II 0
Taču buržuāzisko grupu saņemtie krīzes triecieni nebija pat salīdzināmi ar to postu, kas skāra strādājošos un citus neaizsargātos sabiedrības slāņus. Jo – monopolisti, baņķieri un spekulanti pamanījās tieši uz viņu pleciem uzkraut visu katastrofas smagumu. Oficiālā statistika pauž, ka 1933. gadā ASV bijuši 12,8 miljoni bezdarbnieku. Tiesa, lielākā daļa pētnieku uzskata, ka tie ir ļoti pieticīgi aprēķini, jo patiesībā bez darba bijuši vismaz 30% darba spējīgo iedzīvotāju jeb katrs trešais.
Šajā laikā bezdarbnieki un viņu ģimenes locekļi zaudēja pilnīgi visu. ASV nebija sociālās apdrošināšanas sistēmas, un tas ļāva oligarhiski pārvaldītajai valstij izvairīties no palīdzības sniegšanas saviem iedzīvotājiem. Miljoniem cilvēku kļuva par bezpajumtniekiem un klaidoņiem, kuri bija palikuši bez iztikas līdzekļiem un bez cerībām atrast darbu. Daudziem draudēja reāla bada nāve. 1931. gadā Ņujorkā reģistrēti vairāki tūkstoši bada nāves gadījumu.
Ne īpaši vieglāk klājās arī tiem, kuriem palaimējās vai nu saglabāt, vai atrast jaunu darbu, jo kapitālismam raksturīgā cilvēku nedrošība par savu rītdienu uzplauka visā pilnībā – neviens nebija drošs par to, kas viņu sagaida darba dienas beigās vai nākamās dienas rītā. Dažu gadu laikā darba alga samazinājās vidēji par 30%, bet atsevišķās nozarēs par 50% un vēl vairāk. Dažviet tādēļ bija arī jāstrādā mazāk, taču lielākoties darba ilgums nemainījās.
Fermeriem neklājās vieglāk, turklāt viņu stāvokli vēl sarežģīja tas, ka monopolizētās rūpniecības preču cenas krīzes laikā tomēr kritās salīdzinoši mazāk, nekā tas bija ar reāla brīvā tirgus apstākļos strādājošās un nemonopolizētās lauksaimniecības produktiem. Arī jau iepriekš nelabvēlīgā fermeru pārdoto un pirkto produktu cenu attiecība krīzes laikā sasniedza katastrofālu līmeni – no 92% 1929. gadā līdz 58% 1932. gadā.
Būtībā tas noveda līdz fermeru masveida izputēšanai. Pirmo četru gadu laikā kopš 1929. gada par nespēju segt savus izdevumus un samaksāt nodokļus tiesu izpildītāji dedzībā uzrotītām piedurknēm piespiedu kārtā izūtrupēja aptuveni 900 000 fermeru saimniecību, kas bija aptuveni 15% no visa kopskaita valstī. Viena daļa izputināto vai nu palika savā iepriekšējā īpašumā, tikai tagad kā īrnieki, vai pārorientējās uz pusnaturālo patērētājsaimniekošanu, vai arī, visu pametot, kopā ar ģimenēm ieplūda milzīgās klaidoņu armijas rindās, sākot izmisīgus darba un iztikas meklējumus.
