Lielā vāvere ar skaļu balsi – murkšķis 0
Tas izskatās mīļš, tas var būt smieklīgs, tam garšo rieksti. Uzmini nu, kas tas ir! Murkšķis, saukts arī par baibaku vai stepes murkšķi, latīniski – Marmota bobak. Bet jūs nevēlēsieties to par mājas mīluli. Par spīti jaukajām bildēm, mīlīgajam ģīmītim, baibaks nekad nekļūs par mīļdzīvnieku. Tas būtībā ir nešķīsts radījums, kurš mēģinās iekost pie pirmās izdevības, tas nejēdzīgi skaļi bļauj, un tam ir gari, nejauki nagi.
Varētu pat teikt, ka vāvere noteikti būs daudz mīlīgāka un jaukāka nekā murkšķis. Pirms dažiem gadiem, kad netālu no Jelgavas vietējie mednieki bija savvaļā notvēruši murkšķi, mēģināju sadzīt pēdas, no kurienes tas pēkšņi uzradies Zemgales ārēs. Izrādās, jā, Latvijā tādus audzē, un murkšķu audzētāja man ieteica murkšķim piedāvāt riekstus, jo tad tas kļūšot mīļāks. Kā izrādās, tas neesot nekāds pārsteigums, ka Latvijas dabā atrasts murkšķis – tie nereti izbēgot, šur tur pat esot pa kādai kolonijai.
Pateicoties šim vienam notvertajam murkšķim, baibaki Latvijā tika iekļauti medījamo sugu sarakstā starp invazīvajām sugām, kas būtu jānomedī, tiklīdz kāds to pamana.
Baibaks jeb stepes murkšķis ir grauzēju kārtas vāveru dzimtas dzīvnieks, kas pieder murkšķu ciltij. Baibaki dabā dzīvo Krievijas un Centrālāzijas stepēs, sastopami Ukrainā un Baltkrievijā. Saimnieciskās darbības dēļ dzīves telpa stepēs ir samazinājusies, tādēļ murkšķiem dzīve kļuvusi grūtāka. Krievijā šos dzīvniekus audzē kā kažokzvērus, to gaļu arī var lietot pārtikā – grauzējs taču! Reiz arī Latvijā bija mēģinājumi baibakus audzēt kā kažokzvērus, bet kaut kas nogāja greizi un plāns neizdevās. Tos dažviet audzē kā mājdzīvniekus. Murkšķu audzētavas Jaunstuči mājaslapā sacīts, ka murkšķi ir amizanti dzīvnieciņi, kurus var raksturot kā lielus guļavas, jo ziemas auksto periodu tie pavada miegā, bet silto laiku – aktīvi ēdot, lai uzkrātu tauku kārtu, ko atkal varētu izmantot ziemā.
Vēl interneta ārēs rakstīts, ka baibaks neļausies glaudīšanai vai kādām tuvākām attiecībām ar savu saimnieku. Baibakus varot saņemt, tikai ceļot aiz astes, un arī tad pastāv liels risks, ka tas var iecirst pirkstos savus asos zobus.
Baibaks, būdams zemes lielākā vāvere, ir spēcīgs un iespaidīgs dzīvnieks. Kopā tiek uzskaitītas piecpadsmit murkšķu un divas baibaku pasugas. Piemēram, Alpu rajonos dzīvo īpašs, nekur citur nesastopams murkšķis. Pieaudzis dzīvnieks sver apmēram desmit kilogramus, tā ķermeņa garums var sasniegt 58 centimetrus.
Murkšķi nav vientuļnieki, bet gan sociāli aktīvi dzīvnieki, kas dzīvo ģimeņu grupās, kurās ir līdz pieciem pieaugušiem indivīdiem un līdz sešiem mazuļiem. Viena kvadrātkilometra lielā teritorijā var dzīvot līdz pat piecpadsmit ģimeņu kolonija.
Lielāko daļu sava laika baibaks pavadīs alā, aktīvs būdams agri no rīta un vakarā, pirms iestājas tumsa. Tieši alu rakšana padara to bīstamu, it īpaši tad, ja mēs uz to skatāmies kā uz invazīvu sugu. Ziemošanas alas var sasniegt līdz 100 metrus garumā, tiek raktas pat četru metru dziļumā. Iedomājieties izrakņātos Zemgales laukus, kur baibaku alās sakrituši traktori. Piedevām vēl gadu gaitā pie alām izveidojas metru augsti un līdz pat 20 metru plati uzkalniņi. Tā nemaz nav daudzsološa perspektīva.
Gandrīz pusi savas dzīves baibaks pavada ziemas miegā. Tādēļ arī baibaku medības vismaz Latvijā būtu ļoti sarežģītas. Ziemā, kad nav veģetācijas, tas guļ, vasarā to zālē nemaz nevar redzēt. Latvijā medniekiem izdevās baibaku noķert ar suni, bet baibaks var būt gana bīstams. Murkšķu grupā viens vai divi indivīdi tiek norīkoti kā sargi, kamēr pārējie barojas. Sargi uzrauga teritoriju, tupot vertikāli, lai tālāk varētu redzēt. Tie atspiež priekšķepas pret vēderu, radot ļoti amizantu iespaidu. Ja tuvojas briesmas, dzīvnieks dod īpašu brīdinājuma signālu.
Baibaks ir laba maltīte gan lapsai, gan stepes vilkam, kā arī tos ēd ērgļi. Baibaka agresīvais raksturs, asie zobi un nejaukie nagi pasargā tos pret mazākiem naidniekiem. Murkšķis ir veģetārietis, tas būtu arī gatavs apmeklēt dārzeņu stādījumus, kartupeļu vagas, kā arī labības laukus. Tā ka, ja redzat savā dārzā baibaku, kas šķin burkānus, nevajadzētu īpaši brīnīties. Tiek lēsts, ka katru gadu vairojas apmēram 60 procenti pieaugušo murkšķu. Grūsnības ilgums ir 40 līdz 42 dienas, parasti piedzimstot no četriem līdz sešiem mazuļiem. Tēviņi īpaši neiesaistās murkšķēnu audzināšanā.
Interesanti, ka dzimumbriedumu baibaki sasniedz triju gadu vecumā, bet jaunie ģimeni pamet pēc otrā ziemas miega. Murkšķis, lai arī vāvere, ir ļoti iecienīts medījamais dzīvnieks, it īpaši medījot tālās distancēs kalnos. To sauc par varmintingu, kad ar īpaši aprīkotiem ieročiem speci tos šauj pat kilometra attālumā, bet tas aizjūras valstīs. Murkšķus var medīt Tadžikistānā, arī Mongolijā, Alpu murkšķus – Austrijā, Slovēnijā. Tās savā ziņā ir diezgan ekskluzīvas un nemaz ne tik lētas medības. Internetā atrodamas murkšķu medības Austrijā par 300 eiro, neskaitot papildu samaksu par dzīvošanu un pavadīšanu.
