Aivars Eipurs: Liela brēka, maza vilna 1
Pirms gada decembra sākumā Londonā biju stipri pārsteigts, ka ielas un veikali jau saposti Ziemassvētku gaidās, bet troksni un triviālo mūziku nedzird. Ir tik kluss un mierīgs un skaists; noskaņa, kas daudz labāk atbilst Adventei jeb “atnākšanai”, gaidīšanai nekā Ziemassvētku jampadracis, kurš jau novembrim sāk plēst nost dienas.
Toreiz Londonā krāšņā tirdzniecības kompleksā, gaidot kādu cilvēku, iegriezos grāmatnīcā. Un uzgāju 19. gadsimta dzejas brīnuma, amerikāņu dzejnieces Emīlijas Dikinsones (1830 – 1886) sējumu ar vairāk nekā 700 dzejoļiem, kuri viņas dzīves laikā, izņemot dažus, netika publicēti. Lasot klubkrēslā, tā aizrāvos, ka paziņa nevarēja mani atrast. Zināju, kas par mantu, jo Kārļa Vērdiņa atdzejojumi bija parādījušies periodikā. Emīliju Dikinsoni atšķirībā no, piemēram, cita angliski rakstošā dižgara, Šekspīra laikabiedra Džona Donna (1572 – 1631), angliski nebiju uzgājis. Es augu ar Dikinsones laikabiedru Valtu Vitmenu (1819 – 1892), kurš latviski bija. Te parādās, ka nepieciešama “zvaigžņu tulka”, šajā gadījumā atdzejotāja kā zvaigznes parādīšanās, un tad, apstākļiem sakrītot, kādai tautai kļūst pieejams citas tautas dzejnieks. Par Emīliju Dikinsoni vēl rakstīšu jaunajā gadā; pagaidām iesaku jums labu Ziemassvētku dāvanu, viņas dzejas izlasi samtainos vākos, ko sarūpējusi izdevniecība “Neputns”.
Tālāk par brēku un vilnu. Arī Šekspīra lugai piemeklēts šāds nosaukums latviski, kurš, iespējams, nācis no šādas pašmāju teikas: “Reiz velns iet gar dieva kūtīm – redz: dievs cērp aitas. Tāda skaista vilna! Velnam aitu nav, bet vilna gauži derētu. “Pag!” viņš domā. “Iešu mājās un cirpšu cūkas! To taču man diezgan!” Tolaik cūkām bijuši arī biezāki sari, ne tik reti kā tagad. Taču cērpama cūka neguļ vis tik mierīgi kā aita: kviec un spārdās. Ar lielām mokām un šķendēšanos velns tomēr vienu cūku apcirpis. Skatās: nekā! Vilnas – maza saujiņa! Palaidis cūku vaļā un bēdīgi norūcis: “Liela brēka – maza vilna!””
Ziemassvētki esot ģimenes svētki. Lai tā ir, jo ne reizi vien esmu pieredzējis, ko Ziemassvētkos nozīmē vientulība. To nenovēlu. Un ģimeņu mums daudz vairāk, nekā reģistrēts. Bet par to un ap to arī brēka numur 1, kas šobrīd brēku topā apsteigusi brēku par čekas maisiem. Par kopdzīves likuma projektu, ko iniciējuši vairāk nekā 10 000 parakstu portālā “manabalss.lv.” Pats pie šī valstiskās nepilnības punkta nonācu jaunībā, kad, dzīvojot kopā ar tuviem draugiem, iedomājos: ja nu viens no mums mirst, tad otrs… nav nekas. Pacientu tiesību likuma netaisnība, mantošanas liegums, daudz citu nianšu. Nereģistrētā laulībā attīstītākajās valstīs jau tagad dzīvo apmēram puse vai vairāk pilngadīgo. Kāpēc lai nereģistrētu kopdzīvi nevis pie notāra, bet turpat dzimtsarakstu birojā, taču kā kopdzīvi? Par laimi, kopdzīve arī ir ģimene, visaugstākajā mērā, debesīs, ja gribat. Un par to mums atriebjas gan baznīca, gan valsts, pūšot pīlītes un blefojot par atbildību un liedzot mums tiesības. Sanāk, ka šīs institūcijas apšauba, ka skola (un ģimene) mums iemācījusi labo un uzskata, ka mēs krāpjamies.
Biju aizgājis pie draugiem un stāstīju par traci radio un TV raidījumos par šo tēmu. Drauga sieva, pēc būtības, nevis laulāta vai nelaulāta, teica: – Ā, tas par gejiem… tu viņus aizstāvi, ja?
Es teicu: – Nē, tas par tevi.
Man ir jautājums. Kas slikts var atgadīties latvietim no tā, ka otrs latvietis ir gejs un ka gejam arī ir tiesības uz Ziemassvētkiem ģimenē? Reizēm rodas iespaids, ka ir daudz cilvēku, kuriem, kad viņi atgriežas no darba, vārtu rūmēs regulāri uzglūn trīs nepatīkami tipi – gejs, krievs un imigrants. Ar zināmu piepūli līdz šim mūsu varoņiem ir izdevies visus pievārēt ar lielu brēkšanu, taču nu jau spēki zūd, jo, lūk, piesteidzas otrs gejs, vēl viens krievs, vēl viens imigrants…
Novēlu līdz nākamā gada lielajiem valsts svētkiem tikt galā ar aizspriedumiem – gan individuālajā, gan valstiskajā līmenī.
Bet nu nāk Ziemassvētki – ne valsts, bet cilvēcības svētki.
