Lielais Aizkaukāza noslēpums – Karaundža jeb Dziedošie akmeņi. Tur kādreiz dzīvojuši milži 0
Vilnis Ābele, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Armēnijas apgabalā Sjunikā uz liela kalnu plato 1770 metru augstumā virs jūras līmeņa aptuveni trīs kilometru attālumā no pilsētas Sisianas vismaz 10 hektāru lielā platībā izvietojies unikāls megalītiskais komplekss. To dēvē par Karaundžu, kas tulkojumā nozīmē “Dziedošie akmeņi” vai dažkārt arī par Zorackareru (“Akmens karaspēks”). Savukārt vietējie iedzīvotāji visbiežāk lieto nosaukumu Cickarera jeb “Izlīdušie akmeņi”. Kompleksu veido krietns daudzums vertikāli stāvošu lielu akmens bluķu, kas pārliecinoši izskatās pēc stabiem, un daudziem no tiem augšējā daļā ir savādas apaļas atveres.
Akmens bluķi ar caurumiem
Pirmais, kurš atklāja pasaulei šo unikālo pieminekli, bija Arcevanikas skolas uzraugs Efrems Meliks-Šahnazarovs, kurš 1892. gadā oficiālu Kaukāza pārvaldības iestāžu izdotā žurnāla “Materiālu krājums Kaukāza apvidus un cilšu aprakstam” 13. numurā publicēja rakstu, kurā detalizēti aprakstījis gan pašu pārsteidzošo būvi, gan ar to saistīto folkloru.
Apkaimes iedzīvotāji uzskatot, ka savulaik šajā vietā dzīvojuši milži, kuriem piemitis neticami liels spēks, kā arī uzrādījuši šo hipotētisko milžu mītnes vietas, pagalmus, kapus un citas gigantiskas akmens būves. Un teju vai visviet tur redzami no mazākiem akmeņiem sakrauti kurgāni, kurus gluži kā gredzeni ieskauj lieli, augšup saslieti akmens stabi. Apkaimes ļaudis arī vēstījuši, ka šajos kurgānos apglabāti karavadoņi un ap viņiem zem akmeņiem atdusas uzticamie karavīri.
Meliks-Šahnazarovs arī atradis cilvēku kaulus dolmenos jeb senajās apbedīšanas un kulta būvēs, kas pieskaitāmas megalītu kategorijai. Turpmākos izrakumus tur veicis kāds vācietis Emīls Reslers, kurš tajā laikā strādājis Šušinskas reālskolā. Un, kā jau tas agrākos laikos bieži noticis, viņš savus darbus veicis kā visīstākais “melnais arheologs”.
To vēlākos gados fiksējuši PSRS speciālisti. Piemēram, etnogrāfs un filologs Stepans Ļisicians 1935. gadā, veicot kārtējo šīs vietas izpēti, paudis, ka liela daļa apbedījumu diemžēl ir nemākulīgi sakropļota tieši pieminētā Reslera izpildījumā, kurš cita starpā līdzīgā veidā esot izrakņājis vēl vairākas apbedījumu vietas Kalnu Karabahā un Zangezurā. 1935. gadā varēja konstatēt tikai to, ka apbedījumos esošais kaulu un inventāra krājums praktiski pilnībā pazudis.
Ļisicians arī paudis uzskatu, ka šī ir vieta, kur atdusas kāds varens senatnes karavadonis un vairāki viņa līdzgaitnieki. Turklāt viņi nav bijuši armēņi, bet gan tjurki. Ļisicians bija arī pirmais no pētniekiem, kurš paskaidroja, kādā veidā gigantiskie akmeņi nonākuši šajā laukumā.
Proti, viņš šajos bluķos ierīkotās īpašās atveres uzlūkoja kā vietas, kurās ievietotas virves, ar kurām vilces spēka iedarbībā akmeņus varēja pārvietot pietiekami lielā attālumā no akmeņlauztuvēm. Turklāt šo akmens caurduršanu un caurvēršanu ar virvēm to pārvietošanas nolūkā vietējie iedzīvotāji turpinājuši izmantot vēl līdz pat 20. gadsimta sākumam.
Tiesa, zināms gan arī tas, ka viņi 4–5 centimetrus lielu atveru izurbšanai akmenī izmantojuši metāla urbjus, savukārt tas, kā šādas atveres izveidojuši noslēpumainās Karaundžas būvnieki, joprojām palicis neatminēts noslēpums. Proti, šo akmens stabu augstums ir robežās no 1,5 līdz 2,7 metriem, un vissmagākie no tiem vispār sasniedz pat astoņas tonnas, līdz ar ko spēkā paliek arī jautājums par to, kas tad īsti bijis pietiekami jaudīgais “vilcējspēks”.
Civilizācijas bojāejas liecinieki
Arheologu sabiedrība kopumā gan uzskata, ka ap šo savdabīgo vietu savulaik dzīvojuši cilvēki, kuri pamatā nodarbojušies ar zemkopību un lopkopību. Turklāt dolmeni tomēr, visdrīzāk, neesot kapa vietas, kā uzskatīja Meliks-Šahnazarovs, bet gan savdabīgas dzīvojamās mājas ar izeju zem zemes. Kā daudzās citās vietās Armēnijas teritorijā, arī šeit laiku laikos meklēta potenciālā apslēptā manta, un vēlāk daudzi no šiem ļaudīm teikuši arheologiem un citiem pētniekiem, ka savas rakņāšanās vietās dolmenos nekad nav uzdūrušies kauliem.
Toties zināms, ka savdabīgās seno laiku aristokrātijas mītnēm tradicionāli bijis pagalms, ko ieskāva augsts akmens žogs. Arī viss komplekss bijis ieskauts ar akmens sienu, kas veidota no maziem akmeņiem, un ar tajā izveidotiem vairākiem vārtiem, kas katri kalpoja kā sākums ielai. Šo ielu malās dzīvoja bagātā aristokrātija, bet šaurajās šķērsielās – ranga ziņā nākamais aristokrātijas loks, ap kuru mitekļiem nebija pagalmu un tos ierobežojošu žogu.
2018. gadā veiktie izrakumi devuši iespēju atklāt aizsargsienu, kas ieskauj apmetni, taču ir manāmi atšķirīga no sienas, kas iezīmē visu tās teritoriju. Šīs arheoloģiskās ekspedīcijas vadītājs Ašots Piliposjans paudis uzskatu, ka aizsargsiena raksturīga vēlīnajai Urartu valstij (VI gs. p. m. ē.). Šeit bez iepriekš jau zināmajiem atrada vēl 35 apbedījumus. Uzskata, ka šī pilsētiņa faktiski ir cietoksnis, ko Urartu iedzīvotāji uzbūvējuši pēc tā, kad viņus izspieda laukā no Mazāzijas – vispirms asīrieši, vēlāk arī mīdieši un babilonieši. Un tieši VI gadsimta vidū pirms mūsu ēras kareivīgo kaimiņu spiediena rezultātā viņiem nācās aiziet kalnos, kur, starp citu, nemaz nebija mierīgāka dzīvošana, jo tur savukārt bieži uzradās skifi un kimerieši. Urartu galvaspilsēta Tušpa arī krita tieši VI gs. p. m. ē. vidū, un pētnieki izvirzījuši pieņēmumu, ka tas noticis tieši šo pēdējo pieminēto tautu uzbrukuma rezultātā.
Observatorija vai lopu kūts?
Versiju par šā kompleksa astronomisko nozīmi izvirzījuši arheologs Oniks Hnikjans un astrofiziķe Elma Parsamjana, kuri šo vēstures pieminekli izpētījuši pagājušā gadsimta 80. gados. Bet šajā gadsimtā viņu paustās idejas attīstījis armēņu fiziķis un radioastronoms Pariss Geruni, kurš kopīgam darbam pieaicinājis pat Oksfordas universitātes pētniekus, kuri arī apstiprinājuši versiju par seno laiku observatoriju. Viņi kopīgi secinājuši: komplekss ir orientēts atbilstoši Saulei un Mēnesim, kā arī salāgots ar atsevišķām zvaigznēm un planētām – 17 akmeņi saistīti ar Saules ausmu un rietu visu gadalaiku griežos, kā arī ar 14 Mēness fāzēm.
Pēc tā Geruni gājis vēl tālāk, nākot klajā ar paziņojumu, ka Karaundža ir vispār pasaulē visvecākā zināmā observatorija, jo tās vecums novērtēts ar vismaz 7500 gadiem, kas ir par veseliem 2000 gadu vairāk nekā Britānijas Stounhendžai. Tāpat viņš izvirzījis pieņēmumu, ka vēl bez observatorijas šeit bijusi ierīkota arī mācību iestāde jeb faktiski – atkal! – pirmā universitāte pasaulē. Lai izskaidrotu to, kāpēc šā iespējami visvecākā mācību un izglītības centra teritorijā atrodami tik daudzi apbedījumi, versijas atbalstītāji izteikuši pieņēmumu, ka tie uzradušies vēlāk, kad šo vietu jau sākuši izmantot kā seno dievu altāri.
Visdrīzāk esot tā: ja “zelta laikmetā” astronomi cauri atverei akmenī novēroja debesu spīdekļus, tad pēc “tumšo laiku” iestāšanās atveres sāka uzlūkot kā eju, pa kuru mirušās dvēseles dodas uz viņpasauli. Un tas varot būt tiešā veidā saistīts ar Urartu valsts krišanu, pēc kā iesācies vispārējs kultūras pagrimums, kas šajā reģionā izpaudies kā atgriešanās līdz pat pirmatnējās kopienas līmenim. Katrā ziņā tajā laikā nevarēja pat būt runas par dzīvošanu pilsētās, savukārt iedzīvotāji nodarbojās ar visprimitīvāko lauksaimniecību.
Vairākums arheologu gan šos apgalvojumus uzklausa skeptiski, jo visagrīnākais datējamais priekšmets, kas atrasts kompleksa teritorijā, tomēr nepārsniedz 4500 gadu vecumu. Un tas nozīmē, ka šī vieta tomēr nevar pretendēt uz pasaulē visvecākās observatorijas titulu. Savukārt akmens bluķos izgatavotās atveres neesot vecākas par 2500 gadiem…
Taču, ja Karaundžai ir problēma ar kļūšanu par pasaulē vecāko observatoriju, tad par pasaulē pirmo lopu aploku gan tā varētu kļūt. Šo versiju jau bija izvirzījis Ļisicians, un vēlāk skeptiķi, kuri noliedz gan nekropoles, gan observatorijas versiju, to attīstīja tālāk. Atveres akmeņos esot izgatavotas tāpēc, lai tur varētu iekarināt dažādu veidu norobežojošus žogus no mietiem, tīkliem un ādām. Un tur neviens neko daudz pat nevar iebilst, jo esot labi zināms: Armēnijas kalnienē ar lopkopību ļaudis nodarbojušies jau kopš III tūkstošgades pirms mūsu ēras. Tādējādi pat visi datējumi varētu itin labi sakrist.
