Lielā mūzikas balva klusinātā gaisotnē 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Atšķirībā no iepriekšējā gada Lielās mūzikas balvas ceremonija 2021. gada 8. martā notika publikas piepildītā Latvijas Nacionālās operas zālē, taču klusinātāk un nopietnāk, nekā bija iecerēts vēl pirms mēneša.
Neskanēja ierastās Jura Karlsona fanfaras, un mākslinieki pauda atbalstu Ukrainas brīvībai. Un šādām norisēm ir arī sava gaišā puse – pilnā nopietnībā ticu, ka Latvijā nav neviena kaut cik nozīmīga mūziķa (vai rakstnieka, vai režisora), kas naudas, revolucionārās sirdsapziņas vai vienkārši vecuma demences dēļ būtu pārvērties par tādu pašu prostitūtu kā Romēns Rolāns (Nobela prēmija 1915. gadā), Ņikita Mihalkovs (Amerikas Kinoakadēmijas balva 1994. gadā) vai Džordžs Bernards Šovs (abas iepriekšminētās balvas kopā). Tā nu arī šogad Lielās mūzikas balvas pasniegšana rosina apcerēt, kādas mākslinieciskās likumsakarības atklāj iepriekšējais gads un iepriekšējā sezona, kas palicis nepamanīts un kas kļuvis pārvērtēts.
Pirmkārt, kā jau parasti, pārvērtēti ir patētiski žesti un nevēlēšanās piesaistīt savas jomas profesionāļus. Raugoties no vispārējā konteksta – vai 8. marta programmā atskaņot Bēthovena “Odu priekam” nav nedaudz pārsteidzīgi? Raugoties no privātā konteksta – vai garas un mokošas runas ar pateikšanos visiem ģimenes locekļiem, ieskaitot suni, un visām mācību iestādēm, ieskaitot bērnudārzu, nav pārāk salkanas? Arī Lielās mūzikas balvas ceremonijai būtu noderējis režisora darbs, kas nezin kādēļ atmests kā nelietderīgs. Un tas sasaucas ar aktualitātēm kategorijā “gada uzvedums”, kas turpina iemūžināt principu “pats sev režisors”.
Sonora Vaice te neapšaubāmi ieguva balvu par vokālu spozmi, tādēļ jājautā – vai Pulenka “Cilvēka balss” un Menoti “Telefons” labāk neiederētos Latvijas Nacionālās operas repertuārā ar visu simfonisko partitūru klavierizvilkuma vietā? Vai tādus pašus apstākļus jau pirms daudziem gadiem nebija pelnījusi Imanta Kalniņa opera “Matīss, kausu bajārs”? Vai tik tagad atkal uz vairākām desmitgadēm netiks atmesta doma par Alfrēda Kalniņa “Baņutas” jauniestudējumu, jo ir taču operfilma, un ko tad vēl vairāk vajag? Galu galā, vai tā nav resursu izšķērdēšana – piedāvāt operas režisora darbu Viesturam Kairišam, Aikam Karapetjanam, Laurai Grozai tikai neregulāri?
Vairākos aspektos šogad beidzot pienācis vokālistu triumfa brīdis. Sonora Vaice jau pieminēta, līdzās diriģentam Imantam Resnim balvu par mūža ieguldījumu saņēma baritons Samsons Izjumovs, par gada jauno mākslinieku kļuva dziedātājs Edgars Ošleja, bet par gada koncertu atzītajā programmā “Amao Omi” piedalījās Rīgas Doma skolas jauktais koris.
No otras puses, Lielo mūzikas balvu joprojām gaida Latvijas Radio bigbends (un nominantu vidū arī džeza kontrabasists Jānis Rubiks), vispārējas uzmanības starmešos vismaz pagaidām nav nokļuvusi Līgas Griķes spēlētā kokle, šķiet paradoksāli, bet balvu nekad nav saņēmusi pat tik ievērojama komponiste kā Santa Ratniece, un Linda Leimane vai Platons Buravickis arī ne. Varbūt nākotnē tas vēl priekšā. Uz Lielo mūzikas balvu konsekventi gājusi Anna Ķirse (viņai šogad nominācija) un balvas laureāts Jēkabs Jančevskis.
Var diskutēt par to, vai beidzot īstenotā Andra Vecumnieka ideja kategoriju “gada jaundarbs” nomainīt pret “gada komponistu” ir pareiza vai nē, un galu galā tikpat nenonākt pie viennozīmīga sprieduma. Skaidrs tikai tas, ka Lielajai mūzikas balvai šajā kontekstā paliks vienīgi reģionāla nozīme, ja neviens neiedrošinās ārzemju orķestrus, diriģentus un solistus, ka viņu Latvijas viesturnejās ir vērts un pat nepieciešams spēlēt Jēkaba Jančevska, Annas Ķirses, Krista Auznieka jaundarbus un agrāk radītās partitūras.
Salīdzinājumā ar Imantu Zemzari, Selgu Menci, Rolandu Kronlaku (viņi līdz šim palikuši vairāk pamanītu autoru ēnā) šogad nominēto komponistu trijotne ir tuvāka “gada jaunā mākslinieka” kategorijai. Taču tā drīzāk gan piemērota atskaņotājiem, un balva par izcilu darbu ansamblī šoreiz apstiprina agrāko pieredzi spožāko debitantu jomā. 2008. gadā Lielo mūzikas balvu ieguva Andrejs Osokins.
2015. gadā – Georgijs Osokins. 2017. gadā – Kristīne Balanas, un nu Lielās mūzikas balvas laureāte ir arī Margarita Balanas. Abas mūziķes aizvien biežāk uzstājas kopā ar brāli Robertu Balanas, un koncertdarbību turpina arī Latvijā un pasaulē godalgotā pianistu Osokinu dzimta, arī Baiba, Lauma un Līga Skrides. Piezīmēšu gan, ka tas vairāk liecina nevis par Latvijas valsts, bet par vecāku personisko atbalstu, ieguldījumu, pretimnākšanu.
Visbeidzot, par mūža ieguldījumu. Patiešām skumji, ka Lielās mūzikas balvas žūrija joprojām nav atcerējusies par Aldoni Kalniņu vai Romualdu Jermaku, kuriem jau ir pāri deviņdesmit. Jo, tiklīdz nomirst komponistu vienaudži, tiklīdz aiziet mūžībā viņu paaudzes interpreti, tā uzreiz iestājas aizmirstība un totāls vēsturiskās atmiņas zudums.
Un, starp citu, līdzīga iemesla dēļ “Spēlmaņu nakts” balvu par mūža ieguldījumu tā arī nekad nesaņēma 30. gadu Nacionālā teātra zvaigznes Milda Zīlava un Ņina Melbārde, jo ap 2000. gadu visi viņas jau sen bija aizmirsuši. Bet Imants Ramiņš taču vēl ir dzīvs. Andrejs Jansons taču vēl ir dzīvs. Vai ar viņiem notiks tas pats, kas ar aktieriem, aktrisēm un režisoriem pirms Imanta Strada, Elīnas Vānes un Valtera Sīļa?
