“Lielais komunikators”: Ronalda Reigana fenomens 4
Pirms 35 gadiem, 1981. gada 20. janvārī, ASV prezidenta amatā stājās tobrīd jau gandrīz 70 gadus vecais Ronalds Reigans (6.02.1911 – 5.06.2004).
Ieejot varas gaiteņos, Ronalds no Warner Brothers paviljoniem paņēma līdzi iepriekšējā darbā uzkrāto nenovērtējamo pieredzi. Vispirms tā bija oratora māksla, prasme allaž jebkurā publikā nospēlēt uz tās visjūtīgākajām stīgām. Ne velti viņam piešķīra neoficiālo, bet katrā ziņā godājamo apzīmējumu “Lielais komunikators”. Ar savu labvēlīgo simtprocentīga amerikāņa harismu, kas, gadiem ejot, nostāvējās gluži kā kvalitatīvs vīns, Ronalds piedalījās Berlīnes mūra sagraušanā, atvēra dzelzs priekškaru, vienlaikus arī noskatījās paša pasludinātās ļaunuma impērijas sagrūšanā un salīdzinoši sekmīgi piesedza savas kataklizmas ASV iekšpolitikā, kas jebkuram citam prezidentam būtu vainagojušās ar lielām nepatikšanām.
Bērnība, skola un izglītība
Ronalds piedzima 1911. gada 6. februārī ASV Ilinoisas pavalsts Tampiko pilsētas dzīvoklītī, kas atradās otrajā stāvā virs vietējās bankas. Vēlāk viņš raksturīgajā smalki ironiskajā manierē paziņos, ka citu kontaktu ar bankām viņam dzīvē vairs it kā neesot bijis…
Ronalda tēvam Džonam Edvardam Reiganam bija īru katoļu, bet mātei Nellijai Vilsonei Reiganei angļu un skotu kolonistu saknes. Viņi nebija īpaši pārtikuši ļaudis. Pirms Ronalda ģimenē jau bija vecākais dēls Neils Mūns Reigans (1908–1996), kurš vēlāk dzīvē kļuva par reklāmas manipulāciju speciālistu, un, atceroties savas emocijas, pirmo reizi ieraugot jaundzimušo brāli, teicis, ka viņš izskatījies kā “mazs resns holandietis, taču, kas zina, varbūt izaugs un kļūs par prezidentu”.
Ģimene bieži pārcēlās no vienas dzīves vietas uz citu dažādās Ilinoisas pavalsts pilsētās, kamēr 1920. gadā aizceļoja uz Diksonu, kur tapuši visi spilgtākie Ronalda bērnības iespaidi. Tur viņš mācījās vidusskolā, kur gan īpaši ievērojamas sekmes nav uzrādījis, taču tieši šajā laikā viņam radās interese par aktiermākslu un sportu, kā arī atklājās lieliskais stāstītāja talants. Regulāri pārceļoties, bieži bija jāmaina arī skolas, tālab allaž nācās iekarot jauno klasesbiedru uzticību, kas parasti Ronaldam arī izdevās.
Perspektīvā gultnē Ronalda lietas sāka ievirzīties kopš 1924. gada, kad viņš uzrādīja sekmīgu sniegumu Diksonas amerikāņu futbola komandā. Taču vislielāko ievērību viņš guva savā pirmajā darba vietā glābšanas dienestā, kur septiņu sezonu laikā izglāba kopumā 77 slīkstošos. Ar šo faktu Ronalds neizmērojami lepojās visu mūžu.
1928. gadā Ronalds pabeidza mācības Diksonas vidusskolā un iestājās Jurikas koledžā, izvēloties ekonomikas un socioloģijas studijas. Arī šeit viņš neizcēlās ar īpašu uzcītību un sekmēm. Taču jau kopš skolas gadiem Ronalds allaž aktīvi līdzdarbojās sabiedriskajā dzīvē, bija studentu brālības Tau Kappa Epsilon biedrs un vēlāk kļuva arī par studentu pašpārvaldes organizācijas vadītāju. Būdams šajā amatā, Ronalds vadīja arī studentu dumpi pret koledžas prezidentu, kurš bija izlēmis pamatīgi “apcirpt” attiecīgo fakultāti.
Grāmatas “Dievs un Ronalds Reigans” autors Pols Kengors raksta, ka Ronalds allaž bijis reliģiski apmāts cilvēks un šo kaislību viņš mantojis no mātes Nellijas un protestantu baznīcas “Kristus mācekļi”, par kuras avi, mātes rosināts, Ronalds kļuva jau 1922. gadā. Tiesa, ar īpašu uzticību vienai baznīcai Ronalds gan nav izcēlies, jo “vislabākā vienīgā dieva meklējumos” galvenā kristieša mācekļus iemainījis gan pret protestantiem, gan arī prezbiterāņiem.
