Lielā depresija: alkatīgā kapitālisma paraugstunda 0
Lielās depresijas iemesli
Pētnieki pauž, ka Lielās depresijas pamati ielikti pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā, kad parādījušās pirmās negausīgās ražošanas pārprodukcijas pazīmes, uz kurām valdība nav spējusi laikus reaģēt. Līdz 1930. gadam alkatīgā kapitālisma radītie ekonomiskie defekti jau bija guvuši totālu virsroku. Iepriekš ASV valdība ekonomisko lejupslīžu mirkļos neveica nekādas darbības, jo bija pieradusi akli uzticēties tā dēvētajām tirgus attiecībām, kas it kā pašas izdarīšot visas nepieciešamās ekonomiskās korekcijas.
Būtībā vienota viedokļa par īstenajiem Lielās depresijas iemesliem vai nu nav, vai arī tos sekmīgi slēpj, publiski izplatot un uzturot tikai visu veidu mītus. Saistībā ar to ir virkne teoriju, saskaņā ar kurām ekonomiskās krīzes pamatā bijis vairāku faktoru apvienojums, turklāt šie faktori gan visi kopā, gan katrs atsevišķi parastam cilvēkam ir tik nesaprotami, ka viņi par tiem pat neinteresējas.
Vispirms gan jāsāk ar to, ka marksisms jau krietni pasen bija brīdinājis, ka alkatīgajam kapitālismam raksturīgā pārprodukcijas saražošana, biržas burbuļu pūšana un investīciju izvietošana bez reālas nepieciešamības un tikai iedzīvošanās kārei neizbēgami noved līdz krīzei un postam, no kura cieš miljoniem cilvēku.
Tomēr viens no skaidrojumiem ir šāds – naudas masas deficīts. Ko tas nozīmē? Tajā laikā nauda bija piesaistīta zelta rezervei, un tas ierobežoja fizisko naudas masu. Taču alkatīgā kapitālisma apstākļos gluži dabiski vienlaikus auga un paplašinājās ražošana, jau bija parādījušies jauni preču veidi – automobiļi, lidmašīnas, radio un tamlīdzīgi. Turklāt saražoto preču skaits bija vairākkārt palielinājies salīdzinājumā ar gadsimtu griežiem. Tāpēc izveidojās spēcīga deflācija jeb cenu krišanās, kas izraisīja finanšu nestabilitāti, daudzu uzņēmumu bankrotu, kredītu neatdošanu.
Par citu iemeslu (ne krīzei, bet jau tieši to sekām – Lielajai depresijai) daudzi min tā dēvētā Smūsa-Houlija likuma izsludināšanu, kas noteica augstas muitas nodevas importa precēm. Cenšoties aizsargāt iekšējo ražošanu, ASV valdība ar protekcionistiskām metodēm paaugstināja cenas iepriekš lētajam importam, kas savukārt samazināja iedzīvotāju pirktspēju, kā arī piespieda citas valstis spert atbildes soļus, tādējādi kaitējot amerikāņu eksportētājiem.
Tostarp viens no iemesliem bija arī Pirmais pasaules karš, jo tā laikā amerikāņu ekonomika bija valdības militāro pasūtījumu uzpumpēta, bet pēc kara tie strauji beidzās, kas izraisīja valsts kopprodukta un ekonomikas saistīto sektoru recesiju.
Vēl kā krīzes iemeslu min tā dēvētos maržas aizņēmumus. Šeit būtība ir vienkārša – uzņēmuma akcijas var iegādāties, samaksājot tikai 10% no to vērtības. Šis aizdevumu veids 20. gados ASV bija ļoti populārs, jo tajā laikā teju vai visi “spēlēja” akciju tirgū. Tiesa, ne gluži visi saprata, ka šeit ir viena viltība. Raugi, brokeris jebkurā mirklī var pieprasīt atdot parādu, turklāt tas jāizdara 24 stundu laikā. Šāds pieprasījums parasti piespiež tādu kredītā iegādātu akciju īpašnieku tās strauji pārdot.
1929. gada 24. oktobrī (pēc aptuveni nedēļu ilgām iepriekšējām svārstībām un jukām) Volstrītas brokeri, kuri izsniedza maržu, sāka masveidā pieprasīt atdot izsniegtos aizdevumus. Visi centās atbrīvoties no akcijām, lai tādējādi izvairītos no maržas atmaksāšanas. Tas izraisīja naudas līdzekļu trūkumu bankās (tieši to pašu iemeslu dēļ, proti – arī banku aktīvi bija ieguldīti vērtspapīros, un arī tās bija spiestas tos strauji pārdot) un izraisīja 16 000 banku krahu, tādējādi starptautiskie baņķieri tās par grašiem viegli ieguva sev, līdzīgā veidā piesavinoties arī lielus amerikāņu uzņēmumus.
Un tad, kad sabiedrība jau bija pilnīgi izputināta, ASV Federālo rezervju baņķieri izlēma atcelt savu zelta standartu. Šajā nolūkā viņi izsludināja valstī palikušo zelta rezervju savākšanu, kas patiesībā bija depresijas seku likvidēšanas piesegā veikta ASV iedzīvotāju zelta krājumu konfiskācija.
Lūk, jums arī Lielā depresija, kas skāra ne tikai amerikāņus, bet patiesībā visu rietumu pasauli.
