Lielā smilšu balle iet vaļā 0
Šonedēļ ar Pasaules kausa (PK) izcīņas posmu Polijā pludmales volejbola sacensību sezonu sāks Latvijas pašreiz spēcīgākais pāris Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš. Sezonas pirmajā pusē latviešu galvenais uzdevums būs kvalificēties olimpiskajām spēlēm Londonā.
Laimes skaitlis 16
Pirmās smiltis pa gaisu gāja jau viņnedēļ Brazīlijā, kur PK pirmajā posmā Latviju pārstāvēja Aleksandrs Samoilovs un Ruslans Sorokins. “LA” jau ziņots, ka viņi uzvarēja trīs spēlēs, divās zaudēja un izcīnīja devīto vietu.
Olimpiskajām spēlēm kvalificēsies pirmie 16 pāri pasaules rangā, bet ne vairāk kā pa diviem no vienas valsts. Šajā rangā Pļaviņš ar Šmēdiņu šobrīd ieņem 14. vietu, savukārt Samoilovs ar Sorokinu pirms došanās uz Brazīliju bija pirmie zem svītras – 17. vietā. Olimpisko ceļazīmi iegūt būs iespējams arī Kontinentālā kausa izcīņā. Londonā gan vīriešu, gan sieviešu turnīrā startēs 24 pāri. Kvalifikācijai svītru pavilks jūlija sākumā.
Atšķirīgais Kreilis
Mūsu pludmales dūžu kompānijā šosezon izceļams Šmēdiņš, saukts par Kreili. Atšķirībā no kolēģiem viņš ziemā nevis trenējās smiltīs, bet gan spēlēja klasisko volejbolu komandā “Moerser” Vācijas virslīgas čempionātā.
– Sezona Vācijā izdevās laba. Komandas mērķis bija tikt pusfinālā, lai kvalificētos Eiropas kausiem, un to arī izdarījām. Treniņi gan nebija organizēti tik nevainojami kā iepriekšējā sezonā Berlīnē. Mums bija jāpielāgojas laikiem, kad zāle brīva, tāpēc trenējāmies pavēlu vakarā. Uz katru spēli viesos devāmies tikai tās dienā, dažreiz ceļā aizvadījām pat desmit stundas, nospēlējām un uzreiz atpakaļ. Gandrīz diennakti aizvadīt autobusā nav patīkami. Klubs man piešķīra automašīnu, dzīvokli, arī algu vienmēr laikus samaksā. Tādēļ tur jūtos droši un stabili. Sezona man iznāca īsa – vēlāk ierados, bet brīvs tiku agrāk nekā citus gadus. Pludmalei tas nāks tikai par labu.
– Vai ar savu spēli zālē esi apmierināts?
– Jā, piedalījos visās spēlēs, pat tad, kad biju saķēris vīrusu. Neizlaidu nevienu, nevis kā iepriekš, kad no decembra vairs īsti netiku laukumā. Jo vairāk spēlē, jo lielāka pieredze.
– Varbūt tev jau ir skaidrība par nākamo sezonu klasiskajā volejbolā?
– Vācieši piedāvā palikt komandā, bet teicu, ka pēc pludmales sezonas gribu mazliet atpūsties. Citādi visu laiku esi ritmā: zāle – pludmale – zāle, un nesanāk īsti atvilkt elpu. Klubā ir ar mieru, ka atgriežos sezonas gaitā. Sarunājām līdz gada beigām sazvanīties, bet, protams, jāskatās, kāda situācija tur būs rudenī, kādas man vēlmes un iespējas.
Vispirms spēks
– Kad atgriezies no Vācijas?
– Aprīļa sākumā. Nepilnu nedēļu atpūtos, un 9. aprīlī kopā ar Mārtiņu sākām gatavoties pludmales sezonai. Pirmo nedēļu galvenokārt bija fiziskie treniņi gan smiltīs, gan Daugavas stadiona manēžā pie vieglatlētu trenera Stepanova. Mazliet eksotiski jau tur izskatās, tomēr netrūkst nekā, kas vajadzīgs treniņiem. Pielāgojamies.
– Cik liela bija slodze?
– Pamatīga, jo bija jāpadara viss smagākais darbs, pēc treniņa dažreiz ar grūtībām pa trepēm varēju uzkāpt. Trenējāmies divreiz dienā vismaz pa divām stundām. Kad sāksies sezona, fiziskajam darbam vairs nebūs tik daudz laika – ik nedēļu pa turnīram.
– Uz Poliju dosieties vēl ar smagumu kājās?
– Iepriekšējā nedēļā vairāk strādājām ar bumbu, pieslīpējām tehniku, un fiziskā slodze pakāpeniski samazinājās. Domāju, ka Polijā jau būs normāli. Treniņā spēlējām sešus setus, un četros jutos labi, tādēļ arī divas spēles dienā vajadzētu aizvadīt bez problēmām. Vien pie laika apstākļiem varbūt vēl nebūsim pieraduši. Sākumā trenējāmies smilšu volejbola hallē “Brazīlija”, bet laukā vējš, saule, un ar to jāaprod.
– Kā paši domājat, kas jāizdara, lai kvalificētos olimpiskajām spēlēm?
– Līdz tam ir septiņi PK posmi un Eiropas čempionāts. Jākoncentrējas “Grand Slam” turnīriem. Divas reizes iekļūstot piecniekā, garantēsim sev olimpisko ceļazīmi, bet var derēt arī, piemēram, vairākas devītās vietas. Negribas gan spriedelēt, jo pa ziemu neviens konkurents nav redzēts. Kvalificēšanās Londonai nav neizpildāms uzdevums. Viss atkarīgs no pašiem. Rangā ir tāda situācija, ka varam par trim vietām gan pakāpties, gan nokrist.
– Samoilovs un Sorokins jau sākuši pludmales sacensību sezonu. Kāpēc jūs nedevāties uz Brazīliju?
– Viņi visu ziemu kopā trenējās Ēģiptē, bet mēs ar Mārtiņu katrs bijām savā situācijā un nolēmām izlaist pirmo posmu, lai labāk sagatavotos turpmākajiem. Turklāt turnīrs Brazīlijā neietilpst “Grand Slam” kategorijā, tādēļ tajā nevar nopelnīt tik daudz punktu. Kalendārs sezonas sākumā ir sarežģīts – Brazīlija, Polija, Ķīna. Baigā braukāšana, var zaudēt fizisko kondīciju. Ja neesam īsti gatavi, tad situācijā labāk palikt mājās. Uz Ķīnu gan lidosim, tur būs divi posmi pēc kārtas – Šanhajā un Pekinā.
Brālis Francijā
– Vai nav grūti no telpu volejbola pāriet uz pludmali?
– Grūtāk nekā otrādi – no smiltīm uz sporta zāli. Pludmalē ir karsts, nemitīga kustība, grūtāka lēkšana. Pēc vasaras, ieejot zālē, kļūst vieglāk, jo laukumā ir ne tikai divi spēlētāji, bet gan seši, tādējādi katram jāaizpilda mazāk vietas.
– Cik ilgs laiks nepieciešams, lai atkal saspēlētos ar Mārtiņu?
– Jāpiestrādā vien niansītēm, jo lielos vilcienos mums viss kārtībā. Spēlējam kopā vairākus gadus, problēmu nav. Pērnajā pavasarī pēc četriem kopīgiem treniņiem jau braucām uz sacensībām un labi nospēlējām.
– Vai dzimtajā Kuldīgā arī iegriezies pēc sezonas?
– Jā, viņnedēļ biju aizbraucis – gan pie ģimenes, gan dažas lietas nokārtot. Mājas paliek mājas. Spēlējot ārzemēs, no sākuma kā jau jaunā vietā – iejūties, iepazīsti apkārtni. Uz sezonas beigu pusi gan sametas garlaicīgi – visur jau esi bijis, apskatījis apkārtnes zīmīgākās vietas. Trenējies un sēdi mājās. Pilsēta jau arī nepiedāvā daudz izklaides iespēju.
– Kā veicas tavam brālim Tomam?
– Toms šosezon spēlē Francijas “Pro B” līgas komandā “Chaumont”, kas turnīrā izcīnīja otro vietu un tagad centīsies iekļūt “Pro A” līgā. Šamonī nav pārāk tālu no manas dzīvesvietas, tikai 550 km. Sezonas sākumā biju aizbraucis ciemos pie brāļa, bet vēlāk vairs nesanāca laika.
