– Iedodot atlaidi lielajiem uzņēmumiem, par elektrību vairāk jāmaksā visiem pārējiem, arī mājsaimniecībām. Tas nozīmē, ka pensionāri savukārt, maksājot elektrības rēķinus, samet naudu “Liepājas metalurgam” un vēl četriem uzņēmumiem. Nu faktiski ne jau viņiem, bet par viņiem – atjaunojamās enerģijas ražotājiem. 5
– Alternatīva ir to nedarīt. Bet tad “Liepājas metalurgu” var aizmirst. “Valmieras stikla šķiedra” jau paziņojusi, ka savu ražotni atvērs ASV. Arī “Cemex” domā, vai palikt šajā valstī. Ir vienkārša izšķiršanās: vai nu nedarīt neko, vai palielināt konkurētspēju lielajiem uzņēmumiem. Ja to nedarām, tad nevajag brīnīties, ka piecu lielāko uzņēmumu šeit vairs nebūs. Pensionāriem nevajag aizmirst, ka viņi pensijas saņem no strādājošo nopelnītā. Uz ko fokusēsimies: uz cenu vai spēju samaksāt šo cenu?
– Es tikai vēlos, lai katrs elektroenerģijas lietotājs saprastu, ka viņš pieliks savu centu pie “Metalurga” atjaunošanas. Bet, atgriežoties pie pārdošanas kritērijiem, vai vēl bez cenas un darbības atsākšanas ātruma bija arī kādi ģeopolitiskie apsvērumi? Vai apzināti tika izvēlēts pretendents ar Ukrainas, nevis Krievijas kapitālu?
– Valdības lēmums bija gandrīz vienbalsīgs. Tā bija politekonomisko risku vērtēšana. Es vairāk raugos uz to, kādas uzņēmējam, kas nāk no konkrēta reģiona, ir izredzes veiksmīgi turpināt darbību un kāds risks ir tikt pakļautam sankcijām. Piemēram, Jelgavā “Uralvagonzavod” būvē rūpnīcu. Tas ir Krievijas uzņēmums, kuram ir trīs sastāvdaļas: vagonu, tanku būve un ogļu ieguve. Arī ogles tiek transportētas caur Latviju. Ja tie būtu trīs atsevišķi uzņēmumi, nebūtu problēmu. Bet, tā kā tas ir viens, tad tanku ražošanas dēļ uzņēmums ir sankciju riska zonā. Nav drošības, ka investīcijas vagonu rūpnīcā notiks. Taču tās darba vietu dēļ ir ļoti vajadzīgas.
