Māris Antonevičs: Divu partiju pirmsvēlēšanu cīņa ap “Citadeli” neļauj novērtēt šo darījumu 9
Latvijas iedzīvotājiem nav paveicies. Ja “Citadeles” pārdošana būtu notikusi, piemēram, trīs četrus mēnešus agrāk vai vēlāk, iespējams, pat būtu cerības saņemt objektīvāku darījuma izvērtējumu. Protams, arī tad būtu atšķirīgi viedokļi un diskusijas, taču tā nebūtu pārspīlēti politizēta kampaņa, no kuras divas partijas – “Saskaņa” un “Vienotība” – cenšas izspiest sev vēlamo iznākumu. Pēc principa – kurš skaļāk brēks, tam taisnība.
Par ko brēc “Saskaņa”? Svarīgāks gan te būtu jautājums – kāpēc brēc? “Saskaņai” kā opozīcijas partijai ir jāizmanto jebkura iespēja uzbrukt valdošajai koalīcijai. Tas ir normāli. Skaidrs arī, ka “Citadeles” darījums nav nekāds “veiksmes stāsts”, ar kuru pašreizējā valdība varētu lepoties. To labi sapratuši koalīcijas partneri (Nacionālā apvienība, Zaļo un zemnieku savienība), steigšus norobežojoties no atbildības, savukārt “Vienotība” izmanto ierasto taktiku, atgādinot, ka stāsts sācies ne jau šodien vai vakar, bet tajās tālajās dienās, kad pie varas bija “oligarhu” partijas. Tiktāl lomu sadalījums ir loģisks, taču kāpēc “Saskaņa” tieši šajā jautājumā nolēmusi novirzīt tik daudz resursu un enerģijas, jo atdeve nesolās būt īpaši liela? “Citadele” nav arī nekāds nepārprotams valsts izzagšanas piemērs, lai izraisītu sašutumu plašās tautas masās, ko labi apliecināja “Saskaņas” organizētais, bet mazapmeklētais mītiņš Doma laukumā. “Citadeles” pārdošana nav nodokļu pacelšana, algu samazināšana, darba zaudēšana, kas cilvēkus ietekmē tieši un nepārprotami. Lielākā daļa vēlētāju nav banku pārdošanas speciālisti, lai varētu kompetenti spriest, vai to varēja izdarīt izdevīgāk, vai bija kādas alternatīvas. Dvēseles kreisās stīgas, protams, var aizķert ideja, ka “Citadelei” bija jāpaliek valsts īpašumā (par spīti tam, ka agrāk noslēgtie līgumi tādu iespēju neparedz), taču vai komercbanka ir tas uzņēmums, kas saistās ar valsti? Tad jau drīzāk kāda rūpnīca – atjaunots VEF vai no norvēģiem atpirkta “Laima”. Tāpēc šķiet, ka “Citadeles” jautājuma iesaistīšanai pirmsvēlēšanu kampaņā ir cita loma – tā novērš uzmanību. Kā jūs domājat, kas būtu galvenais pirmsvēlēšanu temats, ja nebūtu “Citadeles”? Drošība, attiecības ar Krieviju, attieksme pret Putina ārpolitiku un tās “aģentiem” Latvijā un visi citi jautājumi, kas ir tik nepatīkami “Saskaņai”.
Par ko brēc “Vienotība”? Ne pārāk veiksmīgu darījumu “Vienotība” steidz pasniegt ģeopolitiskā mērcē – ja jau pircējs ir no ASV, tātad tas ir ieguldījums Latvijas drošībā, bet visi, kas to apšauba, ir Latvijas nelabvēļi un pūš Kremļa stabulē. Tas ir labs piesegs, kur paslēpties no neērtiem jautājumiem. Taču nu būtu īstā reize atgādināt Lietuvas mācību, kuru tā savulaik guva pēc “Mažeiķu naftas” darījuma. Arī tas bija balstīts ģeopolitiskos apsvērumos. Lietuva, kas tolaik nebija ne NATO, ne Eiropas Savienības dalībvalsts, nolēma pārdot koncernu “Mažeiķu nafta” ASV uzņēmumam “Williams International” cerībā, ka šāds darījums mazinās Krievijas ietekmi un vairos valsts drošību. Amerikāņi nekautrējās izmantot situāciju, lai panāktu sev ļoti labvēlīgus noteikumus. Tomēr uzņēmums nenesa tādu peļņu, kā bija cerēts, tāpēc pēc kāda laika “Williams” bez sirdsapziņas pārmetumiem pārdeva to Krievijas kompānijai “Jukos”. Vai “Citadele” no šāda likteņa ir pasargāta?
“Nauda, nevis morāle ir komercijas pamats.” (Tomass Džefersons, ASV valstsvīrs)
