Liela loma šajā ģeopolitiskajā situācijā ir ideoloģiskiem līderiem, kas prot saliedēt un radīt vērtības, nevis šķelt sabiedrību un pārdalīt labumus 17
Aiga Grasmane, žurnāls “Baltijas Koks”
Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, visa demokrātiskā pasaule dabūja sitienu zem jostas vietas, kas lika apšaubīt ticību tam, ka pasaules līderus un tautas vieno līdzīgs skatījums uz cilvēces attīstību. Un tie, kam šis karš nelika izjust šo sitienu, acīmredzot dala demokrātisko vērtību neesību savā dzīvē. Jo pārtikušu dzīvi un varu var baudīt arī šaurā lokā, tā nav jādala ar savu tautu vai pat savienību, kurā esi. Un tie ir tie, kas ir barojušies ar Kremļa propagandu un ļāvuši savu uztveri par notiekošo pasaulē izkropļot atbilstoši propagandai, vai arī tie, kurus Kremļa resursi, uzpērkot viedokli, ir ievilinājuši augstprātīgā paštaisnībā un pašlabumā.
Kāpēc gan šajā žurnālā es par karu… Tāpēc, ka vēl un vēl mūsu valsts pārvalde saskaras ar izaicinājumiem lēmumu pieņemšanā sabiedrības izpratnes dēļ, ko rada virspusēji populistiski vēstījumi, kuri nereti dominē sabiedrībā par dažādām tēmām. Tāpēc, ka kopš kara sākuma manā prātā ir saslēgušās epizodes no kara Ukrainā ar epizodēm Latvijā. Tas ir tā kā atrast otru no diviem vienādiem attēliem bērnu spēlē, tas ir kā de javu. Jo ir epizodes, kas gadiem kā liels kreņķis dzīvo tavā galvā, un tad tu piedzīvo šīs sajūtas par notiekošo citā vidē, citā tēmā. Tas notiek atkal. Tās pašas metodes tikai demokrātijas gaumē, līdzīgi mērķi. Šo izaicinājumu varētu aplūkot arī citā tēmā, piemēram, Covid-19 krīzes risināšanā. Jo tas bija spilgts piemērs tam, cik grūti ir mainīt sabiedrības pārliecību, ja sabiedrības smadzenēs jau ir iesakņojies kāds viedoklis. Ja nācija ir pārņemta ar nepatiesu vai nepilnīgu informāciju, tas var novest pie traģēdijas. Arī Covid-19 krīzē bija brīži, kad šķita, ka staigājam pa plānu ledu. Vēlos uzsvērt, ka šeit netiek salīdzinātas darbības pēc būtības, bet gan metodes, ar kurām var sasniegt savus mērķus un ietekmēt lēmumus, – propaganda, ienaidnieka tēla radīšana, sabiedrības attieksmes veidošana.
Ienaidnieka identificēšana
Tāpat kā Putins & co ir piedēvējuši ukraiņiem nacistu tēlu, kas ir jāiznīdē no ukraiņu zemes, tāpat mūsu vides nevalstiskās organizācijas (NVO) dēmonizē mežsaimniecību un meža īpašniekus, mežsaimniekus kā alkatīgus īstermiņa pašlabuma guvējus, kuri jātur tālāk no mūsu mežiem. Tāpat kā Kremļa vara ir guvusi atbalstu savai ideoloģijai, atrodot vainīgos, kas it kā aizskar krievvalodīgo intereses Ukrainā, tāpat mūsu vides nevalstiskās organizācijas ir guvušas atbalstu daļā sabiedrības, iestāstot, ka mežsaimniecība ir kaitnieks tādām fundamentālām sabiedrības vērtībām kā sēņošana, ogošana, ainavas baudīšana un dabas mīļošana. Šīs ideoloģijas virzītāji kopā ar citiem meža labumu patērētājiem vai vienkārši azartiskiem pilsētniekiem ir atnākuši pie pilna galda – Ukrainas gadījumā pie demokrātijas ceļu ejošas, ar dabas resursiem bagātas valsts, Latvijas gadījumā – pie mežsaimnieku ilgstoši apsaimniekotiem mežiem. Mērķis – panākt savu interešu piepildījumu zemē, kur saimnieko mežsaimnieki. Nerespektējot tos, kas par to ir gādājuši līdz šim. Mežsaimnieki, tāpat kā ukraiņi, nevienam neuzbrūk, bet dara savu darbu sabiedrības interesēs.
Propaganda un demagoģija
Šķiet, ka šodien vairs nevienam nav šaubu par to, ko spēj izdarīt propaganda un demagoģija – spēcīgi līdzekļi sabiedriskās domas ietekmēšanai. Definīcijas no Vikipēdijas:
«Propaganda ir patiesas vai maldīgas informācijas izplatīšana lielam cilvēku skaitam vēlamā efekta panākšanai. Pat ja informācija ir patiesa, propaganda bieži rada maldīgu priekšstatu par kādu lietu kopumā. Propagandu bieži izplata ar dažādu plašsaziņas līdzekļu palīdzību.»
«Lai ar demagoģijas palīdzību ietekmētu cilvēkus, tiek likti lietā dažādi paņēmieni, piemēram, faktu tīša sagrozīšana, dēmonizācija, puspatiesību klāstīšana un citi.»
Krievijas gadījumā cilvēki šķiet ir nozombēti, jo ir uzsūkuši Kremļa vēstījumu par it kā ienaidniekiem, kas nodara Krievijai ļaunu un apdraud tās drošību. Viņiem ir pārliecība, ka nav vērts klausīt tos, kas dzīvo Ukrainā, jo tie ir sliktie, tiem nevar ticēt. Ir tikai daži ticami informācijas devēji, kas sasniedz plašu sabiedrības daļu caur masu informācijas līdzekļiem. Šiem cilvēkiem var rādīt realitāti un piedāvāt faktus – viņi tam netic, jo propaganda ir pietiekami dziļi ietekmējusi šo cilvēku domāšanu. Viņi ir pārņēmuši to kā savu un lieto to kā attaisnojumu, nevērtējot, kas ir vai nav īstenībā. Īstenība nav svarīga. Tas pats ir sakāms par sabiedrības viedokļa veidošanu par mežsaimniecību Latvijā. Par mežsaimniecību Latvijā par maz runā mežsaimnieki, īpaši sabiedriskajos medijos. Par to runā vides NVO un pa retam arī radošās inteliģences pārstāvji. Propaganda paredz atkārtot savus vēstījumus atkal un atkal, līdz sabiedrībā ir nostiprinājusies pārliecība, ka Latvijā tiek izcirsti meži, tiek izcirstas sēņu un ogu vietas, tiek iznīcināti ES nozīmes biotopi, mēs apzogam savus bērnus, cirtīs tievākus kokus.
Šie visi ir emocionāli ļoti spēcīgi vēstījumi, kas uzrunā cilvēku sirdis, jo daba, mežs un ar tiem saistītā emocionālā labsajūta ir mūsu sabiedrības asinīs. Šo paņēmienu varētu klasificēt kā izraušana no konteksta un dēmonizācija. Vēstījuma nesēji ar sabiedrības interesēs karogu izmanto Latvijas Vides fonda finansētos medijus un Latvijas Sabiedriskos medijus, lai šos vēstījumus tiražētu ilgstoši. Gadiem. Piemēram, 2020. gadā aktivitātei Sabiedrības vides apziņas veicināšana medijos piešķirti ~800 000 eiro, 2021. gadā – ~1,2 miljoni nodokļu maksātāju naudas. Daļa no tiem ir patiesi izglītojoši, lai gan tie ir arī pieejams rupors vajadzīgā brīdī nodot savus vēstījumus. Tā rezultātā daļai sabiedrības šķiet, ka esošā mežsaimniecības prakse – produktīvi un ilgtspējīgi apsaimniekota meža zeme – nav sabiedrības interesēs. Viņi nesaprot, ka mežsaimniecība ir sabiedrības interesēs. Meža neapsaimniekošanas vai nekonkurētspējīga apsaimniekošana tik lielā Latvijas teritorijas daļā ir bīstama sabiedrībai. To, ka šī propaganda strādā, apliecina mērījumi: tāpat kā Putina ideoloģiju atbalsta liela daļa sabiedrības, tāpat liela daļa sabiedrības neatbalsta koku zāģēšanu.
Donbass un mikroliegumi
Abos gadījumos ir klaji tiesību pārkāpumi, aizbildinoties ar sabiedrības interesēm, bez saprātīga pamatojuma. Jau ilgstoši šis beztiesiskums turpinās, cieš cilvēki, un, laikam ejot, šī lokālā problēma paliek mazāk svarīga, noklust. Tā ir kā ilgstoši asiņojoša brūce, kas skar konkrētus cilvēkus vai nāciju. Taču problēmas būtība nesamazinās, tā vairo nihilismu attiecībā uz uzticību taisnīgai un tiesiskai valstij un demokrātiskai sabiedrībai.
Mērķis – ietekme un kontrole pār resursiem
Krievija denacifikācijas aizsegā vēlas iekarot resursiem bagātu valsti. Līdzīgi Latvijā ir vēlme, lai daļa mežu būtu nevis mežsaimniecībai, bet dabas aizsardzības nozarei. Ja būtu patiesa vēlme sasniegt dabas aizsardzības mērķus, tad to varēja jau sen darīt sadarbībā ar zemes īpašniekiem. Savukārt, ja īpašnieka tiesības rīkoties savā mežā nav vēlamas, tad tās tiek atņemtas, nosaucot konkrēto vietu par mikroliegumu vai biotopu. Un tad jau šajās platībās var nodarboties ar monitoringiem, pētījumiem, dabas un biotopu apsaimniekošanas projektiem, pārvēršot mežu no pelnošas nozares par tērējošu, samazinot iespējas izmantot savas zemes resursus. Kam tas ir izdevīgi? Strauji krītas zemes vērtība, kas ar laiku nonāk tajās rokās, kas ar to prot pelnīt sev, taču neradot pievienotu vērtību ekonomikai.
Liela loma ir ideoloģiskiem līderiem, kas prot saliedēt un radīt vērtības, nevis šķelt sabiedrību un pārdalīt labumus.
