Krīzes pārvarēšana 0
1933. gada pavasaris piespieda ASV administrāciju rīkoties izlēmīgi. Visviet aizvien vairāk bankrotēja bankas, zuda ieguldītāju līdzekļi un sāka izplēnēt lietišķās darbības pēdējās liesmiņas, kas kopumā draudēja ar neglābjamu un totālu ekonomisko sabrukumu. Slēdza aizvien vairāk vēl esošo uzņēmumu, skolas, pašvaldību iestādes. Miljoniem cilvēku pārņēma šausmas par savu rītdienu.
Kā jau ierasts, vispirms centās glābt sevi un savējos jeb bankas. Ar īpašu prezidenta dekrētu izsludināja četras dienas ilgu visu banku darbības apturēšanu, aizliegumu izvest no ASV zeltu, sudrabu un papīrnaudu. Tādējādi vismaz izdevās atjaunot banku sistēmas stabilitāti.
Lietišķās aktivitātes atjaunošanas jomā, valdības spertie soļi patiešām deva kaut kādus rezultātus, taču saistībā ar nabadzībā iedzītajiem iedzīvotāju miljoniem risinājums itin nemaz nenāca pretim. Pat vēl vairāk – 1940. gadā, proti, neilgi pirms kārtējām prezidenta vēlēšanām, ASV bezdarbnieku bija vēl vairāk nekā kraha apogejā 1931. gadā. Un tikai Otrais pasaules karš patiešām glāba ASV ekonomiku un faktiski arī pašu valsti no totāla sabrukuma.
Franklina Rūzvelta “pirmo simts dienu” virzītā likumdošana, iepretim solījumiem ieturēt tajā tikai ekonomiskus mērķus, vispirms bija vērsta uz psiholoģiska lūzuma radīšanu, nomierināšanu, jau kritisku robežu sasniegušā tvaika nolaišanu. Prezidentam tuvāka bija ideja par valsts regulētu ekonomiku un tiesībsargājošo institūtu modernizēšanu, lai valsts aizgādniecībā sakārtotu sociālās attiecības, kas nekontrolētā kapitālisma apstākļos jau bija bīstami pietuvojušās kaut kam līdzīgam neizbēgamai masu revolūcijai. Precīzi uztvēris šo sabiedrības noskaņojumu, Rūzvelts pēdējā mirklī spēra soli pretim tautai, pasludinot kursu uz reformām par nacionālās politikas karogu. Tiesa, runa bija par pakāpeniskām, krietni vien virspusējām reformām, kas spēja novērst tikai viskliedzošākās sociālās nevienlīdzības izpausmes, bet saglabājot neskartus pašus netaisnīgās sistēmas pamatus.
Savu publisko uzstāšanos reizēs prezidents kaismīgi atmaskoja mantīgo šķiru negausīgo alkatību un monopolistu laupītāju morāli, kas bija grūti apslēpjams zemas raudzes populisms. Taču tādā veidā Rūzvelts lieliski atrisināja galveno tā dēvētā kapitālistiskā progresīvisma uzdevumu – iestāstīt masām, ka “nav nekā labāka par šo”, pakļaut tās un noturēt stingrā atjauninātās un uzspodrinātās divpartiju sistēmas diktatūras kontrolē. Nespējot pretoties monopolistu un viņiem pakļauto plašsaziņas līdzekļu spiedienam, Rūzvelts bija spiests vienlaikus gan pasludināt, gan bremzēt pieteikto reformu reālu īstenošanu. Turklāt viņš laikus bija parūpējies par to, lai itin nekas viņu nesaistītu ar deklarētajiem solījumiem. Nerunājot nemaz par reālu atbildību.
