Netaisnība, kas jālabo 0
Lielā vientulība – ar šiem vārdiem sākās sprediķis 1946. gada Lieldienās Jaunpiebalgas baznīcā. Kur vēl precīzāk pateikt par sajūtu, kas valdīja Latvijā pēc Otrā pasaules kara, kad pārējā Eiropa bija uzgriezusi muguru un ļāva mūsu valsti izdzēst no pasaules kartes.
Šķietamajā bezcerībā tomēr atradās latvieši, kuriem kopš pirmajām padomju okupācijas dienām bija skaidrs, kā jārīkojas savas zemes patriotiem. “Sirdsapziņas ugunskurs” atklāj arī netaisnību, ka daudzi brīvības cīnītāji joprojām nav reabilitēti.(Pirmā publikācija “Mana dzimtene ir Latvija, jūsējā – Krievija. Mežabrāļa Kārļa Zariņa dzīvesstāsts” lasāma šeit.)
Mums jācīnās
1945. gada maijā Ērgļu, Vecogres, Viesienas, Liezēres, Praulienas, Grostonas, Lazdonas un Meirānu pagasta ļaudis saņēma avīzes “Zobens” speciālizlaidumu, kuru Latviešu pašaizsardzības organizācijas vārdā bija izveidojis tās vadītājs Kārlis Plaudis. Tekstā jaušama ticība, ka nacistiskās Vācijas kapitulācijai sekos arī Padomju Savienības komunisma sagrāve, tāpēc latvieši nedrīkst zaudēt ticību savas tautas nākotnei un palikt skatītāja lomā.
K. Plaudis aicina atbalstīt nacionālos partizānus, kuru skaits pēc vācu kapitulācijas Kurzemē ievērojami pieaudzis, kā arī pašiem stāties latviešu cīnītāju jeb, kā viņš sauc, zaļo partizānu rindās. “Kopā ar partizāniem uzmaniet un iznīciniet ienaidniekus, spiegus, nodevējus un slepenos ziņotājus! Spridziniet ceļus, tiltus un dzelzceļus, lai ienaidnieks nebūtu spējīgs izvest un izlaupīt mūsu zemes bagātības un ļaudis. Mums ir jācīnās!” Viņš rakstīja, gluži kā pareģodams visas tās nelaimes, ko Latvija piedzīvoja padomju okupācijas piecdesmit gados.
Cēsu “Sirdsapziņas ugunskura” autorei Elīnai Kalniņai nebija šaubu – pirmais, kas noteikti jāiekļauj ekspozīcijā, ir K. Plauža dzīvesstāsts. Nacionālās pretošanās kustībā viņš ieņem īpašu vietu, jo aktīvi cīnījās gan pret padomju, gan nacistiskās okupācijas varu ar skaidru mērķi atjaunot demokrātisku Latvijas valsti. Vidzemē noorganizēja un vadīja pašu pirmo partizānu grupu un izdeva patriotiska satura avīzi “Zobens”. Padomju armijai ienākot Latvijā otro reizi, brīvības cīnītājam nepilna gada laikā izdevās sapulcēt gandrīz 100 cilvēkus vairākās nelielās vienībās Ērgļu, Vecpiebalgas un citos tuvākajos apkārtnes pagastos.
“Biju pārsteigta, ka Kārļa Plauža lietu Valsts arhīvā neviens līdz šim nebija padziļināti pētījis. Atmiņu stāsti nav saglabājušies, jo cilvēku, kas viņu pazina, vairs nav starp dzīvajiem vai arī man nav izdevies tos satikt.” Tikai izdevuma “Uz ežiņas galvu” 1. daļā Kārli Plaudi piemin Emīls Ozols no Ērgļu pagasta, bet žurnālā “Treji Vārti” ir publicēta vienīgā līdz šim zināmā K. Plauža foto-grāfija, jo pat Valsts arhīva materiālos attēls nav atrodams.
Kāpēc arestēja Aleksandru Grīnu?
Par pretošanos okupācijas varām Kārlis Plaudis pats uzrakstīja ziņojumu uz 47 lappusēm, kas pievienots viņa krimināllietai. Sākums bijis 1941. gadā, kad viņš kā Latvijas armijas karavīrs tikai iekļauts sarkanās armijas 24. teritoriālajā korpusā un bija spiests pakļauties tās vadībai, tajā skaitā arī politiskajam ideologam jeb poļitrukam. Jūlijā K. Plauža un viņa cīņu biedru karaspēka daļa tika norīkota uz Jaungulbenes pagastu lidlauka ierīkošanas darbos, kur vīrus vada komandieris Aleksandrs Grīns – tas pats labi pazīstamais romāna “Dvēseļu putenis” autors un neapšaubāma autoritāte kareivju vidū.
Kādu dienu A. Grīnu* arestē un aizved no daļas. K. Plaudis ar diviem biedriem dodas pie daļas poļitruka Suhečova ar jautājumu – par kādiem nodarījumiem arestēja Grīnu? Viņš neko nepaskaidro, tikai piedraud, ka par šādu tincināšanu pašiem var klāties slikti. Kad vīri neatlaižas, poļitruks izvelk ieroci un pavērš pret viņiem. Ieroči kareivjiem bija atņemti, taču K. Plaudim kā no darba nākušam līdzi ir cirvis, un viņš ar to met Suhečovam, lai izsistu no rokas ieroci. Tas izdodas, pārējie divi metas poļitrukam virsū un nogalina. Karavīri saprot, kādas būs nodarījuma sekas, tāpēc bez kavēšanās mūk no daļas un laikā līdz Vācijas karaspēka ienākšanai slēpjas mežā, kur satiek arī citus cīņu biedrus, kas nav pakļāvušies svešas varas militārajām pavēlēm.
Kad padomju okupāciju nomaina vācu, karavīri iznāk no meža. K. Plaudis piesakās darbā Madonas policijā, pat uzkalpojas līdz krimināldaļas vadītāja postenim, tāpēc ka izrādījis iniciatīvu un 1942. gada ziemā apmeklējis policistu kursus Rīgā. Līdztekus nodibina nelegālu Latviešu patriotu organizāciju, kurā iesaista vēl divus kolēģus no policijas. Trijatā raksta uzsaukumus un izdod avīzīti, to izplatot Madonas un tās apkārtnes iedzīvotājiem. Izdevumos skaidro, ka nacistiskās Vācijas politika Latvijai nav labvēlīga, un kliedē ilūziju par vāciešiem kā atbrīvotājiem. Dalībnieku skaits pieaug līdz 33 cilvēkiem, taču 1943. gadā, kad K. Plaudis uzzina, ka par organizāciju radusies interese vācu drošības iestādēm, tās darbību aptur. Pēc kāda laika cīņa atsākas zem jauna nosaukuma – Latviešu pašaizsardzības organizācija, bet avīzi pārdēvē par “Zobenu” un ar rotatoru to pavairo 200 eksemplāros.
1944. gada augusta sākumā K. Plaudis saņem pavēli evakuēties kopā ar vācu varas iestādēm, taču tai nepakļaujas un kopā ar pāris biedriem, paņemot līdzi drukājamo mašīnu, tintes un papīra krājumus, pārceļas uz Ērgļu pagastu, lai darbību turpinātu, tikai tagad jau pret padomju varu.
Organizācijai īss mūžs
Ērgļus izvēlējās praktisku apsvērumu dēļ, jo tur dzīvoja tuvinieki – māte, abas māsas un svainis. Apmetās mežā netālu no māsas mājām “Riekstiņi” un atkal ķērās pie uzsaukumiem un arī pirmā “Zobena” izdevuma pretpadomju redakcijā.
Apkārtnes mežos slēpās ne mazums padomju varas ienaidnieku, viņu vidū daudz bijušo Latvijas Aizsargu organizācijas vīru, kuri zināja, ka ienācēji viņus represēs kā vienus no pirmajiem. K. Plaudis atkal liek lietā savas organizatora spējas un aicina mežabrāļus pievienoties zaļajiem partizāniem, pats uzņemoties vadītāja pienākumus ar segvārdu K. Klints. No pirmās okupācijas dienas bijis skaidrs, ka cīņa pret padomju varu ir viņa misija. Izdodas sapulcēt ap desmit partizānu grupas, kopskaitā 100 cilvēku, gandrīz katru mēnesi izdod avīzi “Zobens”, kur apraksta gan aktualitātes, gan norādes, kā cilvēkiem rīkoties padomju okupācijas apstākļos. Ja nepieciešams, K. Plaudis iesaistās arī bruņotā cīņā – uzbrukumā izpildkomitejai, kā arī pašaizsardzības nolūkā likvidē čekas** darbinieku un vietējo “istrebiķeļu”, kuri viņam uz ceļa pieprasa parādīt dokumentus. K. Plauža vadītajai organizācijai nav ilgs mūžs, jo 1945. gada 12. un 13. maijā Madonas un Cēsu čekistu sapulcē četras rotas jeb aptuveni 400 karavīrus, lai to iznīcinātu. Operācijas laikā okupācijas spēki aplenca septiņu lauku sētu teritoriju, notika kauja, kritušie bija abām pusēm. K. Plaudim izdevās izbēgt, taču čeka arestēja viņa māti un māsu. Kopumā apcietināja ap 150 cilvēku.
Pašu zaļo partizānu vadītāju arestēja 27. jūlijā, kad viņš bija ieradies Rīgā, Maskavas priekšpilsētā, apciemot sievu un dēlu. Baltijas Kara apgabala kara tribunāls K. Plaudim un vēl Eduardam Mellupam un Jānim Ozolam no viņa organizācijas, apsūdzot dzimtenes nodevībā un organizētā pretdarbībā padomju varai, piesprieda nāves sodu nošaujot, ko izpildīja 1946. gada februārī Rīgas Centrālcietumā. K. Plauža kapavieta nav zināma.
Viņa sieva Ilga Plaude un dēls Inesis represijām netika pakļauti, Valsts arhīvā lietā lasāma atzīme “P”, kas nozīmē, ka lieta pārtraukta. Ekspozīcijas autorei E. Kalniņai izdevies uzzināt, ka pēc traģiskā notikuma K. Plauža dzīvesbiedre kopā ar dēlu pārcēlusies uz Kurzemi, kur strādājusi par skolotāju Alsungas vidusskolā un drīz vien apprecējusies ar pārliecinātu komunistu, uzvārdā Manfelds. Dēlam saglabāts tēva uzvārds, viņš bija laulībā ar Regīnu Plaudi, uzņemoties rūpes arī par viņas dēlu Normundu Naumani***. 1973. gadā I. Plaudis gāja bojā avārijā. E. Kalniņai nav izdevies atrast kontaktus ar K. Plauža tuviniekiem, kuri atgriezās no izsūtījuma Sibīrijā. Zināms, ka māte mirusi Ērgļu pansionātā 90. gadu sākumā, bet viena no māsām aizprecējusies uz Lietuvu.
Par sprediķi – uz Sibīriju
1946. gada Lieldienās Jaunpiebalgas draudzes mācītājs Voldemārs Plāmsis sprediķi sāk ar vārdiem – lielā vientulība. “Tagad cilvēce pārdzīvo vislielākās briesmas, bailes un ciešanas, bet cilvēce tagad pārdzīvo arī vislielāko vientulību.” Tā paša gada nogalē viņu arestē čeka, tāpēc ka esot atbalstījis partizānus – teicis atvadu runu un izvadījis ar godu pēdējā gaitā, bet savos sprediķos vērsies pret padomju varu.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas virsvalde V. Plāmsi uz trīs Piebalgas puses draudzēm nosūta pēc tam, kad līdzšinējais garīdznieks 1944. gada rudenī bija devies bēgļu gaitās. Vecpiebalgas un Liezēres dievnami kara laikā ir sagrauti, neskarta palikusi tikai Svētā Toma baznīca Jaunpiebalgā. Jaunais mācītājs šai pusē ir svešinieks, jo nāk no Zemgales, Džūkstes pagasta. Apmetas viņš pie vietējā fotogrāfa Alberta Dulbes, pie kura palaikam pēc palīdzības ierodas nacionālie partizāni, lielākoties ar lūgumu izsaukt no Jaunpiebalgas ārstu. V. Plāmsis to visu redz, viņa rokās nonāk arī mežabrāļu izdotās avīzes un uzsaukumi. Garīdznieks nostājas Latvijas brīvības cīnītāju pusē – ir kopā ar viņiem sērās, sniedz garīgu atbalstu mātēm un sievām, kad ģimenes palikušas bez vīriem, tēviem, brāļiem. Viņa sprediķi kalpo kā aicinājums padomju varai pretim likt garīgo spēku, ielūkoties sevī, lai saprastu, kādas ir dzīves svarīgākās vērtības, kas norūda un dara stiprāku. Skaidrs, ka V. Plāmsis apzinājās, ar ko viņa rīcība un runas var beigties, taču izvēlējās savu pienākumu pildīt pēc labākās sirdsapziņas.
Mācītājam piesprieda septiņus gadus Sibīrijas lēģerī. Viņš atgriezās Latvijā 1957. gadā un turpināja garīgo praksi Smiltenē, Ogrē, Pēterupē un Skultē. Mira 1973. gadā, apglabāts Rīgā, Meža kapos. Kā noskaidrojusi E. Kalniņa, garīdznieka drosmīgā rīcība nav ierakstīta Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas vēsturē. Toties tagad tā iemūžināta “Sirdsapziņas ugunskura” ekspozīcijā, kur V. Plāmša Lieldienu sprediķi ierunājis esošais Jaunpiebalgas mācītājs Intars Jonītis.
Zem lupas – čekists
Viena no šaurākajām ekspozīcijas telpām izskatās pārpildīta ar milzumu mazu atvilktnīšu, taču no tām atverama tikai viena, kurā kā zem lupas apskatāms konkrēta čekista dzīves gājums. “Mums ir stāsti par tiem, kurus čeka pazemo, represē, iznīcina, bet reālie darītāji vārdā netiek saukti, tāpēc vēlējos ekspozīcijā iekļaut un atmaskot kādu no Cēsu čekistiem,” savu izvēli skaidro E. Kalniņa. Šajā telpā kādreiz atradusies ieslodzījuma vietas tualete, viņa nosaka.
Apgalvojumi, ka čekistu lietas mūsu arhīvos nav atrodamas, nav gluži patiesi. Ja vien čekas darbinieks bijis arī partijas biedrs, materiāli par viņu atrodami Latvijas Komunistiskās partijas arhīvā, pieejams kā daļa no Latvijas Valsts arhīva, veidojot ekspozīcijas saturu arhīvā, uzzinājusi “Sirdsapziņas ugunskura” autore.
Par čekistu “varoni” ekspozīcijā kļuvis Pankrātijs Maksimovs – 1911. gadā Rīgā dzimis krievs, šeit audzis un gājis skolā, tomēr sāktās galdnieka amata apmācības nav spējis pabeigt. Dienējis Latvijas armijas obligātajā dienestā Cēsīs, darbojies pagrīdē kā aizliegtās Komunistiskās partijas un jaunatnes organizācijas aktīvs biedrs, tāpēc arestēts un notiesāts uz trīs gadiem ieslodzījumā. Pusi soda izcietis Cēsu cietumā, kas varbūt bijis viens no iemesliem, kāpēc atgriezās šajā pilsētā, taču tagad jau kā čekists ar kompartijas biedra karti kabatā.
Viņa nagos nonāca vairākas jaunas meitenes, kas 1940. gada 18. novembrī pēc paraduma bija gājušas uz Lejas kapiem, lai noliktu ziedu pušķīšus ar Latvijas karoga krāsas lentēm brīvības cīņās kritušajiem karavīriem. Kapos viņas aizturēja un aizveda uz čeku milicis, kurš bija speciāli norīkots nakts dežūrā. P. Maksimovs centies izdabūt no meitenēm atzīšanos, ka viņas darbojušās kā organizācijas biedres, taču tas nav izdevies. Atzinušas, ka vēlme radusies spontāni, un savu rīcību uzskatījušas par pareizu, jo padomju vara viņām nešķiet simpātiska. Puķu pušķi maksāja trīs nebrīves gadus Sibīrijas lēģerī un vēl divus bez tiesībām atgriezties dzimtenē.
Čekista karjeru P. Maksimovs turpināja Cēsīs arī pēc kara. 1946. gada 7. augustā viņš piedzīvoja partizānu uzbrukumu, kad kopā ar citiem padomju varas aizstāvjiem pa veco Cēsu–Ērgļu ceļu caur Ģikšiem steigušies atbrīvot Ērgļu izpildkomiteju, kuru esot ieņēmuši partizāni. Izsaukums pēc palīdzības bija mežabrāļu lamatas – uz ceļa viņi bija ierakuši mīnu, kuru brīdī, kad tai pāri brauca čekisti, aktivizēja un uzlaida gaisā vienu automašīnu. P. Maksimovs dabūja kontūziju. Iespējams, šī gadījuma dēļ darbs Cēsu čekā viņam beidzas. Iespējams, ka vīrs, kurš kara laikā, par spīti diviem ievainojumiem un hospitalizācijai, izdzīvoja, bija cerējis uz siltāku vietu mazpilsētā, taču tur viņam atkal nācās karot – nu jau ar mežabrāļiem.
P. Maksimovs pārvācās uz Rīgu un iekārtojās mierīgākā darbā – par partijas šūniņas vadītāju Rīgas 1. maizes kombinātā. Darba vietas bieži mainīja, pēdējais ieraksts datēts ar 1986. gadu. Mūžs viņam noslēdzies 2003. gadā Ventspils pansionātā “Selga”. Neviena netraucēts, viņš savas vecumdienas pavadīja jau neatkarīgajā Latvijā – valstī, pret kuras brīvību bija cīnījies visu mūžu.
Netaisnība, kas jālabo
“Kā tas var būt, ka joprojām 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas nacionāli noskaņoti cilvēki, kas cīnījušies un savu dzīvību atdevuši par Latvijas neatkarību un valsts ideju, joprojām nav reabilitēti?” Ekspozīcijas autores E. Kalniņas jautājums reizē ir arī pārmetums 90. gadu reabilitācijas procesam, kad komisija daudziem partizāniem nolēma reabilitāciju nepiešķirt, pat nepaskaidrojot atteikuma pamatojumu.
Vidzemē pirmās nacionālo partizānu organizācijas un avīzes “Zobens” veidotājs Kārlis Plaudis ir reabilitēts, taču aktīvam Latvijas brīvības aizstāvim Kārlim Zariņam, par kuru rakstījām iepriekšējā publikācijā, tā atteikta. Astoņus gadus viņam izdevās noturēties Cēsu apriņķa mežos, un visu šo laiku mežabrālis cīnījās pret okupācijas varu pēc kara laika likumiem, kā to noteica Latvijas Nacionālo partizānu apvienība, kurā K. Zariņš darbojās.
Kad 1953. gadā partizānu notvēra un notiesāja kā dzimtenes nodevēju, savā runā viņš teica: “Mana dzimtene ir Latvija, bet jūsējā – Krievija. Par latviešu tautas ienaidniekiem es uzskatīju tad un uzskatu arī tagad visus tos, kas kalpo Latvijā šobrīd valdošajai svešajai varai. Es jau teicu, ka esmu un būšu padomju varas ienaidnieks. Es uzskatīju un uzskatu, ka cīnīties pret padomju varu bija mans pienākums. Tikai tā es varēju būt brīvs. Tā kā es neesmu spējis savai dzimtenei izcīnīt brīvību, tad mana vieta tagad ir kapā. Jūs, komunisti, – es pret jums cīnījos un tāpēc tagad esmu gatavs nolikt savu galvu.”
Nacionālie partizāni, kas ziedojuši savu dzīvību dzimtenes brīvības labā, pelnījuši reabilitāciju – tā ir netaisnība, kas jālabo.
* Rakstnieku Aleksandru Grīnu čeka 1941. gada 14. jūnijā apcietināja, Rīgā pratināja un 24.–25. jūnija naktī deportēja uz Krieviju, kur oktobrī viņu notiesāja uz nāvi. Sodu nošaujot izpildīja tajā pašā gadā Astrahaņas cietumā.
** Par čeku sauc vienu no padomju okupācijas svarīgākajiem varas balstiem un represīvo iestādi – Valsts drošības komiteju, bet šīs iestādes darbiniekus – par čekistiem. Vārds veidojies no drošības komitejas sākotnējā nosaukuma abreviatūras krievu valodā.
*** Normunds Naumanis (1962–2014) – teātra un kino kritiķis, teātra zinātnieks un žurnālists.
Uzziņa
Ekspozīcija “Sirdsapziņas ugunskurs”
Cēsīs, Pils ielā 12
Atvērta trešdienās, ceturtdienās, piektdienās no plkst. 11.00 līdz 19.00; sestdienās un svētdienās no plkst. 12.00 līdz 20.00.
Ekskursija gides vadībā iepriekš jāpiesaka pa tālruni 25445433.
Ekspozīcija iekārtota pēc Latvijas Politiski represēto Cēsu biedrības pasūtinājuma. Tās autore un vadītāja ir Elīna Kalniņa.
Ekspozīcijas un Latvijas okupāciju vēstures pētniecības attīstībai Centrālvidzemē nodibināts “Sirdsapziņas ugunskura” atbalsta fonds.
Ekspozīcijai augsts novērtējums Latvijas Dizaina gada balvas konkursā
Cēsu pastāvīgā ekspozīcija “Sirdsapziņas ugunskurs”, kuras dizaina autori ir Krista un Reinis Dzudzilo, ieguvusi trešo vietu šā gada Latvijas Dizaina gada balvas konkursā.
Visi finālā iekļuvušie darbi līdz augustam apskatāmi Rīgas dzelzceļa stacijas laukumā pie tirdzniecības centra “Origo”.
