Lielais brālis jeb kāpēc valstij jāturpina atbalstīt latviešu literatūras eksportu 0
Autore: ZANE ZUSTA
Jaunā klase
Atceraties pirmo dienu jaunajā klasē?
Trīcoša, mazliet nosvīdusi plauksta skar klases durvju rokturi, noskan klikšķis un brūnās koka durvis veras… Atpakaļceļa nav – ir jāsper kāja pāri slieksnim un jādodas iekšā. Vēlams pārliecinoši un droši – tā, lai neviens nenojaustu, ka iekšā viss trīc.
Arī klases pusē notiek līdzīgas kaislības – trīsdesmit jaunu aci pāri veras uz tevi… Kāds – kā uz glābēju, kāds – draugu, cits – kādu, uz kura fona izcelties vai pat izlādēt sen iekrājušās dusmas.
Voila! Te nu tās ir. Kas? Tā saucamās komforta zonas beigas!
Tāpēc gluži saprotams, ka gribas bēgt. Tomēr nekā nebija, būs vien turp jādodas.
“Ej!” kāds nepārprotami kliedz tavā galvā un kā divus siltus pīrādziņus stumj tavas kājas uz priekšu. “Iešu vai kritīšu?” vēl klusi paspēju iekšā nočukstēt un aizveru durvis.
Ja kādam liekas, ka literatūrā sasniegt panākumus nav nemaz tik grūti, tad… Iespējams, ka viņam tā arī ir!
Sak’ – atliek sagaidīt iedvesmas brīdi, aiznest darbu izdevējam un tālāk vien jāizlemj, uz kuru pasaules malu pārcelties lielās naudas plūsmas dēļ, kas iebirst kontā. Zelta ādere!
Bet patiesība (vismaz manējā) ir tāda, ka par savu vietu zem saules ir jāpacīnās, un nekas uz paplātes joprojām netiek pienests.
Kad pirms četriem gadiem izdevu savu pirmo grāmatu par pūcīti Ucipuci, man vispirms noticēja izdevniecība “Valters un Rapa”, par ko vienmēr būšu viņiem pateicīga.
Kāpēc? Jo ir svarīgi, ka kāds “augstāks spēks” pasaka – tas, ko tu dari, ir pareizi. Tas ir tikai cilvēciski, ka pastāv šāda vajadzība. Un ar šo sadarbību es saņēmu sev nepieciešamo akceptu.
Kad pēc pirmās veiksmīgi izdotās tirāžas, kas svētku laikā izkusa nepilna mēneša laikā, kļuvu pati par savas grāmatas izdevēju, sākās mana reālā dzīve, jo nu es biju viena.
Un tieši šī brīža dēļ bija ievads par pirmo dienu jaunajā klasē – viss jauns, nezināms un neviens nav pazīstams. Kurš draudzēsies, kurš ignorēs, kurš pieliks kāju priekšā, kurš palīdzēs?
Kalniem pāri ir vēl citi plaukti
Scenāriji var būt dažādi. Piemēram, var uzrakstīt visnotaļ jauku grāmatu, nodot to izdevējas rokās, viņš to ieliek plauktā un grāmata tur var arī palikt – sasniegusi augšējo plauktu vai pārdotāko topa ekstāzi un neuzzinādama, ka “kalniem pāri” ir vēl citi plaukti, ka ir vēl citi mazu bērnu pirkstiņi, kuri vēlētos pašķirstīt tieši tavas grāmatas lapas un aizmigt, tās iespieduši savās rociņās ar tieši tava izdomātā varoņa vārdu uz lūpām. Bet ir!
Gluži labi saprotu jauno autoru izmisīgos jautājumus man: “Vai jūs, lūdzu, pastāstīsiet, kā var izdot grāmatu?” un tad, pārlecot vēl divdesmit svarīgākajiem jautājumiem, uzreiz sper laukā – “Un kā var izdot grāmatu ārzemēs?
Un: “Kurš izdevējs ārzemēs varētu izdot manu grāmatu?”
Varētu taču no malas šķist, ka es zinu visas atbildes, jo Ucipuci panākumi aiz Latvijas robežām ielijuši manās rokās tikpat viegli kā piens kafijas krūzē rīta agrumā. Diemžēl neko jaunu nevaru pateikt kā tikai – darbs, darbs un vēlreiz darbs. BET! Ir tāds banāls teiciens: viens jau nav cīnītājs. Un tā ir.
Katram vajadzīga “Lielā brāļa” mugura
Nepārprotiet – priecāties par pieprasījumu un panākumiem tepat mājās ir lieliski. Tam taču arī mēs šīs grāmatas radām – mūsu bērniem!
Tomēr cilvēks ir tāds radījums, kuru iekšā bieži dīda nemiers – vajag vēl, vēl…
Ne jau velti darba pārunās bieži vien jautā – bet kur jūs redzat sevi pēc pieciem gadiem?
Pareizi jau ir – mērķi vajag, jo citādāk visums nemaz nezinās, ko vēlies un tu iestrēgsi dīkstāvē.
Tātad grāmatas primārais mērķis ir tikt iemīļotai lokāli, bet pēc tam kā putnam šķērsot robežu.
Bet… Kā tikt uz ārzemēm? Te beidzot stāstā iesaistās platforma “Latvian Literature”, kas latviešu autoriem pilda “Lielā brāļa” funkciju.
Viens nav cīnītājs, noteikti nē, jo, sperot kāju Boloņas grāmatu tirgū, gribas sarauties mazai maziņai. Skaidrs ir viens – grāmatas tur ir miljons, un tās visas ir āāāāāāārkārtīgi skaistas. Tik skaistas, ka gribas aiz sajūsmas raudāt, uzmanīgi apbrīnā tās šķirstīt un aizņemties idejas.
Galvā nevilšus iezogas jautājums – kā manu grāmatu te kāds pamanīs? Bet pamanīja!
Taču tas nebija vienīgi mans nopelns. Tikai pateicoties tam, ka speciāli izveidotā platforma “Latvian Literature”, sākumā vienu, bet pēc tam jau abas manas grāmatas par Ucipuci paņēma zem sava spārna kā grāmatas ar ārvalstu potenciālu, tām pavērās iespēja vispār tikt apskatītām.
Atkal jau kāds man pasniedza roku, tāpat kā pirms četriem gadiem. Mūsu Latvijas nacionālais stends apvieno grāmatas, uz kurām ārzemju izdevējiem vajadzētu paskatīties.
Stendā vienmēr zum cilvēki kā bitītes spietā. Tu nekad nezini, kurš ienācējs ir vienkāršs grāmatu mīlis, bet kurš prestižas izdevniecības pārstāvis un kurš meklē ko jaunu savam katalogam.
Stendā literārā aģente Žanete Vēvere-Pasqualini sausu muti no rīta līdz vakaram (nepārspīlējot) runājas ar ārzemju izdevējiem un no jauna ar lielu aizrautību cilā mūsu latviešu dārgumus viņiem gar degunu kā izsmalcinātākos pasaules sierus.
Tā, protams, ir laimes spēle. Vai tiešām kāds ārzemju izdevējs iemīlēs kādu grāmatu – to iepriekšs neviens nekad nezina. Tev tiek dota viena iespēja – izmanto to! Esi tur ar visu savu potenciālu un personības harizmu.
Man paveicās – jau pēc gada Ucipuci pamanīja izdevēji Ķīnā, un arī “Latvian literature” man jau ticēja vairāk. Kad man bija noticējusi Ķīna, uz mani paskatījās arī Lietuva, bet nu jau – Maķedonija.
Noasa šķirsts
Pēdējais gads latviešu autoriem ir bijis īsts uzvaras gājiens – ir pierādījies, ka mūsu grāmatas vajag ne tikai pie mums, un man ir neviltots prieks par ikvienu, kuram izdevies noslēgt jaunu līgumu.
Ja jūs redzētu, kāda piekrišana šogad Boloņā bija Anetes Meleces grāmatai “Kiosks” – it kā tai iekšā būtu iestrādāti kādi neredzami magnēti, kas cilvēkus tai pievilka klāt kā mušiņas, un, pašķirstot lapas, drīz vien lika to lūpu kaktiņiem savilkties mīlīgā smaidā.
Man ir kāda tradīcija – katru reizi Boloņā pasperu solīti nost un paskatos uz mūsu stendu no malas.
Šogad secināju: “Latvian Literature” ir kā milzīgs latviešu Noasa šķirsts – tas sargā mūsu tautas literāro mantojumu, saudzē un palīdz augt, jo viens nav cīnītājs. Bet to jau es teicu, vai ne?
Tāpēc aicinu Ministru kabinetu 23. augustā pieņemt lēmumu par finansējuma piešķiršanu platformai “Latvian Literature” un Latvijas literatūras eksportam turpmākajos gados, lai mūsu sasniegumi ārvalstīs turpinātos, un līdz šim panāktais netiktu ieslaucīts vēstures aizmirstībā.
