Lielā biatlona elpa Madonā 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aizvadītajā nedēļā Madona dzīvoja biatlona noskaņās – pirmo reizi Latvijā notika starptautiska līmeņa mači populārākajā no ziemas individuālajiem sporta veidiem, proti, Eiropas atklātais junioru čempionāts.
Piedalās arī taizemieši
“Ļoti dažādas lietas, savas grūtības bija pašam piedaloties, te cita specifika,” vaicāts, vai vieglāk bija sportot vai noorganizēt lielus starptautiskus mačus, aizdomājas sacensību direktors Gundars Upenieks. Gatavošanās sākusies jau pērnajā pavasarī. “Ilgus gadus esmu organizējis dažādas Latvijas līmeņa sacensības skriešanā, triatlonā, 2006. gadā Eiropas čempionātu vasaras biatlonā. Zināma pieredze ir, bet gan vienā, gan otrā pozīcijā nav vienkārši. Ja gribi kaut ko sasniegt, tas prasa piepūli, uzņemšanos. Šķiet, ka izdevies labi,” pēc sestdienas sacensību noslēguma “Latvijas Avīzei” saka Upenieks, kurš no savas karjeras junioru laika visvairāk atceras pirmos mačus ārpus Latvijas – ap 1989./90. gadu Polijā, lai izbrauktu, bija jādabū saskaņojums no Valsts drošības komitejas, iekļuvis labāko trijniekā.
Organizatori atslābt nevar ne brīdi, jo arī tad, ja lielie jautājumi sakārtoti, gadās neparedzēti sīkumi. Piemēram, sievietēm sprintā bronzu ieguva divas sportistes. Bet apbalvošanai sagatavoti vien trīs ziedu pušķi. Pārdesmit minūšu laikā no pilsētas izdevās atgādāt ceturto. 200 tiesnešu vidū 120 ir skolēni no Madonas Valsts ģimnāzijas vidusskolas klasēm.
Starptautiskās biatlona savienības (IBU) junioru kausos nestartē un arī Madonā nebija ieradušies Norvēģijas un Zviedrijas pārstāvji, jo tur ir ļoti spēcīgi iekšējie klubu čempionāti, no kuriem ārā iznāk pasaules elites biatlonisti. Junioru līmenī viņus interesē tikai pasaules čempionāts. Tikmēr “Smeceres silā” bija pārstāvēti vairāk kontinentu, kā varētu domāt – sportisti no ASV, Austrālijas, Mongolijas un arī četri taizemieši, 15 un 16 gadus veci, bez saviem ieročiem, tos nodrošinot organizatoriem. Paliekot pēdējās vietās, bet atpalicība nemaz nav tik traka, kā mēdz būt Āfrikas peldētājiem olimpiskajos baseinos.
Madonā bija arī itin plaša ukraiņu delegācija, jauktajā stafetē izcīnot bronzu. “Ir bijušas medaļas, taču neteiktu, ka veiksmīga sezona, lai gan esošajos apstākļos izspiedām maksimumu,” junioru izlases līderis Stepans Kinašs skaidro, ka finansējuma trūkuma dēļ treniņu iespējas bijušas krietni pieticīgākas nekā iepriekšējos gados, lielākoties uzturoties bāzē Ukrainas rietumos. Viņš raizējas par situāciju Ukrainā un ģimeni: “Esmu no Harkivas, vecāki okupācijas laikā palika tur, es pats pusotru gadu faktiski neesmu bijis mājās, tikai uz nedēļu septembrī pēc pilsētas atbrīvošanas. Psiholoģiski ļoti grūti, jo mājās uzlādējos, agrāk braucu katru mēnesi. Ceru, ka pavasarī atkal satikšu vecākus, ir arī sešus gadus vecs brālis.”
Cerēja uz pjedestālu
No mājiniekiem uz pjedestālu cierēja Renārs Birkentāls. “Nejutos labi, ar vienu sodu būtu jātēmē uz trijnieku,” pēc sprintā iegūtās 11. vietas sarūgtināts bija 21 gadu vecais biatlonists. Iepriekšējā vakarā lauzījuši galvu par starta numura izvēli – tika solīts slapjš sniegs, tad labāk ir būt beigu galā. Tā arī nolemts, taču prognozes nepiepildījās, jau no rīta un visu maču smidzinot lietutiņam. Līdzīga taktika gan bija arī citu komandu līderiem. “Ļoti liels servisa darbs, tie, kas atrada īsto variantu, arī parādīja labākos laikus slēpošanā. Nobraucienos jutu, ka slēpes slīd līdzīgi, bet pašsajūta bija ļoti slikta. Grūti spriest, kas par vainu, it kā visu darīju kā parasti. Dzirdu, ka informators Madonā izceļ manu vārdu un ir lielāka uzmanība, taču tas īpaši neietekmē. Satraukuma nebija, cenšos pieiet relaksēti, nevajag pārcensties, bet gūt pozitīvo,” tā Birkentāls. Iedzīšanā viņš 10., vēl no mūsējiem kvalificējās daugavpilietis Imants Maļina, un no 54. vietas pacēlās uz 48. Biatlons Daugavpilī dzīvo, lai gan šobrīd tur nav šautuves un treneriem jābūt radošiem šā būtiskā elementa trenēšanā.
Sanitai Buliņai čempionāts iesākās ar asarām (12 kļūdas klasikā), bet noslēdzās ar cerīgu optimismu – 16. vieta sprintā, 21. vieta iedzīšanā, kopā tikai četras kļūdas sliktos laika apstākļos. “Neteiktu, ka čempionātam esmu optimāli sagatavojusies, vislabākās sajūtas bija Pasaules kausa pirmajā posmā Kontiolahti, bija emocijas, treniņu darbs ieguldīts, tagad sezona iet uz beigām un ir nogurums,” vērtē alūksniete. “Jūtu, ka šoreiz vairāk pievērš uzmanību, gaida, un tad bieži vien jau piešaudē rokas trīc, domas ne tur, kur vajadzētu būt. Pēc starta izdodas atslēgties un stress pazūd.” Viņas dvīņu māsu Sandru no dalībnieku pulka noņēma kovids, ar ko saslimusi arī mamma.
“Gribu aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm,” Sanita neslēpj savu lielo mērķi. “Lai ir katru gadu neliels progress, šogad var redzēt, ka slēpošanā ir labāk, Pasaules kausos 61., 49. laiks. Šaušana neizdodas, līdz ar to ir pēdējās vietas, bet, ja izdotos izšaut, būtu vidus līmenī.”
Latvijas junioru izlases trenere Ieva Cederštrēma-Volfa uzskata, ka Renārs Birkentāls un Sanita Buliņa startēja atzīstami, bet pārējiem junioru izlases dalībniekiem šis ir pirmais gads ārzemēs, daļa varēs startēt šajā konkurencē, skriet vēl trīs četrus gadus. Pērn Pekinas olimpiskajās spēlēs 16 gadu vecumā distanču slēpošanā piedalījās viņas meita Estere Volfa, kurai pamats ir biatlons. Fiziskajā ziņā nav slikti – slēpojumā abās individuālajās distancēs ap sesto desmitu no vairāk nekā 110 dalībniecēm. Mammai par Esteri mierīga sirds – treniņiem papildus nav jāmotivē, skolā sekmes ļoti labas un skolotāji pat brīnās, kā spēj visu paspēt. “Reizēm šķiet, ka pārāk atbildīga, un tas patraucē, jāmāk arī atiet,” gādīga ir Ieva Cederštrēma-Volfa.
Miljons paliek Madonā
Madonu līdzās Siguldai var dēvēt par Latvijas ziemas sporta centru. Siguldā ir vēsturisks mantojums bobsleja trases dēļ, Madona mērķtiecīgi uz to gājusi pēdējā desmitgadē, attīstot “Smeceres sila” bāzi. Šis mēnesis ir līdzšinējā virsotne – Eiropas junioru čempionāts un Pasaules kausa posms ziemas orientēšanās sportā, Eiropas junioru čempionāts biatlonā, šonedēļ daļa no Latvijas jaunatnes ziemas olimpiādes un Pasaules kauss kamanu suņu sportā, tad Skandināvijas kauss distanču slēpošanā.
“Trasi gatavo bāzes darbinieki, resurss ir mazs – četri cilvēki, uz orientēšanos bija piesaistīti vēl seši, jo trašu skaits bija milzīgs. Šī sezona ļoti grūta, labi, ka novembrī sākās ziema, bet janvārī bija lietus, atkusnis un trasēs nācās ieguldīt lielu darbu,” maratona distances otrajā pusē ir “Smeceres sila” vadītāja Gunāra Ikaunieka komanda.
Malā stāvošie reizēm met akmeņus – kāpēc grūžat naudu sportā! Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs uzsver, ka tie ir ar atdevi ieguldīti līdzekļi: “Pašvaldība, investējot bāzē un uzņemot sacensības, skatās kopējos ekonomiskos rādītājus. “Smeceres sils” ikdienā piesaista daudz cilvēku, kuri te uzturas un dod īpatsvaru vietējai ekonomikai, bet biatlona junioru čempionāts, pēc mūsu aprēķiniem, ienes ap pusmiljonu eiro, kas paliek Madonas novadā – dzīvošana, ēdināšana, veikali. Pašvaldības finansējums čempionātam ir 20 tūkstoši eiro, plus piešķirta bāze ar sniega gatavošanu. Tas maksā, bet atdeve ir daudz lielāka. Kopumā šoziem Madonas ekonomikā paliek ap miljonu eiro, ziemas orientēšanās sportā bija ap 300 sportistu, Skandināvijas kausā būs ap 200, plus vēl personāls. Redzam, ka uz šo pasākumu fona veidojas jaunas viesnīcas, viesu mājas.”
Igaunijā, Otepē, noticis Pasaules kauss biatlonā un 2027. gadā paredzēts pasaules čempionāts. Madona un Latvijas Biatlona federācija (LBF) arī vēlas iet tālāk. Tam galvenais priekšnoteikums – jāuzbūvē finiša māja ar tribīnēm skatītājiem pretī šautuvei. Projekts ir, jāstrādā pie finansējuma atrašanas. Tas ir ilgtermiņa mērķis. “Paralēli arī sportiskie mērķi, gribam izaudzināt nākamos ziemas olimpisko spēļu dalībniekus, jāpieliek visas pūles, jo Madona ir labākā vieta no infrastruktūras viedokļa, kur viņiem izaugt,” piebilst Lungevičs.
Prezidenta mācības
Kasparam Sakniņam pirmais gads LBF prezidenta amatā sagādājis pārbaudījumus ar dažādām nokrāsām – lieliska Andreja Rastorgujeva atgriešanās, gandarījums par Eiropas junioru čempionāta uzņemšanu, bet rūgtums par pavērsienu, kādu ieguva darba attiecību izbeigšana ar treneri Māri Čakaru. Pamatīga pieredze, uzsisti puni, no kuriem, iespējams, varēja izvairīties, taču valdei, izvēloties stratēģiju, bijis vienots skats. Jebkurā gadījumā biatlona saimei Sakniņš var skatīties acīs bez kaunēšanās – ikdienā viņš ir Talsu novada sporta skolas direktors un treneris, un šī Kurzemes pilsēta junioru čempionātam sagatavojusi vairāk sportistu (piecus no 14) nekā ziemas sporta centri Vidzemē, izlases līderis Renārs Birkentāls ir talsenieks, viņa bijušais audzēknis.
Vai Birkentāla personā ir cerības sagaidīt nākamo Andreju Rastorgujevu? “Renāra rezultāts liek domāt, ka būs nākamais, kas spēs Latvijas sabiedrību pieturēt biatlonam, jo ir soli labāks nekā pārējie, vēl jauns, grib augt, un tas ir galvenais. Jāmeklē iespējas, kā nodrošināt, lai nebūtu jādomā par blakuslietām,” Sakniņam jāatrisina grūts vienādojums. Iespējams, atkal izdosies rast kompromisu ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Vismaz vārdos abas puses tam ir gatavas.
Tiesnesis: Profesionāls darbs
Arne Eidams, IBU junioru kausu un čempionātu galvenais tiesnesis: “Esam laimīgi būt Madonā, čempionāts noorganizēts ļoti profesionāli, draudzīgs kolektīvs. Reizēm, kad ierodamies jaunā vietā, saskaramies ar lietām, ko nepieciešams uzlabot, bet te bija tikai daži sīkumi. Nemaz nevar pateikt, ka ir šāda līmeņa sacensību debitanti. Organizatoru komanda no Madonas decembrī viesojās Austrijā, arī pagājušajā nedēļā Igaunijā, lai skatītos un mācītos no viņiem. Madonai ir liela pieredze citu sporta pasākumu rīkošanā. Patiešām labs darbs.”
Eiropas junioru čempionāts biatlonā Madonā
* 31 valsts
* Vairāk nekā 250 sportistu un vairāk nekā 400 akreditētu ārzemnieku
* 200 tiesneši
