi septiņi gadi, kad no naglas izkalu nazi. Vecaistēvs iemācīja, kā var strīpainu naža rokturi uztaisīt. Sagriež dažādu krāsu plastmasas, izurbj caurumu, samauc virsū, ar acetonu salīmē kopā, galu atkniedē, pēc tam noslīpē un sanāk strīpains rokturītis. Saskatījos multfilmas par Maugli, viņam ap kaklu saitītē nazis karājās. Es arī tādu nēsāju, tik lielu kā pildspalvu, bet nazis bija paša taisīts un bija liels prieks par to. Kādas četras vasaras ar kaimiņu puikām basām kājām dzīvojām pa mežu. Tā bija indiāņu epopeja. Sabūvējām būdas gan kokos, gan uz zemes, braucām ar laivām pa purvu, mums bija ciltis un savā starpā karojām. Biju izlasījis visas pieejamās grāmatas par indiāņiem, gāju uz visām filmām par indiāņiem, galvā man bija kaut kas sagriezies, domāju – mēs esam indiāņi. Vēl man patika klausīties stāstus par karu. Mana vectēva brālis Andrejs Ločmelis bija strēlniekos Ložmetējkalnā. Manā bērnībā viņš dzīvoja Saldus rajonā un, vecs onkulis būdams, karā kontuzēts, brauca pie mums uz Bēni ciemos. Sirmā galva kratījās, kad viņš spēlēja ermoņikas un pēc tam stāstīja, kā strēlniekos aizgājis. Sastrīdējies ar savu iecerēto un pateicis – eju sist vāciešus! Nopelnīja “Jura Krustu”. Vāciešiem no bunkura nozaguši taupības krāsniņu, jo esot bijis stiprs sals. Manā dzimtā ir daudz karavīru. Lestenē uz sienas ir kādi astoņi Ločmeļi – man tālāka vai tuvāka rada. Manu tēvu leģionā neiesauca, jo bija par jaunu, un pēc kara krievu armijā neņēma, jo bija lauzis kāju. Viņš bija zemnieks, ara, sēja, lopus turēja. Strādāja Bēnē autorūpnīcā.
