Diagnoze: Alcheimers 4
Pēc aiziešanas no prezidenta amata 1989. gadā Reigana ģimene bez rančo Santabarbarā iegādājās vēl arī māju Beleirā Losandželosā, kur arī apmetās. Pāris regulāri apmeklēja Beleiras presbiterāņu baznīcu, kurā Ronalds dažkārt vēl uzstājās republikāņu partijas vārdā. 1991. gadā svinīgi atklāja Reigana Prezidenta bibliotēku, un atklāšanas ceremonijā piedalījās pieci eksprezidenti un sešas bijušās pirmās lēdijas. Ronalds vēl paspēja atbalstīt Bredlija bilu – konstitūcijas labojums, kas pieprasa, lai būtu līdzsvarots budžets, kā arī 22. labojuma atcelšanu, kas aizliedza jebkuram prezidentam būt šajā amatā vairāk par diviem termiņiem. 1992. gadā nodibināja Reigana Brīvības medaļu un viņa vārdā sauktu prezidenta fondu. 1994. gada 3. februārī Ronalds svinību laikā, kas bija sarīkotas Vašingtonā par godu tieši viņam, pēdējo reizi uzstājās ar publisku runu. Pēdējo reizi vispār publikas priekšā viņš parādījās 1994. gada 27. aprīlī Ričarda Niksona bērēs.
1994. gada augustā Reiganam 83 gadu vecumā diagnosticēja Alcheimera slimību. Baumoja, ka diagnoze noteikta novēloti, taču visi Reigana ārsti Baltajā namā paziņojuši, ka tajā laikā, kad viņš bija prezidents, nekādas šīs slimības pazīmes nav nācies novērot. Dažkārt gan Ronaldam esot gadījies kāds misēklis saistībā ar atmiņu, īpaši cilvēku vārdiem, taču skaidri izteiktas Alcheimera slimības pazīmes bijis iespējams saskatīt tikai aptuveni 1993. gada sākumā, proti, jau daudzus gadus pēc aiziešanas no prezidenta amata.
Bet vispār Reiganam ir visnotaļ ievērojama slimības vēsture. Piemēram, 1985. gada jūlijā viņam izoperēja 60 centimetrus audzēja skartas taisnās zarnas. Tā paša gada augustā viņam veica vēl vienu operāciju, šoreiz izgriežot audzēju no deguna. Bet jau oktobrī viņam degunā atklāja vēl vienu audzēju un sekmīgi izoperēja arī to. 1987. gada janvārī Ronaldu operēja saistībā ar prostatas palielināšanos, bet tā paša gada jūlijā viņam degunā atklāja trešo audzēju un izoperēja arī to. Ronaldam tobrīd bija 76 gadi.
1994. gadā Reigans vērsās pie amerikāņu tautas ar pašrocīgi uzrakstītu vēstuli: “Man nesen pavēstīja, ka esmu viens no miljoniem amerikāņu, kuru sagaida smagas ciešanas saistībā ar Alcheimera slimību… Patlaban jūtos labi. Es ceru atlikušās sava mūža dienas, kuras Dievs man lēmis uz šīs zemes, nodzīvot, darot lietas, kuras vienmēr esmu darījis… Tagad es uzsāku ceļojumu, kas aizvedīs mani uz mana mūža norietu. Es zinu, ka Amerika vienmēr būs spoža pilsēta kaut kur tālu priekšā uz pakalna. Paldies Jums, mani draugi. Lai Dievs Jūs allaž svētī!”
Šis paziņojums Amerikā kļuva par sensāciju, jo Reigans nekad tiešā veidā nebija runājis par savām slimībām. 1989. gadā, piecus gadus pirms diagnozes publiskošanas, viņš guva galvas traumu – atrodoties Meksikā, Ronalds nokrita no zirga, un tajā pašā gadā viņam operēja atklāto subdurālo hematomu. Ārsti, kuri uzraudzīja Ronaldu, atceras, ka patiesībā viņš lēkmes piedzīvojis jau krietni pirms šiem notikumiem, bet to, ka prezidents nereti mēdz aizmigt ilgo un garo Baltā nama sēžu laikā, zināja visi. Prezidents Bils Klintons stāstījis, ka reiz kādā sarunā ar Reiganu 1992. gada vidū viņš pēkšņi apklusis un pēc pailgas pauzes skumji atzinies: “Es nevaru atcerēties, par ko mēs tikko runājām…”
Klusās beigas
Diemžēl arī mūsdienās joprojām nav pilnībā drošu pārbaudes metožu, kas ļautu ar simtprocentīgu pārliecību diagnosticēt Alcheimera slimību tās agrīnajās stadijās, un tādus simptomus, kādi ir, piemēram, atmiņas zudumi un uzmanības traucējumi, skaidro vienkārši ar dabisko novecošanu. Tieši tā savulaik novērtēja arī Reigana uzvedību divus gadus pirms viņa pilnvaru nolikšanas, konkrēti debašu laikā saistībā ar izmeklēšanu lietā “Irāna–kontras”, kad viņš bieži atkārtoja tikko jau pateikto un izskatījās pilnībā apjucis. Attiecīgais stress tikai pasliktināja stāvokli. Dažas dienas vēlāk, uzstājoties dažādās auditorijās, viņš jau vairs nespēja iztikt bez priekšā teikšanas programmas.
Sekojošie simptomi jau bija uzkrītošāki: gados vecais pasaules kodollielvalsts vadītājs uzskatāmi centies atcerēties gluži nesenus notikumus, savu rīcību, pateiktos vārdus, dažkārt bezjēdzīgi klīdis pa Baltā nama gaiteņiem un kabinetiem, viņu vajājušas halucinācijas, pārņēmusi depresija. Bieži gadījušās arī agresivitātes lēkmes, kuru laikā tuvākie centās netrāpīties viņam tuvumā. Tiesa, bijušais Reigana administrācijas vadošais darbinieks Džeimss Beikers paudis, ka stāsti par Reigana it kā neadekvātuma izpausmēm Baltā nama gaiteņos un telpās esot tikai vistīrākās raudzes izdomājums.
Ronaldu sāka vairāk kritizēt par to, ka viņš aizvien ilgāk sāk vienkārši atpūsties tā dēvētajā “rietumu Baltajā namā” Santabarbarā. Pēdējos savu prezidenta pilnvaru termiņa gadus Ronalds tur pavadīja vismaz divas trešdaļa laika – tik slimam un vecam cilvēkam valsts vadītāja pienākumi bija kļuvuši neizpildāmi. Pēc pilnvaru beigām viņš pārcēlās uz savu rezidenci Kalifornijā, kur kā eksprezidents dzīvoja amerikāņu politiķiem neraksturīgi pieticīgu, būtībā noslēgtu dzīvi – ne rādījās ārpus mājas, ne pieņēma pie sevis viesus.
Slimība pārliecinoši grāva Ronalda prāta spējas. Viņš spēja atpazīt jau vairs tikai dažus cilvēkus, ieskaitot sievu Nensiju, kura apgalvoja, ka dažkārt, skatoties tālrades programmas par Balto namu, viņš ne reizi nav spējis atcerēties to, ka tajā kā valdītājs pavadījis astoņus gadus. Taču viņš spēja pārvietoties, labprāt pastaigājās parkā pie savas mājas un pa netālu esošajām pludmalēm, uzspēlēja golfu un pat apmeklēja savu netālu no mājām esošo biroju. Taču prāta spējas neatgriezeniski pasliktinājās burtiski ar katru nodzīvoto dienu. 2001. gada 13. janvārī Ronalds savās mājās pakrita un salauza gūžu. Kaulus salika kopā nākamajā dienā, 89 gadus vecais Ronalds no slimnīcas atgriezās mājās, kur nācās iziet ļoti mokošu rehabilitācijas un fizioterapijas kursu.
Tajā pašā 2001. gadā Nensija intervijā CNN ekrāna zvaigznei Lerijam Kingam pavēstīja, ka tagad jau vairs tikai dažiem apmeklētājiem atļauts apmeklēt Ronaldu, jo pastāv bažas par to, ka viņš varētu izrādīt vēlēšanos “no cilvēkiem uzzināt, kas viņš ir bijis”, un tas var tikai pasliktināt viņa stāvokli. 2001. gada 6. februārī Reiganam apritēja 90. gadskārta, viņš kļuva par ASV vēsturē trešo eksprezidentu, kurš sasniedzis tādu vecumu (vēl – Džons Adamss un Herberts Hūvers), bet pēc viņa šādu vecumu sasnieguši arī Džeralds Fords, Džimijs Kārters un Džordžs Bušs.
Reigans nomira 2004. gada 5. jūnijā savās mājās Losandželosā 93 gadu vecumā. Par oficiālo nāves iemeslu minēts plaušu karsonis. Līdz pēdējam mirklim viņa tuvumā bija uzticīgā sieva Nensija, kura jau vairākus gadus bija atteikusies komentēt vīra veselības stāvokli, vienīgi pašās beigās paziņojot, ka “Ronija garais ceļš sasniedzis to punktu, kurā viņa vairs nevar būt viņam līdzās”.
Saistībā ar Reigana nāvi ASV izsludināja nacionālas sēras, un atvadu ceremonija ilga piecas dienas. Viņš apglabāts Reigana Prezidenta bibliotēkas teritorijā.
