Kalifornijas gubernators 4
1966. gadā iestājās Ronalda īstā zvaigžņu stunda: viņš spēja sev piesaistīt nepilnu miljonu tradicionāli par demokrātiem balsojošās strādnieku šķiras balsu un kļuva par Kalifornijas gubernatoru. Sākotnēji visi bija šokā, tas šķita kā amizants kāzuss: aktieris gubernators pat visos aspektos visnotaļ jancīgajai Amerikai tomēr šķita kaut kas ļoti ekstravagants. Turklāt Ronalds neslēpa savus izteikti konservatīvos uzskatus, kas 60. gados ASV aptvērušo plašo pretmilitāro, studentu un nēģeru tiesību kustību fonā bija ļoti disonējošs fakts.
1968. gadā Ronalds veica pirmo mēģinājumu balotēties arī ASV prezidenta amatam, taču cieta sakāvi par labu Ričardam Niksonam. Tieši tajā laikā sāka uzskatāmi izpausties Ronalda kā vadītāja pamata iezīmes. Viņš maz nodarbojās ar aktuāliem jautājumiem, necentās iejaukties sev nezināmajā ekonomikā un tamlīdzīgi. Pat vēlāk, jau kļuvis par ASV prezidentu, Reigans klasiskā izpratnē strādāja ne vairāk par četrām stundām diennaktī. Lielāko daļu jautājumu viņš allaž uzticēja saviem profesionālajiem palīgiem. Ievērojami vairāk laika Ronalds veltīja reprezentācijai jeb sevis izrādīšanai.
Tiesa, nebija arī gluži tā, ka Ronalds būtu absolūti bezprincipiāls ekonomikas politikas jautājumos. Viņš bija kaismīgs pretinieks idejai, ka valsts kaut kādā veidā varētu regulēt ekonomiku, paužot uzskatu, ka tādējādi federālais centrs, vadoties tikai no gluži birokrātiskiem pašsaglabāšanās principiem, vienkārši uzpūtīs nodokļu apmērus un ka stingras sociālās garantijas ierindas amerikāņos nogalina tradicionālo uzņēmējdarbības garu un ražīga darba stimulu. Kā Kalifornijas gubernators Ronalds panāca to, ka nodokļus samazina tieši uz sociālo izmaksu samazinājuma rēķina.
Kalifornija ir viena no bagātākajām un labklājīgākajām ASV pavalstīm, un tai allaž bijušas pietiekamas rezerves, lai izturētu savu pārvaldītāju sociālos eksperimentus ar cilvēkiem. Ronalds kā gubernators gan spēja izvairīties no šaušalīgi aplamiem soļiem. Faktiski tikai sava otrā gubernatora termiņa laikā, 1971. gadā, viņš, iepriekš saskaņojot rīcības programmu ar demokrātiem, uzsāka nodokļu un sociālā nodrošinājuma reformas Kalifornijā. Šīs reformas rezultātā izdevās ietaupīt aptuveni sešus miljardus dolāru, kas kā fakts jau bija nopietns trumpis Reigana rokās cīņā par prezidenta amatu.
Uz Balto namu
1975. gadā beidzās Ronalda otrais termiņš Kalifornijas gubernatora amatā, un viņš atkal pieņēma lēmumu iesaistīties cīņā par prezidenta amatu. Republikāņiem nācās veikt izvēli – vai nu Reigans, vai esošais prezidents Džeralds Fords, kurš arī bija republikānis. Neskatoties uz izmisīgajiem pūliņiem, Ronaldam šajā reizē tomēr neizdevās pārvarēt “administratīvā resursa” spēku. Republikāņu partijas kongresā 1976. gada augustā ar niecīgu balsu vairākumu kā kandidātu prezidenta amatam izvirzīja Forda kandidatūru. Tiesa, kā zināms, par prezidentu tomēr kļuva demokrātu izvirzītais Džimijs Kārters.
Nākamos četrus gadus Reigans aizvadīja, nostiprinot savu Republikāņu partijas līdera pozīciju. 1980. gada prezidenta vēlēšanas bija viņa pēdējā iespēja kļūt par ASV prezidentu, jo viņa vecums jau bija bīstami pietuvojies politiķim bīstamajai 70 gadu robežai. Galvenais Reigana sāncenis republikāņu partijā bija mērenā spārna pārstāvis Džordžs Bušs, kurš iepriekš bija ieņēmis virkni nozīmīgu amatu prezidentu Niksona un Forda administrācijā. Bušs kritiski izturējās pret Kalifornijas gubernatora politekonomiskajem uzskatiem, turklāt Reigana plānu palielināt militāros izdevumus un vienlaikus samazināt federālos ienākuma nodokļus nodēvēja par “šamaņu ekonomiku”.
Republikāņu partijas kongresu 1980. gadā pilnībā kontrolēja Reigana atbalstītāji, lielākā daļa delegātu pieslējās atklāti konservatīvajiem uzskatiem. Tomēr Reiganu darīja bažīgu mēreno republikāņu paustā asā opozīcija viņa kandidatūrai. Viņš veica mēģinājumu dabūt savā pusē Fordu, piedāvājot viceprezidenta amatu tajā gadījumā, ja pats kļūs par prezidentu. Taču Fords pieprasīja sev plašas bezprecedenta pilnvaras. Un tad Reigans šo piedāvājumu izteica Bušam, kurš, lielā mērā visiem par pārsteigumu, piekrita.
Katrā ziņā Reigana un Buša saikne ievērojami konsolidēja republikāņu rindas. Reigana neordināro veidolu, dabisko provinciālismu un ekstravagantumu lieliski kompensēja respektablais un it kā uzticamais viltīgā Buša tēls, jo viņam jau bija liela varas augstākā līmeņa gaiteņu pieredze, un savā ziņā viņš tur sevi bija parādījis no vislabākās puses. Par Buša mafiozajiem sakariem ar ēnu ekonomiku arī tajā laikā runāja ļoti maz vai pat nerunāja nemaz.
1980. gada prezidenta vēlēšanu kampaņas iznākumu ietekmēja arī tas apstāklis, ka esošajam prezidentam Džimijam Kārteram nebija izdevies panākt amerikāņu vēstniecības Teherānā darbinieku atbrīvošanu, kuri kā ķīlnieki bija sagrābti 1979. gada islāma revolūcijas gaitā. Turklāt vienlaikus pati ASV pārdzīvoja kārtējo ekonomiskās lejupslīdes fāzi, kas arī ievērojami samazināja esošā prezidenta izredzes gūt tautas atbalstu atkārtotai ievēlēšanai.
Šādu faktu un apstākļu fonā par Ronaldu nobalsoja 51% vēlēšanās līdzdalību ņēmušie vēlētāji, tādējādi dodot iespēju viņam kļūt par 40. ASV prezidentu. Viņa panākumi palīdzēja republikāņiem pirmo reizi pēdējo 26 gadu laikā iekarot arī vairākumu Senātā un samazināt demokrātu vairākumu Pārstāvju palātā.
