Liela uzticēšanās, lai ilgi slēptu stāstu nodotu atklātībai. Kā “Atvērtie faili” Lemberga lietu parādīja no citas puses 20
Anda Rožukalne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ir ļoti daudz iemeslu apbrīnot un ienīst Latvijas Radio jauno pētnieciskās žurnālistikas raidījumu “Atvērtie faili”. Lai gan izveidots nesen, tas ir lieliska atbilde tiem, kas vēl nezina, kādi ir ieguvumi no tā, ka sabiedriskie mediji atstājuši reklāmas tirgu.
“Atvērtie faili” ļoti pārliecinoši ļauj pārvarēt visus stereotipus par Latvijas Radio kā uz pagātnes lauriem guļošu iestādi, kuras ziedu laiki pagājuši. Raidījums noder, ja kāds Latvijā nevar atrast izcilas žurnālistikas piemērus. Ja “Atvērtie faili” vēl nav dzirdēti, noteikti jāklausās!
Pētnieciskā žurnālistika vienlaikus ir visvairāk apbrīnotā un visvairāk ienīstā žurnālistikas pieeja, jo ar tās palīdzību žurnālisti mēģina atklāt to, ko citi gribētu noslēpt. Par to priecājas tie, kas vēlas, ka žurnālisti tiem dāvāto sabiedrības uzticību izmanto padziļinātai realitātes vērtēšanai. Pētniecisko žurnālistiku ienīst un apkaro tie, kam laba žurnālistika var nozīmēt atvadīšanos no privilēģijām.
Izstāstīt lielisku stāstu
“Atvērto failu” raidījumi februārī un marta sākumā bijuši tik lieliski, ka tos vienkārši nedrīkst nepamanīt. Raidījumu veido četras autores: Anita Brauna, Zane Mače, Baiba Runce un Indra Sprance. Visas kopā spēj nosegt abas galvenās pētnieciskās žurnālistikas funkcijas: atmaskot un atklāt.
Pirmā attiecas uz pētnieciskās žurnālistikas klasiku – politiskās korupcijas un citu kriminālnoziegumu varoņu atmaskošanu. Tā ir bīstama, pilna draudu, parasti ļoti dārgi maksājusi arī žurnālistiem. Otrā iezīmē pētnieciskās žurnālistikas uzmanības pievēršanu sociāliem jautājumiem, meklējumus, kā uzlabot sabiedrības dzīvi, piemēram, kā palielināt pakalpojumu pieejamību garīgās veselības uzlabošanai vai samazināt toleranci pret vardarbību ģimenē. Tā prasa ilgstošu darbu ar datiem, nozaru izpēti, sistēmisku pieeju un drosmi iebilst pret stabilām pārliecībām, tradīcijām, mainīt sabiedrības kultūru.
Pašlaik “Atvērto failu” uzmanības centrā ir cilvēki, kam liela loma mūsdienu Latvijas vēsturē. Nē, tie nav mūziķi vai mākslinieki, tie ir politiķi vai valsts uzņēmumu vadītāji, kuru lēmumi un gaitas noderējuši Latvijas tiesiskās sistēmas kvalitātes pārbaudei.
Pētnieciskās žurnālistes, atceroties katram it kā zināmas, vismaz reizi dzirdētas lietas, uzdod jautājumus, bez kuriem garām skrienošās ziņas nav saprotamas. Kāpēc pusmiljona atrašana kādreizējā “Latvijas Dzelzceļa” vadītāja Ulda Magoņa bagāžniekā tiesā beidzas ar konstatāciju, ka tas tomēr nebija kukulis?
Kā politiķe Baiba Broka bija vai nebija iesaistīta privilēģiju radīšanā konkrētiem būvuzņēmējiem? Autores uz jautājumiem arī atbild. Bezkaislīgā stilā vienkārši stāsta, ko noskaidrojušas, nebaidoties no brīžiem, kad atbilžu vai to sniedzēju nav. Viņas nebaidās apkopot, secināt, meklēt, turoties pie faktiem. Vispārliecinošākais no pēdējā laikā dzirdētajiem ir Lemberga lietai veltītais pētījums.
Zināmais – neliela daļa no stāsta
Ko gan pēc gadiem ilgas tiesāšanās mēs nezinām par Lemberga lietu? Tā visiem apnikusi, un pirmajā instancē panāktais notiesājošais spriedums, šķiet, neko vairs nevar izmanīt. Pat brīdī, kad nākas secināt, tas patiesi ir vēsturisks notikums, ilgais laiks tam atņēmis spilgtumu.
Bet “Atvērto failu” autores nolēma pārbaudīt, vai tiešām par šo sarežģīto lietu viss ir tik skaidrs? Var būt, ka var rekonstruēt notikumus, atrodot tās vietas, kas iepriekš nav noskaidrotas. Tapa lieliski stāsti, kuros ir arī jauna informācija.
Atmiņās raidījumā dalās bijušais prokurors Andis Mežsargs, kurš pirmais uzņēmās lietas izmeklēšanu, iegūstot pieredzi, kurā profesionāļa publiska noniecināšana un aizkulišu pielabināšanās ir tikai daļa no stāsta. Meklējot un šo lietu pārdomājot vēlreiz, Lemberga prāvas rekonstrukcijā iegūtas jaunas detaļas, tās palīdz labāk saprast izmeklēšanas un tiesāšanās gaitu.
Klausoties šo raidījumu, atcerējos, ko apmēram pirms gada Oksfordas universitātes “Reuters” žurnālistikas institūtā lekcijā sacīja Rebeka Korbete, “New York Times” pētnieciskā redaktore: “Cilvēki, kam pieejama pētnieciskajiem žurnālistiem nepieciešamā informācija, parasti vēlas, lai kāds izstāsta pētnieciskās žurnālistikas stāstus. Tikai lielākoties šie cilvēki grib, lai tos izstāsta bez viņu līdzdalības.”
Šoreiz trīs Lemberga tiesāšanās lielā stāsta autores – Anita Brauna, Indra Sprance un Zane Mače – ir atradušas gan cilvēkus, kas izstāsta iepriekš neteikto, gan jaunus dokumentus un detaļas, kuru izvērtējums piepilda Lemberga lietas rekonstrukciju ar nozīmīgu informāciju, bez kuras šo vēsturisko lietu nav iespējams saprast 21. gs. trešās desmitgades sākumā. Nepieciešama intelektuāla iedziļināšanās un neatlaidība, pēc tam – liela uzticēšanās žurnālistēm, lai ilgi slēptu stāstu nodotu atklātībai.
Tas ir liels panākums, ka Lemberga lietas izklāstā šis raidījums piedāvā ne tikai apkopojumu, tā galvenā vērtība ir svaigs skatījums un pievienotā informācija. Raidījums skaidri parāda, ka viss, ko mēs zinām ar virsrakstu Lemberga tiesāšanās, ir neliela daļa no stāsta. Droši vien būs nepieciešami vēl vairāki “Atvērtie faili”, lai to stāstītu tālāk.
Klausīšanās kultūras produkts
Raidījums “Atvērtie faili” piedāvā ļoti nozīmīgu saturu. Bet tas būtu grūtāk uztverams, ja klausīšanās formātam nebūtu piemērota arī forma. Izskatās, ka audio ierobežotās iespējas un grūtības, kas nopietni apdraud jebkura autora centienus izklāstīt sarežģītas detaļas, dokumentus, tiesas spriedumu vai izmeklēšanas hronoloģiju, “Atvērto failu” formātā ir radījušas jaunus radošus panākumus. Atļaušos teikt, ka digitālo stāstu stāstīšanas meistarības ziņā “Atvērtie faili” nereti pārspēj televīzijas kolēģu prasmes izstāstīt pētnieciskās žurnālistikas atklājumus.
Raidījums ir sadalīts vairākās daļās, tam ir ļoti precīza struktūra. Katrs izpētītais gadījums tiek stāstīts skaidri, secīgi, apkopojot un parādot ļoti labas analītiskās prasmes. Teikumi ir pārdomāti, tos viegli saprast, nezaudējot kopainu. Secinājumu pamatotība nerada šaubas. Žurnālistu smagais darbs ir skaidri nojaušams, bet tā veicējas to dara ar pašcieņu, kā normālu un labu žurnālista darbu, nenostājoties kā varones priekšā saviem varoņiem un viņu likteņiem. Nevienā no tekstiem, kurā brīžiem aizraujas elpa no dzirdētā, nebūs pirksta bakstīšana sejā, nepamatoti apgalvojumi vai sensacionalizācijas piepildīti izsaucieni.
Līdzās ļoti labām stāstu veidošanas prasmēm raidījuma ieguvums ir tā sarunas tonis. Autores mierīgi stāsta, kā līdzvērtīgas sarunas dalībnieces viņas sarunājas ar klausītāju, iesaistot, skaidrojot, ļaujot iztēloties gan notikumu, gan savu meklējumu ceļu.
Šis raidījums pierāda, ka klausīšanās kultūra, kas digitālo tehnoloģiju iespējās pievienojusi neskaitāmus kanālus un resursus, ir sasaistāma arī ar ļoti kvalitatīvu saturu latviešu valodā.
Protams, esmu pamanījusi, ka Latvijas Radio žurnālistēm kāds komentāros uzbrūk, kāds apšauba viņu profesionālismu vai godprātību. Tātad darbs ir labi padarīts, ja tā pretinieki sarosās. Un vienlaikus vajadzētu būt ļoti uzmanīgiem, ja uzbrūk cilvēkiem, kas dara savu darbu. Tas nav normāli!
Pētnieciskā žurnālistika nekad nebūs tāda, kas izpatīk, kas nemitīgi draudzējas ar saviem varoņiem, cenšas nolasīt no sarunas biedru acīm to, kādi jautājumi patiks viņiem un kādas atbildes patiks auditorijai. Patiesības izpēte nav ērta. Lai pētnieciskā žurnālistika varētu attīstīties, droši vien atsevišķs pētījums jāvelta darba apstākļiem.
Par vēl kāda raidījuma varoņiem varētu kļūt cilvēki, kas labas žurnālistikas apkarošanā un profesionāļu pazemošanā iegulda lielus līdzekļus. Tāpēc beigās vēl viens citāts. “Pētnieciskās žurnālistikas pamats ir fakti un pierādījumi. Tā nav viedokļu apkopojums. Tā nav kādas idejas aizstāvēšana. Tā nav viltus ziņas. Pētnieciskās žurnālistikas vienīgais mērķis ir izstāstīt patiesību, tās vienīgā vara ir patiesības atklāšana,” tā vēlreiz Rebeka Korbete.
