Ronalda Reigana doktrīna 4
Reigan pirmās valdīšanas puse Baltajā namā (1981–1985) pagāja zem ASV un PSRS attiecību straujas saasināšanās zīmes. Starptautiskā saspīlējuma mazināšanās, ko par savu lielu panākumu uzskatīja prezidentu Niksona, Forda un Kārtera administrācija, jaunajam prezidentam nebija nekāda neapšaubāma vērtība. Ronalds atklāti nodēvēja PSRS par “ļaunuma impēriju” un apsūdzēja padomju līderus par to, ka “viņi rezervējuši sev tiesības veikt jebkuru noziegumu, melot un krāpties”. Protams, amerikāņi ne ar ko tamlīdzīgu nevarēja samierināties, jo tās taču allaž bijušas tikai viņu prerogatīvas.
80. gadu sākumā Ronalds kategoriski noraidīja pat tikai iespēju, ka varētu risināt jebkādas sarunas ar PSRS, paužot, ka “nedrīkst iziet uz kompromisiem ar ļaudīm, kuri noliedz dvēseles, viņpasaules un dieva eksistenci”. No šīs gluži apmātās reliģiskās neiecietības tad arī aug kājas daudzām, ja pat ne visām tām ciešanām, ko ASV nodarījusi pasaulei ne tikai Reigana valdīšanas laikā, bet turpina to pārliecinoši darīt vēl joprojām.
Reigans kā prezidents aizrautīgi iniciēja jaunu bruņošanās drudža pavērsienu, cenšoties uz ASV neapšaubāmās tehnoloģiskās un tobrīd vēl arī ekonomiskās varenības bāzes panākt nospiedošu pārsvaru pār PSRS, lai varētu ķerties pie reālas iebiedēšanas. Īpaši lielu uzmanību pievērsa dārgām bruņojuma sistēmām, kurās izmantotas augstās tehnoloģijas. Miljardiem ASV nodokļu maksātāju naudas šķērdēja tā dēvētajai stratēģiskajai aizsardzības sistēmai, kuru, kā bija ieplānots, līdz 21. gadsimta sākumam tā arī neīstenoja.
Reigana ārpolitikā liela vieta bija ierādīta galvenokārt cīņai ar kreisi radikālajām un izteikti antiamerikāniskajām kustībām Centrālamerikas un Karību baseina valstīs. Tā dēvētās nikaragviešu “kontras” vienības cīnījās pret kreisajiem, baudot visaptverošu amerikāņu atbalstu un saņemot no viņiem ieročus, naudu un citus līdzekļus gan puslegālā, gan nelegālā ceļā. Grandiozu gan finansiālo, gan militāro atbalstu par amerikāņu nodokļu maksātāju naudu saņēma tā laika Salvadoras valdība, lai iespētu apspiest kreiso partizānu kustību. Ronalds nešaubīgi sankcionēja arī amerikāņu militāristu iebrukumu Grenādā 1983. gadā, lai gāztu tur nodibināto komunistiskas ievirzes valdību.
Tostarp Reigana administrācija turpināja un nostiprināja bēdīgi slavenās amerikāņu kā pasaules žandarma tradīcijas, iejaucoties notikumos visos planētas nostūros, kur, kā viņiem šķita, “sāk ost pēc komunistiem”. Ļoti daudz militārā bruņojuma piegādāja modžahediem Afganistānā, kas tur cīnījās pret padomju karaspēku un pašmāju prokomunistiskajiem spēkiem. Angolā amerikāņi ar ieročiem un naudu apgādāja Savimbi partizānus, arī neskatoties uz šā spēka atklāti bandītisko uzvedību. Reigana īstenotā visu veidu militāro grupējumu atbalstīšana pasaulē, ja tie pauda apņēmību cīnīties pret kreisi noskaņotām valdībām, ļoti drīz iemantoja apzīmējumu “Reigana doktrīna”.
Arī problēmas Tuvajos Austrumos Reigans bez īpašas šaubīšanās izlēma risināt tikai no spēka pozīcijām. Viņš noraidīja ideju par arābu Palestīnas valsts izveidošanu, jo uzskatīja, ka tāds valstiskais veidojums nekavējoties ieņems PSRS labvēlīgu nostāju. Libānas pilsoņu kara laikā Reigans atbalstīja labēji kristīgo spēku Bašira Žmaiela vadībā izveidoto valdību. Bet 1982. gadā amerikāņu jūras kājnieki iejaucās Libānas iekšējās lietās, desantējoties šīs valsts teritorijā un piedaloties kaujās pret vienībām, kas pretojās proamerikāniskās valdības spēkiem. Amerikāņu kara kuģi apšaudīja Beirūtas dzīvojamos kvartālus, lai tādējādi iebiedētu iedzīvotājus, kuri galvenokārt atbalstīja pretošanās kustību.
Bet 1983. gada oktobrī bumbas sprādzienā amerikāņu militāristu dislokācijas vietā Beirūtā gāja bojā aptuveni 250 amerikāņu jūras kājnieku, un Reigans beidzot bija spiests atsaukt no Libānas visus vēl dzīvi palikušos amerikāņus. Militāristu bezjēdzīgā bojāeja Libānā izraisīja dedzīgu polemiku amerikāņu sabiedrībā: Reiganam pārmeta neattaisnotu risku, lai gan vienlaikus lielākā daļa arī nosodīja “arābu teroristus”. Jā, arī šis jēdziens jeb termins tapis Reigana valdīšanas laikā un vēl joprojām ir ļoti noderīgs jebkuras amerikāņu militāristu un specdienestu noziedzīgas rīcības attaisnošanai jebkurā planētas punktā.
Drīz par niknuma un dusmu galveno iemeslu kļuva Lībija: amerikāņi tās vadītājam Muamaram Kadafi izvirzīja apsūdzības par virkni teroristisku akciju īstenošanu, no kurām gan vēlāk, veicot dažādas izmeklēšanas, neviena neguva ticamu apstiprinājumu. Kā preventīvu soli amerikāņi 1986. gada 15. aprīlī izdarīja “brīdinošu” Lībijas pilsētu bombardēšanu, kā rezultātā gāja bojā daudzi civiliedzīvotāji.
1984. gadā republikāņi izvirzīja Ronalda kandidatūru otrajam prezidenta amata termiņam, un kā viceprezidents atkal balotējās Bušs. Ronalds uzvarēja 49 pavalstīs, saņemot 59% balsu, kas bija vairāk nekā pirmajā ievēlēšanas reizē. Tāds viņš amerikāņiem tātad patika.
1987. gadā ASV GKS izraisīja karu Persijas līcī – Reigana vadītā administrācija centās pārņemt savā kontrolē Irānas un Irākas konfliktu, kas pretējā gadījumā nopietni apdraudētu amerikāņu ietekmi šajā rajonā.
