Guntis Ščerbinskis: Kapi aizaug, kad dzimta izsīkusi. Un kā ar tautu? 0
Kad aizaug dzimtas kapi, tas rāda, ka ģimene un radu saime ir izsīkusi. Vai līdzīgi nav ar tautu, ja aizmirstības nātrēs un vienaldzības mēslos ieaug tās dižgaru kapi?
Ceru, ka plānotā jaunā tramvaja līnija Rīgā un troksnis, kas sacelts ap to, beidzot pamodinās… Ne jau Krišjāni Valdemāru, Andreju Pumpuru, Krišjāni Baronu, Kārli Mīlenbahu, Frici Brīvzemnieku un citus, kas atdusas Lielajos kapos, bet mūs pašus – dzīvi esošos.
Satraukums par tramvaja sliežu izbūvi Senču ielā gar Lielajiem kapiem, protams, ir veselīgs, jo veicina interešu samērošanu starp mūžīgo pilsētas attīstītāju vēlmi pārkāpt sarkanās līnijas un sabiedrību. Tomēr daudz būtiskāk ir apzināties, kādā stāvoklī pašlaik (un visus valsts neatkarības gadus!) atrodas vieta, kas jebkurai sevi cienošai nācijai būtu viena no nozīmīgākajām svētvietām.
Gārsā un nātrēs ieauguši bojāti kapa pieminekļi, izdemolētas kapenes, izrakņātas un piemēslotas kapavietas, nolietoti celiņi un salauzti soliņi – tāda postaža šodien paveras vietā, kur atdusas mūsu Dainu tēvs, tautas eposa autors un citi. Vieta, kas nav mazāk nozīmīga par Likteņdārzu un kur neapšaubāmi jābūt memoriālam parkam – dižgaru dvēseļu dārzam, faktiski ir pārvērsta par stipri aizaugušu suņu pastaigas vietu.
Ir skaisti runāt par sabiedrības saliedēšanu uz latviešu valodas un kultūras pamata. Cita lieta – rādīt pašu attieksmi pret savu kultūras un gara mantojumu. Šī aizaugusī kapsēta šodien pelnījusi lielā kauna un liekulības kapu nosaukumu. Jo kādu gan vēstījumu šī paaudze ar to nodod saviem bērniem? Ko rādām cittautiešiem, kuri ikdienā dzīvo mums līdzās, vai ārvalstu tūristiem?
Tramvaja līnijā, ko citi uzlūko vienīgi kā draudu Lielajiem kapiem, tomēr saredzu iespējas. Ja tiek realizētas jau savulaik tapušas vai no jauna radītas idejas memoriālā parka iekārtošanai, ērtāka nokļūšana līdz šai svētvietai būtu papildu ieguvums. Negribu izklausīties cinisks, taču nesaskatu nepārvaramu traģēdiju pat tad, ja tramvaja sliežu izbūves rezultātā nāktos nedaudz pārvietot kādu šobrīd nolaistu un demolēšanai atstātu būvi vai arī veikt kādu pārapbedīšanu. Bet tas viss ir iespējams tikai tad, ja līdz ar ielas paplašināšanas projektu ir arī skaidra Lielo kapu attīstības vīzija un plāns, kā to realizēt.
Kad grausti degradē pilsētvidi, to īpašniekus soda. Ar nekoptiem kapiem ir vēl ļaunāk – tie degradē ne tikai pilsētvidi, bet arī sabiedrības morālās un ētiskās vērtības. Tāpēc luterāņu baznīcas atrunāšanās ar resursu trūkumu savā īpašumā esošo Lielo kapu pienācīgai uzturēšanai neiztur kritiku. Tieši baznīcai bija jāzvana trauksmes zvani, nevis jāsēž uz nolaistās kapsētas kā sunim uz siena kaudzes. Diemžēl nedz pilsēta, nedz arī valsts līdz šim nav izrādījušās tik ieinteresētas, lai atbalstītu baznīcu vai arī atsavinātu šo valstiski nozīmīgo kultūrvēsturisko objektu sakopšanai un saglabāšanai.
Šajās dienās Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā norisinās konference ar zīmīgu nosaukumu – “Ceļā uz latviešu tautu”. Jā, savs laiks intelektuālām sarunām un zinātniskai izpētei. Bet ir arī brīži, kad vienkārši jāķeras pie darbarīkiem, lai šis ceļš uz latviešu tautu neaizaugtu un saglabātos nākamajām paaudzēm.
Jaunas tramvaja līnijas izbūvē, protams, pastāv dažādi varianti, galu galā to pat vispār var neizbūvēt. Taču Lielo kapu sakopšana līdz Latvijas simtgadei ir visas sabiedrības goda lieta, un te citu variantu nav.
