Viens no “zvaigžņotākajiem” aktieriem kino vēsturē 4
Ja par galveno kritēriju izvēlas vispār dzīves karjeras augstāko sasniegumu un absolūto ietekmi, par “viszvaigžņotāko” Holivudas aktieri jāuzskata tieši Reigans. Proti, visnotaļ viduvēja līmeņa aktieris, kurš kādā dzīves posmā par savu galveno nodarbošanos izvēlējās politiku, gūstot tajā nesalīdzināmi lielākus panākumus.
Jaunajam Ronaldam Holivuda un Brodveja, kā viņš pats izteicies, šķita “nepieejamas kā kosmoss”, tāpēc vispirms viņš izvēlējās kaut ko no vienkāršākām sfērām, kļūstot par Aijovas pavalsts provinciālās Deivenportas radiokomentētāju. Neviltotais entuziasms un dabas dotā pievilcība viņu strauji katapultēja uz krietni vien lielāko Demoinē radiostaciju, kur viņš ātri iemantoja populāra sporta notikumu komentētāja reputāciju. Tieši tajā laikā viņš iemācījās visus notikumus atstāstīt ļoti tuvu patiesībai, tikai allaž visu mazliet izskaistinot.
Taču Holivuda vilināja, un 1937. gadā, izturējis noklausīšanos kinostudijā Warner Brothers, Ronalds parakstīja septiņu gadu aktiera darba līgumu ar algu 200 dolāri nedēļā. Tā bija krietni lielāka par radio komentētāja algu. Par viņa pirmo filmu kļuva sporta drāma “Mīla tiešajā ēterā”, kur viņam bija ierādīta reportiera loma.
Nevar apgalvot, ka Ronalds gluži vienā mirklī iekaroja Holivudu. Viņu nodarbināja galvenokārt otrā plāna lomās un pietiekami ātri noteica viņam piemērotu žanra nišu: labsirdīgs, patiess, “savs džeks”, bet – nekas vairāk. Taču, šķiet, visbūtiskākais bija tas, ka studijas administratori, producenti un aģenti ātri pārliecinājās: viņš ir absolūti uzticams un pakļāvīgs. Šīs īpašības kino konveijerā dažkārt mēdz būt svarīgākas par talantu.
Kopumā Reigans filmējies mazliet vairāk par 50 filmām. Pazīstamākā un veiksmīgākā ir “Knuts Roknijs, īstenais amerikānis”, kura uz ekrāniem parādījās 1940. gadā un kurā viņš nospēlēja amerikāņu futbola komandas Notre Dam savulaik slavenā spēlētāja Džordža Gipa lomu, kas kļuva par viņa aktiera karjeras augstāko punktu. Vēl bija arī neslikts darbs pēckara kinolentēs “Kingsrova” un “Izmisīgais ceļojums”. Šīs filmas Ronaldam pašam ļoti patika, taču “tas vairs nebija tas”. Kara gados, formāli it kā iesaukts karadienestā, Ronalds tomēr palika valstī, no 1942. līdz 1945. gadam strādāja ASV bruņoto spēku informatīvajos orgānos, filmējās dažādās kara tematikai veltītās filmās un tik ļoti saplūda ar atveidotajiem tēliem, ka vēlāk labprāt par sevi runāja kā par kareivi, kurš “atgriezies mājās no frontes”. Un atgriezās viņš, protams, Holivudā.
Līderis un specdienestu aģents
Ronalds guva ne tikai lieliskas komunikācijas iemaņas, bet arī nenovērtējamu administrēšanas pieredzi kaismīgas politiskās cīņas apstākļos, kas, kā zināms, pēckara Holivudu pārvērta antikomunisma poligonā. 1947. gadā Ronaldu pirmo reizi ievēlēja par… prezidentu. Nē, vēl ne gluži par valsts prezidentu. Jau 1937. gadā, lai aizsargātu aktieru tiesības un regulētu viņu attiecības ar darba devējiem, izveidoja ASV Kinoaktieru ģilde. Ronalds tajā iestājās 1938. gadā, aktīvi iesaistoties tās darbībā, labprāt uzstājoties sapulcēs un darbojoties dažādās komisijās.
Tajā pēckara periodā Ronalds bija liberālisma politikas entuziasts, tāpēc prasmīgi lavierēja starp apgriezienus strauji uzņemošo šaušalīgi vajājošā makartisma spēku un saviem draugiem demokrātiem. Taču jau tad viņš pauda neiecietību pret pasaules komunistisko attīstības modeli, darot visu iespējamo, lai izdzītu “sarkanos draudus” vismaz no ASV.
Ļoti nopietni inficējies ar komunisma vajāšanas māniju, Reigans kā jaunais arodbiedrības līderis aktīvi iesaistījās savu kolēģu un biedru vajāšanā, ko pats dēvēja par “komunistu ielavīšanās Holivudā faktu atmaskošanu”, sadarbojās ar specdienestiem, sniedza liecības kā liecinieks antiamerikāniskās darbības izmeklēšanas komitejā un pats personiski parupējās par to, lai no Holivudas izdzītu virkni kino darbinieku, kurus turēja aizdomās vai nu par tiešu sadarbību ar komunistiem, vai simpatizēšanu viņiem, vai vispār vienkārši par “pārlieku kreisiem uzskatiem”.
Vēlāk noskaidrojās, ka Ronalds sadarbojies ar specdienestiem ne tikai kā oficiāls arodbiedrības līderis, bet arī kā FIB aģents, rakstot slepenus ziņojumus par saviem vistuvākajiem kolēģiem. Neskatoties uz tik nepievilcīgu darbību, kas turklāt pietiekami ātri kļuva zināma kolēģiem, un to, ka komunistu vajāšanā Ronalds daudz neatpalika no tikpat bēdīgi slavenā kukluksklana fanātiskākajiem dalībniekiem un bija izpelnījies tumsības kalpotāja reputāciju, viņš tomēr spēja stabili noturēties ģildes vadības spicē, pavadot tur visos aspektos itin ražīgus sešus gadus. Vēl uz neilgu mirkli Ronaldu tur ievēlēja 1959. gadā, pirms viņa došanās lielās politikas muklājā.
Tiesa, jebkuriem ētiskajiem kompromisiem, pat tādiem, kas tapuši piespiedu kārtā, ir sava cena. Grūti pateikt, tieši kāpēc, taču Reigana aktiera karjera līdz 40. gadu beigām pamazām apdzisa. Tomēr viņš allaž spēja uzturēt draudzīgas attiecības, un ģildes vadīšanas laiks nodrošināja viņam pat ļoti labus kontaktus. Piemēram, tieši 50. gadu beigās vēl jaunā tālrāde sāka strauji iekarot izklaides biznesu, un ietekmīgie Ronalda draugi palīdzēja viņam nostiprināties seriālu trupās. Viņš aktīvi filmējās arī vesternos un, ekrānā spļaujot uguni no koltiem uz sliktajiem puišiem, realitātē pārcieta kardinālu politisko metamorfozi. Pētnieki pauž, ka 1964. gadā, kad Ronalds ieskaņoja Barija Goldvotera priekšvēlēšanu reklāmas filmu, viņa samtainajā balss tembrā jau izteikti ieskanējās skarbas republikāņu notis.
