– Tagad pirms vēlēšanām populārākā partija pat programmā ierakstījusi, ka “Citadele” jāatstāj valsts īpašumā. 5
– Attiecībā uz komercbankām atbilde ir viennozīmīga, ka jāpārdod. Kaut arī “Parex” kādreiz bija Latvijas vietējo baņķieru karognesēji, tomēr tagad “Citadelei” un “Revertai” jāpāriet privāto investoru kontrolē. Tas ir atbilstoši ES spēles noteikumiem, lai gan valstij var būt sava attīstības finanšu institūcija, kas varētu siltināt valsts infrastruktūras objektus, māju siltināšanu u. c. Tāda ir izveidota, tas ir “Altum”. Nevajag jaukt šādu valsts instrumentu ar tipisku komercbanku.
– Kā vērtējat to uzņēmumu pārdošanu ārvalstu investoriem, kurus esam raduši uzskatīt par nacionālajiem – “Laima”, “Staburadze”, “Rīgas miesnieks”, “Dobeles dzirnavnieks”, Rīgas piena kombināts, tagad “Liepājas metalurgs”? Jums nav žēl?
– Pēdējo 25 gadu laikā politika ir bijusi tāda: starp valsti un uzņēmējiem vajag uzbūvēt sienu, lai nepieļautu korupcijas risku, lai, nedod die’s, politiķi vai ierēdņi varētu sarunāt kādu biznesu, un tad jau brīvā tirgus ekonomikas neredzamā roka visu sakārtos. Redzam, ka šāda politika ir bijusi veiksmīga attiecībā uz mazo biznesu. Bet lielajā biznesā? Uzdosim sev jautājumu: vai pēdējo 25 gadu laikā Latvijā no A līdz Z ir radīts kāds lielais uzņēmums? Nē. Izņēmumi ir nekustamo īpašumu jomā, arī komercbanku jomā – kā “Parex”, kurš izauga no valūtas maiņas punkta. Visi lielie uzņēmumi, vēl bez jūsu nosauktajiem arī “Grindex”, “Olainfarm”, “Latvijas finieris”, “Balticovo” un citi, ir pārmantoti no PSRS laikiem. Mana dziļākā pārliecība, ka patiesi veiksmīgs mazais uzņēmums ir tas, kurš ir ceļā uz lielo.
Atbildot uz jautājumu – jā, man ir žēl. Jo tas liecina, ka mums trūkst tādu cilvēku, kas var uzbūvēt un pārvaldīt lielo biznesu.
– Bet varbūt trūkst kapitāla, ar ko mūsu uzņēmēji vēsturiski bijuši apdalīti?
– Kapitāls un resursi ir. Trūkst cilvēku ar vīziju un spēju, kam investori varētu uzticēt savu kapitālu. Tāpēc labāk lai šos uzņēmumus, iespējams, uz laiku pārņem ārvalstnieki, nekā tie stagnē. Ar cerību, ka mūsējie no viņiem mācīsies.
