Saglabājot tautas apziņu. Kā saimnieko “hobija zemnieki” Norvēģijā 0
Eva un Jērns Hēbergi (attēlā) saimnieko Donnē, vienā no 422 Norvēģijas pašvaldībām, kas atrodas uz tāda paša nosaukuma salas. Saimniecībai pieder aptuveni 300 ha zemes, tostarp meži, tomēr lauksaimniecībā izmantojama ir vien 20 ha liela platība. Neraugoties uz kopjamo 400 aitu un 30 zīdītājgovju ganāmpulku, saimnieki sevi uzskata par hobija lauksaimniekiem. Eva ir pētniece, maģistre un 80% slodzē darbojas Norvēģijas Bioekonomikas institūtā NIBIO, bet Jērns ir Donnes komūnas pārvaldnieka vietnieks lauksaimniecības jautājumos. Abi ir lauksaimniecībā ļoti zinoši eksperti. Sarunā piedalās arī NIBIO pētniece, zinātņu doktore Ieviņa Stūrīte.
– Cik ilgi darbojaties ar lauksaimniecību kā uzņēmējdarbību?
Eva Hēberga: – Mūsu saimniecība atrodas kopš Akmens laikmeta apdzīvotā vietā. Mūsu zemes īpašumā atrodas kapa vieta un piemineklis no vikingu laikiem. Šeit ir atrasti zobeni, rotaslietas, ko mūsu senči vikingi pirms 1000 gadiem nolaupīja Latvijā (smej). Esam apzinājuši – mūsu radi šeit dzīvojuši kopš 1600. gada. Iespējams, vēl agrāk. Mēs ar Jērnu saimniecību savā ziņā no vecākiem pārņēmām 2006. gadā. Turpinājām vecāku tradīcijas un saimniekošanas veidu.
Gada laikā mums ir 25–30 zīdītājgovju, vasarā ir 350–400 aitu. Mums pašiem piederošā lauksaimniecības zemes platība ir 20 ha, tikpat daudz zemes nomājam.
– Vai strādājat ar bioloģiskajām vai konvencionālajām metodēm?
– Ļoti kritiski raugāmies uz pesticīdu izmantošanu. Gribējām pārbaudīt, kā ir darboties bez minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu izmantošanas. Norvēģijā ir iespēja saimniecību sadalīt. Aitkopība bija bioloģiskā nozare, barojām aitas ar bioloģisko barību. Zīdītājgovis, gaļas liellopus audzējām ar konvencionālajām metodēm, lopbarību piepirkām. Sākām 2013. gadā un tā turpinājām sešus gadus.
Grūti būtu abus ganāmpulkus attīstīt ar bioloģiskajām metodēm. Ražība nedaudz samazinājās. Aitas varēja uzturēt ļoti labi. Kopš 2019. gada atkal strādājam ar konvencionālajām metodēm. Iemesls ir jaunās prasības kūtīm. Ja strādā ar bioloģiskajām metodēm, katrai aitai ir jābūt vietai kur gulēt. Mūsu kūtī nav iespēju ko tādu izveidot, būtu jāveic liels naudas ieguldījums. Ekoloģiskā barība arī prasīja pārāk lielus naudas izdevumus.
Attēlā: Norvēģijas īpatnība – kūts ar piebūvi uzbūvēta uz kalna nogāzes
– Kāds ir dzīves cikls aitām?
– Ganāmpulkā ir Norvēģu Baltās, Baltās Spin (sprogainās), arī Norvēģijas šķirne, un vēl vairāku šķirņu aitas, lai paglābtu šīs šķirnes no iznīcības, saglabātu ģenētiskos resursus. Valsts piemaksā par atsevišķu aitu šķirņu audzēšanu. Mans vīrs teic – lai bērniem būtu interesanti, viņam pašam arī šķiet interesanti. No 25. novembra līdz Ziemassvētkiem aitām ir pārošanas, lecināšanas laiks. Tajā brīdī aitas intensīvi baro ar spēkbarību. Jēru nākšana pasaulē sākas 20. aprīlī, beidzas aptuveni 17. maijā. Tad ņemam divas trīs nedēļas ilgu atvaļinājumu, lai saimniecībā varētu pieņemt dzemdības.
No 10. maija, kad lielākā daļa jēru ir dzimuši, aitu ganāmpulks – aptuveni 350–400 dzīvnieku – atrodas ganībās. Tās ir patālu jūrā uz salas, kur nomājam zemi. Aitas tur dzīvo visu vasaru, pašas barojas.
– Cik jēru vidēji dzimst aitai?
– Izdzīvo vidēji divi jēri uz vienu aitu. Aptuveni 30 jeb 10% jēru mums pašiem ir jāizbaro ar pudelīti. Kad aitas ir atnesušās, tām dod spēkbarību. Pamatā dodam zāles spēkbarību. Pirmajos divos mēnešos jēri mammu dikti rausta uz visām pusēm.
Vajadzētu būt, ka svara pieaugums jēriem ir 300 gramu dienā. Augusta beigās vai septembra sākumā ganāmpulku vāc kopā. Visas aitas un jaunos jērus sver. Par 45 kg smagākus jērus vedam uz kautuvi. Mazākajiem dodam labu lopbarību, ņemam tos nost no mammas. 45 kg svaru līdz 1. septembrim, kad pirmo grupu sūtām uz kooperatīva Nortura kautuvi, nesasniedz aptuveni 75–80% jēru. Tos piebarojam un ik otro nedēļu vedam uz kautuvi.
– Ar ko piebarojat jērus?
– Galvenokārt būtu jādod skābbarība un spēkbarība. Jēriem patīk airenes un pavasarī sētu lapu rapšu maisījums. Ar to būtu jāpiebaro. Tēvs tā darīja, bet mēs dzīvniekus laižam parastā pļavā, kaut gan airene ar lapu rapšiem dotu labāku rezultātu. Mammas šajā laikā atšķiram no mazuļiem.
Ieviņa Stūrīte: – Tā ir diezgan traģiska lieta, jo aita un jēri visu vasaru bijuši kopā un pēkšņi tos šķir. No cilvēka skatpunkta – diezgan smags process. Bet mammas jāgatavo nākamajai sēklošanai.
– Cik aitu mammu atstājat rudenī?
Jērns Hēbergs: – 170 aitu mammu paliek uz ziemu, kāda arī neapsēklota. Kad jēri ir piedzimuši, ganāmpulks ir daudz lielāks – 500 dzīvnieku.
– Cik liela ir aitu pircēju izvēle?
– Kooperatīvam Nortura aitas var pārdot vien tad, ja esi šā kooperatīva biedrs. Saimniecības apkārtnē ir arī citas mazas privātās kautuves, var pārdot tām. Zemniekiem ir jābūt vienotiem, svarīgi visiem kopā darboties, tad būsim spēcīgāki. Ja patērētāji sāk izvirzīt dažādas prasības, lauksaimnieki, darbojoties kopā, savas intereses var labāk aizstāvēt.
E. H.: – Nortura gaļu arī pārstrādā, ražo gaļas produktus un pārdod tos veikaliem. Mēs varētu saimniecībā paši kaut, iesaiņot gaļu, tomēr tad būtu jāmeklē pircēji.
– Cik stabilas vai mainīgas ir jēra gaļas cenas?
J. H.: – Tās nedaudz mainās pa gadiem, svārstības ir arī sezonas laikā. Sākumā tie, kuri pirmie nodod jēra gaļu, saņem visvairāk. Kad visi saimnieki no kalniem dzen ganāmpulkus un sūta jērus uz kautuvēm, tas ir septembra beigās, oktobrī un vēlāk, cena būtiski krītas. Cena ir atkarīga no tirgus un piedāvājuma.
E. H.: – Nortura vēlētos rosināt, lai saimniekiem jēri iespējami agri būtu kaušanas kondīcijā. Tad maksā labāk.
J. H.: – Sākumā par vienu dzīvsvara kilogramu gaļas var saņemt 5 eiro, vēlāk cena krītas līdz 3 eiro/kg. Ja ir jāpārdod pieaugusi aita, tā gandrīz bez maksas ir jāatdod.
E. H.: – Pieaugušas aitas cena ir 14 ēras/kg, Norvēģijā ēras vispār ir izņemtas no aprites. Patlaban pieaugušas aitas cena neticami ir uzkāpusi līdz 40 centiem par vienu kg.
J. H.: – Nereti ir tā, ka aitas gaļa nav vissliktākā, cena ir zema, mēs aitu nododam Nortura kaušanai un ņemam atpakaļ gaļu. Ēdam paši un arī pārdodam gaļu tieši saimniecībā.
E. H.: –
Ļoti daudz aitas gaļas Norvēģijā samaļ un izbaro kā lopbarību kažokzvēriem. Darbošos projektā, kura mērķis ir pierādīt pieaugušas aitas gaļas vērtību. Šim projektam naudu piešķīra vietējās pašvaldības.
– Cik bieži apciemojat ganāmpulku vasaras ganībās uz salas?
J. H.: – Uz salas ganībās atrodas vairāku saimnieku ganāmpulki. To īpašnieki apmeklē salu pēc kārtas, ik nedēļu kāds aizbrauc. Pēc likuma ir paredzēts, ka kādam ir jābūt klāt pie aitām. Uz salas dzīvo cilvēki, ir arī vasaras mājas. Tie, kuri dodas pārgājienos, ja mana kaut ko neparastu, aizvien par to mums ziņo. Aitu pieskatīšana notiek bez pārtraukuma.
Attēlā: Ieskats Hēbergu saimniecības dzīvnieku kūtī laikā, kad tie atrodas ganībās.
– Pastāstiet par vilnas cirpšanu un vilnas pārdošanu.
– Divas reizes gadā pie mums no Skotijas ierodas profesionāli cirpēji. Jērus uz kautuvi ved necirptus. Cirpēji cērp aptuveni marta vidū un arī oktobrī, kad aitas laiž kūtī.
– Vai vilnu var viegli pārdot?
– To pērk Nortura un maksā atšķirīgu cenu par dažādu vilnas kvalitāti.
E. H.: – Cena ir ļoti maza. Jautājums tiek apspriests, tas ir darba kārtībā. Vilna pēdējā laikā nav bijusi prioritāte. Mūsu NIBIO institūts ir piedalījies dažādos projektos, kur uzsvērta vilnas kvalitāte un vērtība. Patlaban mēģinām atrast aitas ar vislabāko vilnas kvalitāti.
– Kāds ir valsts atbalsts jūsu saimniecībai?
J. H.: – Saņemam valsts atbalstu par katru atsevišķu dzīvnieku, par zemes kopējo platību, apganīto platību un par kultūrainavas uzturēšanu. Ja pieņem darbā aizvietotāju, arī par to maksā subsīdiju.
– Vai saimniecība algo darbiniekus?
– Mums ir viens darbinieks. Nereti šie aizvietotāji ir ieceļotāji no citas valsts, kuriem šāda veida darbi nepatīk. Pēdējos gados pie mums strādā cilvēks no Serbijas. Esam ļoti apmierināti ar viņa veikumu.
– Vai aitu ganāmpulks ir ienesīgs?
E. H.: – (Smejas.) Kāpēc mēs vēl ārpus savas saimniecības pelnām naudu algotā darbā? Lai to nevajadzētu, būtu jāpaplašina saimniecības darbība.
J. H.: – Esmu pilnas slodzes darbinieks komūnā, Evai ir 80% slodzes NIBIO institūtā. Bez algotā darba deserta ēdienreizēs nebūtu.
– Cik lielu aitu un liellopu ganāmpulku vajadzētu, lai varētu dzīvot no lauksaimniecības ienākumiem?
– Ganāmpulka paplašināšana nav vispareizākais ceļš. Jo vairāk aitu, jo vairāk darbaspēka vajag. Tādējādi atgriezies tajā pašā situācijā. Ir jāinvestē. Iespējams, būtu vienkāršāk, ja atvērtu kūts durvis, aitas iznāktu tepat pie mājas pļavā un visu gadu tepat ganītos. Patlaban ir jāorganizē transports uz ganībām salā un atpakaļ. Tas prasa laiku, spēku un naudu.
– Vai saimnieki par bioloģiskajām aitām saņem papildu piemaksu?
– Ir papildu piemaksa. To maksā valsts, bet izmaksā Nortura kooperatīvs. Peļņas vienalga nav. Piemaksa sedz zaudējumus, turklāt piepērkamā bioloģiskā lopbarība ir daudz dārgāka nekā konvencionālā barība. Zaudējumi rodas no lopbarības cenas atšķirības. Ražošana it kā neprasa papildu izmaksas.
Savulaik pļavu kultivēšanā pārgājām uz bioloģisko ražošanu. Bija ļoti lielas ražības atšķirības lauciņos. Augsnes tipi arī ir atšķirīgi.
– Kāpēc izvēlējāties Herefordas šķirnes gaļas liellopu ganāmpulku?
– Izvēli agrāk izdarīja mans tēvs, es turpinu viņa sākto darbu gaļas liellopu audzēšanā. Ganāmpulks ganās ap mūsu māju un pļavās. Mums ir sliktas ganības, kalnains reljefs, arī purvi. Govis attiecībās ar cilvēkiem ir ļoti laipnas un pacietīgas. Dzīvnieki pieņem ogotājus un citus viesus. Tie ir ļoti piemēroti mūsu apstākļiem, tāpēc, visticamāk, šāda izvēle.
– Kā ganāmpulkā regulējat dzīvnieku daudzumu?
– Dzīvnieku daudzums nedaudz mainās. Teļu dzimšanas laiks ir no 15. februāra līdz 15. martam. Atkarībā no dabas apstākļiem aptuveni 1. maijā govis ar bulli vienā grupā laižam ganībās. Barojam tos līdz jūnija vidum. Dzīvnieki visu laiku atrodas ganībās, tiem ir iespēja nākt kūtī. Kad ganībās barības nepietiek, tie nāk baroties uz kūti. Septembrī pārbaudām, kuras govis ir aplecinātas. Divus buļļus pērkam vairāksolīšanas izstādēs. Vērojam vairāksolīšanu tiešsaistē tālrunī, bulli mums pieved pie kūts durvīm. Sastrādājamies ar mākleri uz vietas Hāmerā, kur vairāksolīšana notiek. Pie izstādē 1. vietu ieguvušā buļļa parasti netiekam, pērkam 2. vietas laureātu. Buļļus pērkam kopā ar kaimiņu, ik otro gadu ar tiem maināmies. Esam par vienu bulli maksājuši no 3000 līdz 7000 eiro. Nemaz nav tik dārgi. Kopā ar kaimiņu jaunus buļļus pērkam ik ceturto gadu.
Septembrī, oktobrī Nortura pārdodam visus bullīšus 6–7 mēnešu vecumā. Samaksa ir par dzīvsvaru. Par vienu bullīti saņemam 800–1000 eiro. Vietējie cilvēki, kuri vēlas tos audzēt, pērk. Mums nav vietas un barības šo bullīšu nobarošanai. Esmu ļoti apmierināts, ka apsēklošanai izmantojam dzīvos buļļus. Dabiski apsēklojot, rezultāts ir daudz labāks nekā sēklojot mākslīgi.
Norvēģijā ir mājdzīvnieku kontroles organizācija, kas pārbauda dzīvnieku kvalitāti, nosaka, ar kuriem var iegūt vislabākos pēcnācējus. Šajā organizācijā darbojas zinātnieki. Tai maksā noteiktu atskaitījumu no pārdotās gaļas cenas. Mērķis ir uzturēt augstas kvalitātes ģenētiskos resursus. Arī valsts šai organizācijai maksā subsīdijas. Šī organizācija nav īsti nevalstiskā organizācija. Es no tās pērku bioproduktu. Organizācijai ir arī savs žurnāls.
– Vai lauksaimnieki lobē savas intereses valdībā?
– Jā, ļoti ietekmē politiku. Galvenokārt valsts līmenī. Piemēram, jēra gaļas popularizēšanai to pārdod pie veikaliem.
– Kas patlaban ir vissvarīgākais, par ko Norvēģijas lauksaimniekiem vajadzētu cīnīties?
– Norvēģija ir ļoti maza valsts. Vajadzētu domāt, lai valsts būtu pašapgādāta ar pārtikas produktiem. Stabilitāte ārpus Norvēģijas ir maza. Norvēģu politika pēc Otrā pasaules kara ir šāda: graudi ir jāražo tur, kur tos var ražot. Katrā vietā ir jādara vispiemērotākais darbs.
I. S.: – Norvēģijā 20. gadsimta 70. gados piekopa specializācijas politiku.
Ap galvaspilsētu Oslo attīstīja dārzeņu un graudu audzēšanu, valsts ziemeļos un rietumos attīstīja piena un gaļas ražošanu. Ekonomiski, iespējams, tā bija pareiza rīcība, tomēr ekoloģiski – nepareiza.
Norvēģi vēl aizvien cīnās ar šīs politikas sekām. Ļoti grūti sokas tiem saimniekiem, kuri vēlas strādāt ar bioloģiskajām metodēm. Graudaugu rajonos nav dzīvnieku, bet valsts rietumos un ziemeļos ir kūtsmēslu pārpilnība. Svarīgi, no kāda skatpunkta raugies – vai no tā, kas ir kabatā, vai no vides aspekta.
Pilnā cikla saimniecību Norvēģijā ir maz. Ir saimnieki, kuri vēlas un mēģina atgriezties pie šāda veida ražošanas.
– Vai apdrošināt ganāmpulkus?
J. H.: – Viss ganāmpulks ir apdrošināts. Par šo pakalpojumu maksājam ļoti lielas naudas summas. Ir gadījumi, ka gotiņa dzemdībās aiziet, tad apdrošināšana kompensē zaudējumu. Lētāk ir apdrošināt, ja esi Norvēģijas zemnieku biedrības biedrs. Caur kooperatīvu apdrošināšana nenotiek. Gjensidige apdrošinām arī māju, automašīnu un citu īpašumu. Ražu apdrošināt Norvēģijā nevajag. Ja ir ražas zudumi, Norvēģijas valsts automātiski tos kompensē. Pērn bija ļoti lieli zudumi no sausuma. 70% no zaudējumiem sedza valsts. Zaudējumus nosakot, rēķina pēdējo piecu gadu vidējo ražību valstī. Šī ražība ir rēķināta pa 18 reģioniem, tā ir atšķirīga. Ja ražība būs par 30% mazāka nekā vidējā, zaudējumus nesegs, ja par 31% zemāka, tad kompensēs. Tāda ir norvēģu politika. Kā citādi izdzīvosi?
– Tātad valsts rūpējas par lauksaimniekiem?
– Ļoti rūpējas. Diezgan bieži saņemam dabas apstākļu kompensāciju. Sausuma kompensācijas maksā ļoti reti, sausuma nav, bet cita veida kompensācijas kādā reģionā maksā ik gadu. Zālaugi nereti slikti pārziemo, tie ir jāpārsēj, un tad valsts sniedz atbalstu.
– Kā lauksaimnieki pierāda zaudējumus?
– Uzraksta pieteikumā zaudējumu lielumu, komūnas lauksaimniecības pārstāvis ierodas saimniecībā uz vietas pārbaudīt norādītos faktus un, ja tie atbilst reālajai situācijai, apstiprina tos. Lauksaimniecības administrācijas vadītājs arī ziņo par dabas apstākļiem konkrētajā reģionā un saimniecībā.
– Jūs esat Lauksaimniecības administrācijas vadītājs Donnes komūnā. Kādi ir jūsu pienākumi?
– Raudzīties, lai cilvēki saņem šos viņiem pienākošos maksājumus no valsts, ja ir bijuši nelabvēlīgi dabas apstākļi. Es pārbaudu, vai saimniecību sniegtās ziņas ir patiesas, un palīdzu lauksaimniecības nozares izaugsmei komūnā. Dodu padomus, ja kādam tos vajag. Būtībā palīdzu cilvēkiem tikt galā ar dzīvi. Esmu gan mācītājs, gan policists (smejas). Ikdienas darbā redzu gan smieklus, gan arī asaras.
Visās komūnās ir pārvaldes vadītāju vietnieki lauksaimniecības jautājumos. Es Donnes komūnā esmu šajā amatā. Ziņoju saimniekiem par jaunumiem dažādu piemaksu piešķiršanā, lai viņi nenokavē pieteikšanos šim atbalstam. Piemēram, ir īpaša organizācija inovāciju atbalstam. No tās ir iespēja saņemt atbalstu arī lauksaimniekiem. Cenšos darboties, lai saimniekiem tas izdotos. Ja komūnā šāds administrators nav aktīvs, daudzi saimnieki šo atbalstu nesaņem.
– Kādi Donnes komūnā notiek procesi, tendences lauksaimniecībā?
– Saimniecības kļūst lielākas, cilvēki atstāj laukus, lauksaimnieki noveco. Šāda tendence ir vērojama visu Eiropas valstu laukos. Jaunieši īpaši nevēlas turpināt vecāku sākto lauksaimniecības biznesu. Vidējais zemnieku vecums Donnē ir diezgan liels. Kāds no laukus pametušajiem tajos atgriežas, tomēr pēctecības uzturēšanai ar to nepietiek. Vienlaikus redzam, ka lauksaimniecības produktu ražošana kāpj. To ražo mazāks skaits saimniecību nekā agrāk. 1983. gadā šeit bija 93 saimniecības ar piena govju ganāmpulkiem. Patlaban to ir vien 18. Govju skaits nav mainījies, piena izslaukums ir daudz lielāks. Savulaik vienā saimniecībā nebija izteiktas specializācijas, bija gan liellopi, gan arī sīklopi. Patlaban Donnē ir tikai viens dārzeņu audzētājs, turklāt tā ir viņa vienīgā specializācija.
– Kā jums pašam šķiet – šādi procesi ir pareizi, atbalstāmi?
– Manuprāt, tie ietekmē dzīvnieku labturību. Ir ļoti grūti būt lielsaimniekam. Vieglāk pieskatīt 14 jaunlopus un 70 aitas nekā 50 zīdītājgovis un simtiem aitu. Eiropas griezumā mēs tik un tā esam mazi, tomēr pie mums šādas saimniecības ir lielas. Redzu, ka, augot saimniecības un ganāmpulka lielumam, dzīvniekam klājas aizvien sliktāk. Nevar visiem dzīvniekiem nodrošināt labus turēšanas apstākļus. Pēc likuma, Norvēģijā sieviešu dzimtes dzīvniekiem ir jābūt ganībām, bullīšus var atstāt kūtī.
E. H.: – Bullīšiem ir īss mūžs, tos galvenokārt audzē gaļai. Izņēmuma gadījumā kādu bulli atstāj cilts turpināšanai. Zīdītājgovīm mūžs ir ilgāks.
– Vai jūsu komūnā ir arī attīstīta cūkkopība?
– Cūku tikpat kā nav. Šī nozare ir attīstīta Vegas salā, kas ir netālu no mums. Norvēģijā lauksaimniecības politika ir šāda: ja zāle aug labi, tad tajā vietā attīsta piena vai gaļas lopkopību, cūkkopību un putnkopību attīsta graudu audzēšanas reģionā.
– Eva, ko darāt Norvēģijas Bioekonomikas institūtā?
– Pēc izglītības esmu zooinženiere ar specializāciju ganību izmantošanā. Mācu lauksaimniekiem, kā saimniecībām gūt papildu naudas ienākumus. Piemēram, no lauku tūrisma. Vissvarīgākā ir iespēja tos gūt no kulinārā mantojuma, ar tradicionālo ēdienu celšanu godā.
Esmu daudziem zemniekiem devusi iespēju apgūt zināšanas par ēšanas tradīcijām un uzturvērtību. Papildu naudas ienākumu gūšanu valsts ir izvirzījusi kā prioritāti. Lauku saimniecība valstij var dot ne tikai klasiskos produktus – graudus, gaļu, bet arī pievienoto vērtību. Dažkārt šī palīgražošana, piemēram, kafejnīca, tūrisms, kļūst par saimniecības vissvarīgāko naudas ienākumu avotu. Tiek nodrošināts viss ražošanas cikls – no lauka līdz galdam. Es vadu ilgtspējīgas ēdiena vērtības/pārdzīvojuma jeb ēdiena baudīšanas pieredzes kursu.
Patlaban Norvēģijā ir ļoti moderni zināt, no kurienes produkts nāk, kas to ražojis, cik liels kaitējums ražošanā ir nodarīts dabai, kas un cik ir palicis pāri pēc produkta patērēšanas.
Cilvēkiem atgriežas interese un kļūst populāri zināt par to, kā produktu izmantoja agrāk, kādas bija vecmāmiņas un vectēva tradīcijas, ko viņi no šā produkta gatavoja.
Uz nodarbībām nāk ne jau tikai zemnieki. Tie ir arī kafejnīcu vadītāji un restorānu pavāri. Viņiem ir svarīgi zināt, kā vietējo produktu labāk pārdot. Pavāram, kurš pērk pārtikas izejvielu no kādas saimniecības, ir jāzina tā rašanās vēsture. Arī cilvēks, kurš to baudīs, nereti vēlas visu iepriekš nosaukto zināt. Viņam var būt interesanti uzzināt, ka, piemēram, produkta izcelsme ir Donnes komūnā.
Produktam ļoti svarīgs ir tā stāsts. Ar to visi var pelnīt mazliet vairāk – gan restorānā, gan arī zemniekam var vairāk samaksāt. Ja zināšanas nenodod no cilvēka cilvēkam, tās aiziet aizmirstībā.
– Vai valsts piešķir atbalstu jūsu nosauktajām mācību programmām?
– Lielāko daļu maksā valsts, studentam ir jāmaksā līdzmaksājums. Šajās mācībās daudz ir pavāru un restorānu īpašnieku, kuri sākumā par zivi var pateikt vien to, ka tā ir izvilkta no ūdens. Viņiem ir jāmācās vēsture – kāpēc ēdam gaļu, kāpēc ēdam tieši to zivi, kā tas ir sācies, kā mūsu senču senči to gatavoja. Un arī – cik sastāvdaļu un kāda uzturvērtība ir dažādiem ēdieniem. Mācību dalībniekiem nepietiek zināšanu par produktiem. Cilvēki, kuri bauda maltīti, vēlas no pavāra dzirdēt viņus interesējošo informāciju.
I. S.: –
Tā ir tautas apziņas saglabāšana, kas patlaban atgriežas, un to ir sapratuši valsts naudas maciņa turētāji. Līdzīgi ir ar vides perspektīvu – pārvadāt produktus iespējami mazākā attālumā.
Viens no ANO ilgtspējīgas izaugsmes 17 mērķiem ir nodrošināt ilgtspējīgus patēriņa paradumus un ražošanas modeļus. Norvēģijā var īstenot jebkuru ieceri, finansējumu tai piemeklēs. Patlaban tradicionālais ir kļuvis ļoti mūsdienīgs.
– Kādās organizācijās esat biedrs?
J. H.: – Norvēģijas Zemnieku asociācijā, kooperatīvā Nortura, Norvēģijas konsultāciju dienestā, Norvēģijas aitu un kazu biedrībā un Meža īpašnieku asociācijā.
Šo un citus saimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
