Ivars Bušmanis: Lielais jautājums: kam dot miljonu? Godmanim bija jāatbild, nevis jāuzdod jautājumi 34
LTV1 diskusijā “Lielais jautājums” par to, kā panākt Igauniju, lielākais pārsteigums bija, ka mērķis bija Igaunijā, nevis Latvijā. Pārējais bija iedomājams: baņķieri dalīja miljonu, studenti piedāvāja eksportēt izglītību jeb importēt citus studentus, jaunie uzņēmēji saredzēja Latviju kā lielu jaunuzņēmumu, pieredzējušie uzņēmēji prasīja izcilu uzņēmējdarbības vidi un netērēt naudu, kur nav augstas pievienotās vērtības.
Lai panāktu Igauniju, esot nepieciešams miljons prēmijās lēmējiem un darītājiem, – ar šo priekšlikumu ideju konkursu aizsāka Latvijas Bankas komanda prezidenta Ilmāra Rimšēviča vadībā, un strīdi – “kas mums par to būs” – patērēja nevajadzīgi ilgu diskusijas laiku.
Ideja nav jauna – reiz bijušais Latvijas Bankas prezidents arī prasīja miljonu par pārmaiņu nešanu sabiedrībā. Toreiz avansā. Pašreizējā bankas prezidenta gudrība – miljonu samaksāt tikai tad, kad rezultāti sasniegti 15 rādītājos. Pirmais no rādītājiem: darba algu kā igauņiem! Mums vidējā 818, viņiem – 1061. Otrais – pensijas. Mums vidējā vecuma pensija 273, viņiem – 370.
Grūti bija pieņemt Ivaru Godmani kā diskusijas moderatoru. Viņam bija jāatbild, nevis jāuzdod jautājumi. Lai atceramies, ka viņš Latvijas Pirmās partijas/”LC” sastāvā tieši pirms desmit gadiem uz 9. Saeimas vēlēšanām solīja četru gadu laikā Latviju padarīt par Eiropas ekonomikas “tīģeri” un desmit gadu laikā panākt ne tikai Igauniju, bet attīstīto rietumvalstu dzīves līmeni. Starp citu, vidējo pensiju četru gadu laikā toreiz solīja – 200 latus (284 eiro), kas joprojām nav sasniegts, kaut gan viņš tolaik trīs gadus bija valdībā un arī premjers.
Taču vēl papildus piemaksāt prēmijās valdības locekļiem par to, ka panākts lielāks kopprodukta pieaugums, ir novēlota doma. Jo viņu, tāpat kā valsts iestāžu vadītāju un deputātu algas jau pašlaik tiek piesaistītas vidējām algām tautsaimniecībā. Pensijas indeksē ar inflāciju, bet lēmējvaru un izpildvaru – ar vidējās algas pieaugumu.
Vēl igauņi nav panākti, bet ministri jau šogad saņem par 7% vairāk nekā pērn, jo tieši ar šo gadu tika paaugstināts koeficients, ar kuru reizina vidējās algas. Un arī nākamgad, piemēram, premjera alga palielināsies vēl par 700 eiro. Dana Reizniece-Ozola vienīgā atgādināja, ka deputātiem tas miljons nav jāmaksā, jo ne jau naudas dēļ šie nākuši strādāt.
Tad kam būtu jāmaksā miljons? Sekojot igauņu ekonomista Ota Perna viedajam padomam neatdarināt Igauniju, bet atrast savu ceļu, diskusijas dalībnieki meklēja, bet “brīnumnūjiņu” neatrada. Vai nu jādara viss tas, ko jau iesākuši vai apņēmušies, vai jāturpina stāstīt anekdotes par lēnajiem igauņiem, neapjaušot, ka tās vairāk par pašiem. Piemēram, šī: “Ceļa zīme Igaunijā: “Braukt pa apli.” Papildplāksnīte: “Ne vairāk kā trīs reizes.””
Taisnība vien ir: nekas jauns nav jāizgudro. Un kāpēc noteikt vēl 15 sasniedzamos rādītājus, ja Latvijas Nacionālās attīstības plānā “Latvija 2030” iezīmēts trīstik vairāk stratēģisko indikatoru! Baiba Rubesa diskusijā atgādināja, ka piecpadsmit gadus maļamies par šo tēmu. “Jāprēmē sadarbība. Vajadzīgs līgums ar sabiedrību, starp partijām,” viņa rosināja. “Vajadzīga saskaņa!” – reklāmas iespēju izmantoja Ivars Zariņš (“Saskaņa”).
Premjers diskusijā secināja, ka nav izskanējuši tik radikāli paņēmieni, ko viņš nebūtu zinājis. Nosprauda trīs mietiņus, par ko politiskā vienošanās jau ir: uzņēmējdarbības vide, reformas izglītībā un veselībā, pārvalde. Un nākamo gadu apsolīja izšķirīgu pārorientācijā no procesa uz rezultātu. Igaunijas panākšanai nepieciešamo 7% IKP pieaugumu gadā viņš gan nesolīja.
Zviedriem un skotiem izrāviens attīstībā izdevies tāpēc, ka viņiem bijušas visas trīs tam nepieciešamās īpašības: stratēģiskā modrība, kopīga vēlme sasniegt mērķi un spēja pielāgot resursus. Premjeram jāspēj pakļaut procesu tam rezultātam, ko viņš savulaik zīmējis kā Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs.
