Spiningotājs vai pludiņa vērotājs? “Lielā Loma” redaktors par savu kulta zivi – zandartu 8
Aldis Sāvičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Žurnāla “Lielais Loms” galvenais redaktors Arvis Ančevskis dzimis un audzis Rīgā. Vectēvam Kundziņsalā bijis dārzs, un puika airēt iemācījies ātrāk nekā staigāt.
Cik lielā mērā tu esi spiningotājs, cik – pludiņa vērotājs?
Arvis Ančevskis: Man pie ūdeņiem gribas pabūt visu gadu. Ne vienmēr var darboties ar spiningu, tad nu tā arī sanāk, ka arī bez pludiņa neiztikt.
Ļoti patīk vilināt ar makšķeri pirmās vimbas – tā jau parasti arī ir pirmā makšķerēšana pēc garā ziemas miega.
Vasarā tīk pasēdēt pie kāda klusa, lēpenēm aizauguša lauku ezeriņa, klausīties nerimtīgajā putnu korī un izmānīt kādu dūņu ruksīti līni. Pavasaros pat savu iecienītāko zivi zandartu ķeru ar pludiņmakšķeri, par ēsmu izmantojot dzīvas zivtiņas.
Tāpat es nesmādēju arī rudens sākumā bušu copi jūrā un vēla rudens vēdzeļu iznācienus, kur nākas darboties ar grunteni. Bet visādi citādi es sevi pieskaitu plašajai spiningotāju saimei.
Mana sezona iesākas jaunā gada pirmajā dienā, kad tiek atklāta lašu un taimiņu makšķerēšana. Uz šo copi nedodos tikai tad, ja āra temperatūra noslīd zem desmit grādiem mīnusā, pirmkārt, jau tāpēc, ka rīki aizsalst, otrkārt, zemā temperatūrā zivis ļoti ātri var tikt traumētas, sevišķi to acis.
Es domāju, ka būtu tikai pareizi, ja ļaudis, kas organizē licencēto makšķerēšanu Salacā, mūsu krāšņākajā un lašveidīgo zivju bagātākajā upē, arī to ņemtu vērā un atceltu copi, bet nopirktās licences ļautu izmantot normālos laika apstākļos.
Īsti nav saprotams arī tas, kā tiek izlietoti par licencēm iegūtie līdzekļi – krasti nekopti, trūkst atkritumu urnu, piebrauktuvju pie upes, stāvvietu, vienīgi kontrole ir labā līmenī.
Kad beidzas vimbu cope, jau klāt ir jaunā makšķerēšanas sezona no laivām, un tad es pilnībā nododos asaru un līdaku ķeršanas priekiem, bet no pirmā jūnija pievēršos savai kulta zivij – zandartam.
Vai zandartus jau no atklāšanas dienas ķer ar spiningu?
Nē, zandartu sezonu parasti tā pa īstam iesāku ap Jāņiem, izmantojot pludiņmakšķeri un dzīvo ēsmu. Līdz tam zandartam skrienu pretī uz jūru, gaidot pirmos to nācienus no jūras ar dropšotu.
Vasaras makšķerēšanā lietoju vidēji jaudīgu kātu (piecirtienam gan jābūt jaudīgam), kas aprīkots ar vienkāršu pīto auklu, desmitgramīgu slīdošo speciālu pludiņu, kura augšas daļā tā korpusā ieiet aukla un apakšā nāk ārā.
Zem pluda uzver slīdošo 8 gramus smagu sviniņu, auklas galā griezulītis, pie kura piesieta kvalitatīva 0,27 mm fluorkarbona aukla ar dzēlīgu 1. numura “Owner” āķi, uz kura uzsprausta sprauna sīkzivtiņa.
Dziļumu ieregulē ar tādu aprēķinu, lai svins atrastos uz grunts un līdz pludam būtu lieka aukla, tas pasargā pludiņa grimšanu viļņos, un arī maile neraustīs pludu ar šādu svina smagumu.
Ar džigu ne?
Nav jau tā, ka es vasaras sākumā nepamēģinātu zandartu ķeršanu ar džigu. Dropšotu gan atstāju galvenokārt rudenim.
Vasaras sākumā zandartiem un asariem tīk maigās, dabiskās krāsas, pelēcīgās, zilganās un zaļganās, brūnās. Rudenī lietoju spilgtākus mānekļus, lielos mānekļus arī atstāju rudens pusei.
Džigam lietoju 0,27 mm fluorkarbonu, dropšota āķi sienu pie 0,38–04 mm. Darbojos ar “Daiwa” spolēm, un manā pamatarsenālā džigam ir divi kāti – viens ar celtspēju līdz 14 gramiem, otrs līdz 18 gramiem, dropšotam vajag niknāku, tam izmantoju 35 gramu celtspējas kātu.
Kātus cenšos iepirkt ar celtspējas rezervi (ne japāņu), piemēram, ar dropšota kātu darbojos ar 35–40 gramus smagiem sviniem plus prāvs, apmēram 15 gramus smags māneklis.
Asarus ķeru ar kātu, kura celtspēja 1,2–12 grami, kāts ir pietiekami jutīgs, un, darbojoties ar 4–8 gramus smagiem sviniem, lieliski jūtu katru sīkāko copīti.
Asariem domātos mānekļus ļoti bieži apkož līdakas. Man apnika šķirties no dārgajiem volframa smagumiem, un tagad asaru copei sienu tievu titāna pavadiņu, kas Ķīšezera ūdeņos darbojas nevainojami, pieļauju, ka dzidrā, tīrā ūdenī tomēr jālieto fluorkarbona pavadas. Par ļoti zivīgiem uzskatu “Keitech”, “Sawamura” un “Lucky John” mānekļus.
Parasti darbojos ar piecas collas gariem mānekļiem džiga tehnikā, rudens pusē gan lieku arī lielākus, nebaidos no smagiem džigiem, bieži un ātri sitieni pa cietu grunti plēsoņu bieži vien sakacina un seko grābiens.
Mānekļus, kuriem zivtiņas forma, parasti izspēlēju ar cieto, tā saukto džiga galvas āķi, tārpveidīgos ar lokano (čeburašku). Āķus lietoju samērā garus, jo plēsējs ne vienmēr uzbrūk galvas rajonā. Rudenī, kad ir slikta cope un daudz “shodu”, bieži vien māneklim astē iekabinu nelielu trīsžuburīti, kas ar izturīgu pavadu saistīts ar āķa cilpu.
Kādas ir tavas domas par ehološu un mānekļu evolūciju?
Vai pirms gadiem desmit, piecpadsmit kāds varēja iedomāties, ka tiks izgudrota eholote, kurā zemūdens pasauli varēs vērot gluži kā zemūdens kamerā, vienlaikus redzot gan mērķzivi, gan mānekli, kurš viņai tiek pasniegts. Ar šādu eholoti iespējams izsekot un samērā viegli noķert aktīvu zivi.
Cita lieta – lielo mānekļu uznāciens.
Zinu daudzus copmaņus, kuri no rīta līdz vakaram var darboties ar jaudīgiem rīkiem un lieliem, smagiem mānekļiem, lai tikai par katru cenu tiktu pie trofejas.
Vai tā ir “mērīšanās ar krāniņiem” vai vēl kaut kas cits? Sociālie tīkli joprojām ir pilni ar trofejām un acīs sabāztiem pirkstiem, bet palielīties taču vajag.
Lai arī viss lēnām iet uz labo pusi un copmanis kļūst izglītotāks, bet tas notiek lēnām. Manī bažas raisa makšķernieku spriešanas spējas un attieksme.
Kas uztrauc tevi kā makšķernieku žurnāla redaktoru?
Neizpratni Makšķerēšanas noteikumos rada vispārējais formulējums “vienā makšķerēšanas reizē”. Kad tā beidzas un kad sākas nākamā?
Viens otrs vimbu ķērājs Kuldīgā pie tilta piecpadsmit minūtēs noķer normu, aizstiepj uz mašīnu un dodas, kā pats saka, uz otro makšķerēšanas reizi.
Bet vēl lielāku neizpratni manī rada daudzu labi situētu copmaņu zivju ķeršana restorāniem un uzpircējiem. Kurp ejam, ar ko domājam un kad beidzot uzausīs gaisma dabas un ūdeņu aizsardzības tuneļa galā?
Nu, diemžēl nemākam aizņemties un nemākam pareizi apsaimniekot no senčiem saņemto mantojumu, ar kuru tālāk saimniekos mūsu bērni un mazbērni. Kurš viņiem iemācīs saprātīgi domāt un saimniekot?!
