Nekul tukšus salmus! Liekvārdība – lipīga, bet ārstējama kaite. Saruna ar filoloģijas doktoru Jāni Veckrāci 6
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Nekul tukšus salmus! Sens izteiciens, kas noder arī mūsdienās, kad cilvēks valodu pieslāna ar liekiem vārdiem. Kaite lipīga, bet ārstējama, ja vien ir vēlēšanās to darīt, saka Ventspils Augstskolas pasniedzējs filoloģijas doktors Jānis Veckrācis.
Vai savā runā arī gadās lieki vai tukši vārdi?
Protams, pamanu gan savā, gan citu runā. Lekcijās pat piefiksēju, ka uzsēžos uz parazītvārdiņa un nevaru tikt vaļā. Parazītvārdi ir eksistējuši vienmēr, un no lingvistiskās pragmatikas viedokļa bez tiem neiztiek neviens un nekad.
Jautājums par proporcijām, lai to lietošana nebūtu kaitinoši slimīga vai traucējoša, nenovērstu vai apgrūtinātu uzmanību citiem runas dalībniekiem. Manā piemērā – ja klausītājiem liekvārdība sāk traucēt, novērš uzmanību no teiktā, runa jāattīra no liekā un jāpadara precīzāka.
Kas traucē citu teiktajā vai rakstītajā?
Vairākus gadus esmu ievērojis un arī par to rakstījis, ka angļu valodas ietekmē noticis milzīgs vietniekvārdu uznāciens, runā un rakstos lietojam tos nevajadzīgi daudz.
Latviešu valodā tā nav jauna problēma, bet proporcija pieaug. Angļu un latviešu valodā vietniekvārdi pilda divas atšķirīgas funkcijas. Angļu valodā tie aizstāj artikulu un norāda uz sintaktiskajām attieksmēm. Mums šī funkcija bieži nav nepieciešama, jo to pilda morfoloģiskie līdzekļi, piemēram, galotnes.
Vietniekvārdu latviešu valodā izmantojam tikai tad, kad nepieciešams uztveramībai un skaidrībai. Nesakām “mana māte”, ja ir skaidrs, ka runa par manu māti – tad jāsaka “māte”. Latviešu valodas stundās skolotājiem būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība vietniekvārdu lietošanai, jo rakstītais teksts izskatās smagnēji un nedabiski, ja pirms katra lietvārda ir kāds vietniekvārds.
Cits liekvārdības aspekts – teksta uztveramība un skaidrība.
Vai cilvēki, kas mūs klausās, lasa, spēj saprast, vai runātāja vai rakstītāja teksts nekļūst tik miglains un izplūdis, ka galvenā ideja izzūd?
Ko varat teikt par daudzvārdību?
Tūlīt nāk prātā ierēdnieciskie, administratīvie, politikas plānošanas dokumenti un dažādas koncepcijas. Man bija iespēja ar tiem saskarties kā tulkotājam – esmu apbrīnojis spēju pierakstīt piecas lappuses ar tekstu, kura ideju būtu iespējams pateikt maksimāli trīs teikumos!
Daudzvārdība sastopama arī uzņēmumu gada pārskatos, jo ir uzņēmumi, kam šķiet, jo biezāks pārskats, jo labāk izskatīsies. No studentu laikiem atceros piemēru, ka kādas starptautiskās korporācijas vadītājs teicis, ka izklāstu par jautājumu par jebkādu tēmu vēlas saņemt ne vairāk kā uz vienas lappuses.
Ar daudzvārdību bieži sastopamies politiskos dokumentos, kur ūdeņainā izteiksme ir ļoti pārspīlētā apjomā. Klausoties politiķus, reizēm rodas aizdomas, ka runas plūdi nav nejauši, bet apgūti ar mērķi apslēpt domu vai ideju trūkumu vai vēl ļaunāk – nepateikt ko tādu, kas sabiedrībai būtu jāzina.
Mēdz teikt, ka sliktais pielīp ātrāk nekā labais, to var attiecināt arī uz liekvārdību?
Ja ikdienā dzirdēsim liekvārdību, tā neviļus pāries arī mūsu runā.
Reizēm paklausos “Latvijas Radio 1” raidījumu “Kā labāk dzīvot”, kur žurnālisti vada valodnieku diskusiju par latviešu valodas problēmām, bet nākamajā rītā tā paša žurnālista teiktajā dzirdu iepriekš apspriestās valodas kļūdas.
Atzīstos, ka nesen uzrakstīju “Latvijas Radio 1” vēstuli ar lūgumu žurnālistiem nelietot vārdu “saslimšana”, kad jāsaka “slimība” vai “kaite”, ko sērgas laikā var dzirdēt pat vairākas reizes dienā.
Reizēm esmu rakstījis uz iestādēm komentārus ar visu pamatojumu, taču visbiežāk reakcijas vai nu vispār nav, vai saņemu atrunas, ka tā lietojam un neko nemainīsim. Apbēdina, ka daudziem cilvēkiem Latvijā nav vēlmes pilnveidot savu valodu un izteiksmi pat tajos gadījumos, kur to var izdarīt elementāri.
Piemēram, nelietot tādus vārdu savienojumus kā “ekselences centrs” un “pilotprojekts”. Vārdnīcā “tezaurs.lv” uzzinām skaidru un nepārprotamu atbildi, ka šie jēdzieni latviešu valodā nav jēgpilni, es teiktu, pilnīgs nonsenss!
Kad dzirdu, ka tos lieto pat augsta līmeņa ierēdņi, ministri, nolaižas rokas un nezinu, kā lai eju auditorijā un ar studentiem runāju par valodas kultūru.
Publisku cilvēku atbildības līmenis ir pavisam cits, jo ar savu runu viņi parāda gan pašu gaumi, gan ietekmē citu cilvēku valodu, tāpēc mani apbēdina, ka viņiem reizēm pietrūkst izpratnes un arī profesionālā goda – runāt valodā labas gaumes robežās.
Ko jūs domājat ar gaumīgu valodu?
Runas gaumi var dēvēt arī par valodas kultūru, bet ar to reizēm var būt problēmas, kad velk uz normatīvi regulējošo līmeni, kas ir pareizs vai nepareizs, jo bieži vien ir grūtības novilkt robežu.
Kur novilkt svītru, kas mūsu valodai der vai neder?
Svītru būs ļoti grūti novilkt, jo beigu beigās visu izšķir valodas lietotājs, viņa runas gaume. Neviena valodnieku grupa nevarēs piespiest kaut ko lietot vai nelietot. Daudzi no aizguvumiem ir bijuši nepieciešami, tomēr bieži rodas pamatotas aizdomas, ka valoda mainās nevis apsvērtā un pārdomātā procesā, bet mūsu gara slinkuma dēļ, kad esam kaut ko automātiski paņēmuši no citas valodas, nedomājot – der vai neder, vajag vai nevajag. Šie pārmaiņu elementi ir nevajadzīgi un atņem mūsu valodai unikālo, specifisko raksturu.
Mana robežšķirtne ir tā, vai valodai tas ir nepieciešams, vai neeksistē līdzekļi, lai to skaisti un pilnvērtīgi pateiktu latviski, un vai aizguvumi, sevišķi proporcija, daudzums un apjoms nesāk atņemt mūsu valodai unikālo un specifisko raksturu un sistēmiski nesāk to mainīt.
Vēl viens aspekts – vai nekļūstam vienaldzīgi un pārņemšana jau notiek automātiski – iestājas pašplūsmas režīms, kad peldam pa straumi, jo negribas iespringt, domāt, meklēt.
To pašu var teikt arī par liekvārdību – vieglāk ir neiespringt.
Protams, ar piebildi, ka savā runā neviens neesam perfekti, kas arī nav nepieciešams. Svarīgi, ka turpinām to attīstīt un pilnveidot, arī izskaužot lieko, jo valoda ir mūsu centrālais resurss, kas veido priekšstatu par cilvēku – var viņu pacelt vai pazemināt citu pratēju acīs. Valoda ir arī mūsu kapitāls un netiešā veidā ietekmē labklājību un dzīves kvalitāti.
Uzziņa
Liekvārdība – izplatīta valodas kļūda
* Liekvārdība ir viena no raksturīgākajām leksikostilistiskajām kļūdām. Raksturīgākie paveidi: tukšvārdība, daudzvārdība, dubultvārdība.
* Tukšvārdībai retāk rakstītā, biežāk runātā tekstā raksturīgi vārdi parazīti, kas, lietoti bez motivācijas, piegružo runu. Grūti atbrīvoties, jo runātājs tos nemana un saka automātiski. Parastākie parazītvārdi: tiešām, zini, redziet, saprotiet, vai ne, tā sakot, galu galā, tā kā, pat, jau u. c.
* Daudzvārdība bieži sastopama tekstos, kuros sarežģītas, neveiklas, garas konstrukcijas var pārveidot vienkāršākās, īsākās konstrukcijās:
bez vajadzības viena trāpīga vārda vietā lieto divu vārdu savienojumu, radot daudzvārdību un nereti tukšu frāžainību, piemēram, atbildības vietā – atbildības sajūta, piedalīties vietā – ņemt dalību u. c.
* izmanto liekus precizējumus, pašsaprotamu lietu īpašus skaidrojumus ar vietniekvārdiem un divdabjiem.
* Dubultvārdība – liekais precizētājs vārds izsaka kāda teikumā esoša cita vārda nozīmi, visbiežāk ar internacionālismu dublējot vienas nozīmes latviskas cilmes vārdu, piemēram, “limits” vai “ierobežots apjoms” vietā saka “ierobežots limits”.
Ajumavots: Latviešu valodas stilistika, J. Rozenbergs, Rīga. Zvaigzne ABC
