Monika Zīle par cirku: Liekuļošanas akrobātika 9
Lai nerastos aizdomas, ka šis mans viedoklis apkalpo kāda intereses, sacīšu bez aplinkiem – esmu absolūti imūna pret cirka mākslas poti. Tās dažas programmas, ko gadījies vērot Rīgā un citur, izdziest no atmiņas bez pēdām, jau cirka ēku pametot. Kaut gan labi saprotu, cik liela fiziskā sagatavotība nepieciešama gaisa vingrotājiem un cirka akrobātiem vispār, viņu profesionālisms nesaviļņo sirdi. Par to nedz skumstu, nedz ar to dižojos. Tikai pamatoju stipri vienaldzīgo malā stāvēšanu, nolūkojoties uz sabiedriskās kustības “Par cilvēcīgu cirku” aktivitātēm pret ziloņu, tīģeru utt. izmantošanu skatītāju izklaidēšanai. Jāteic, kustība mācēja apvienot gados jaunus kaismīgus domubiedrus un piketos pie Saeimas izskatījās gatava daudz nopietnākām dzīvnieku mīlestības izpausmēm nekā plakātu vicināšana. Bet ar to pilnīgi pietika gan 30. martā, gan 11. maijā, kad parlaments pirmajā un otrajā lasījumā apstiprināja kustības pieprasītos grozījumus dzīvnieku aizsardzības likumā.
Bez šaubām, tas gludi aizies arī trešajā – galu galā diezgan daudzu Eiropas valstu manēžās jau liegts dancināt lāčus, bakstīt lauvas pirms lēciena cauri degošai stīpai un mācīt roņiem bumbu spēles. Šādi Saeimas balsojumi ir loģiski un neprasa iebildes. Jo patiešām grūti saskatīt mākslas vaibstus ar sāpju un baiļu dresūras paņēmieniem iedīdītu dzīvnieku priekšnesumos. Tātad, grozījumiem stājoties spēkā, mums Merķeļa ielā būs “cilvēcīgs cirks”, kā izriet no augšminētās kustības prasībām un nosaukuma.
Iespējams, dibinātāji tajā likuši kādu vienīgi pašiem zināmu dziļumdziļu jēdzienu, kurš bez tulkojuma izklausās mulsinošs un apgrūtina sapratni, iztēlojoties Rīgas cirka nākotnes programmas. Vai “cilvēcīgs cirks” nozīmē īpašu zaļo gaismu tiem priekšnesumiem, kur apsviedīgākais klauns dunkā, muļķo un nerro naivāko? Protams, šādi numuri izsenis bijuši cirka programmu saturā. Gluži kā vingrojoši ziloņi. Bet mainās sabiedrības attieksme pret dzīvnieku izmantošanas nolūkiem, un zebru vai kotiku dresēšana dažu indivīdu emociju bada remdēšanai vairs nešķiet pieņemama. Tikmēr līdzcilvēku pazemošanas demonstrējumi klaunādē protestus neizraisa. Drīzāk izbrīnu, ka tur būtu kas nosodāms – bērni, lūk, smejas ļoti sirsnīgi, kad lēnīgais klauns nesaprot, no kurienes nāk spēriens pa dibenu. Pieļauju, esmu vienīgā grūtgalvīte, kas “cilvēcīgā cirka” kustībā saskata liekuļošanas akrobātikas elementus. Vārdu sakot – dzīvniekus mīlēt un sargāt ir mūsdienīgi, bet izklaide ar cilvēciskas vardarbības priekšnesumu šīs kustības draudzei šķiet pieņemama. Tiesa, cilvēki paši izvēlas nodarbes – ja kāds grib tēlot grūstāmo un raudināmo klaunu, tā ir viņa darīšana. Gluži tikpat brīva izvēle iesaistīties kustībās, aiz kuru humānā šķidrauta nav cilvēkmīlestības.
