Liekulības nešļava 0
Latvijas varas tirgū ilgāk bružājušies pašvaldību vadītāji par pabalstu saņēmēju slāņa nostiprināšanos runā izvairīgi: diezin vai tā drīkst sacīt, jautājums nav pētīts, gan jau liela daļa tomēr gribētu strādāt.
Mazāk slīpētie iet pa taisno: bet, protams, – mums ir bezdarbnieku ģimenes jau trešajā paaudzē, un grūti iedomāties motivāciju, kas mudinātu šos cilvēkus strādāt. Labklājības ministrijas (LM) ierēdņi sniedz garus skaidrojumus par izmaiņām pabalstu saņemšanas noteikumos: saņemt mazturīgā statusu vairs nebūs tik vienkārši. Bet sociālo dienestu ierindnieku stāsti liecina, ka ikmēneša loni saņemt gadiem pieradušie ir gana slīpēti, lai saskatītu spraugas, caur kurām arī bez LM paredzētās līdzdarbošanās dabūt “savu” naudu. Statistika nemainīgi uzrāda augstu bezdarba līmeni, bet mazie uzņēmēji laukos ir pieredzējuši, cik neauglīga mēdz būt strādnieku meklēšana pabalsta ilglaicīgo saņēmēju ģimenēs – tās zina, ka jebkurā gadījumā bez maizes nepaliks. LM bažīgi lūkojas nākotnē, kur strādājošo un pensionāru proporcija ir ļoti nelabvēlīga. Bet šī pati ministrija izvairās prognozēt pabalstu saņēmēju skaitu, kas arī pārtiek no strādājošo iemaksām.
It kā šķietama pretruna un savdabīgs apburtais loks, vai ne?
Taču, Latvijas politiskos procesus uzmanīgāk pavērojot, acīs krīt kāda raksturīga parādība: pirms katrām Saeimas vēlēšanām, diskusijai par sociālajām problēmām pašsaprotami aktivizējoties, pabalstu jautājums lēnām izpeld virspusē un kļūst par galveno.
Tiesa, masu saziņas līdzekļos deputātu kandidāti lielākoties runā par māmiņu algām un invalīdu atbalstīšanu. Kam gadījies dzirdēt aģitējošās uzrunas no lielpilsētām attālinātos apvidos, tie baudījuši īstu liekulības paraugskolu – varas smailē uzkāpt iecerējušie sola gādāt pīrāgus visiem bez izņēmuma. Kreisi orientētās listes vēl uzsver: jums pienākas, un mēs to nokārtosim! Labējie kautrīgi murmina par kapacitāti un konsolidāciju. Bet katrs cer, ka sazvejos sev nepieciešamās balsis hronisko bezdarbnieku pulkā. Tur uz brīdi savervēt atbalstītājus daudz vienkāršāk nekā auditorijā, kas ieinteresēta celt kvalifikāciju, strādāt un izglītot bērnus. Tādā vidē politiķi apraud sociālā budžeta liesumu, ko paši veicinājuši, stiprinot viegli manipulējamu slāni, kurš nu līdzīgs anekdotiskajam bezroktura čemodānam: staipīt grūti, bet izmest nedrīkst. Negribu apgalvot, ka pastāvīgie pabalstu “klienti” nodrošināja Zatlera Reformu partijas deputātu skaitu 11. Saeimā. Bet, parlamenta vēlēšanu dienā apgrozoties Kurzemē, bija ļoti nepatīkami vērot vietējo pudeles brāļu un māsu līksmi: pareizi Zatlers saka – ne tikai oligarhi, arī mēs esam pelnījuši cilvēka cienīgu dzīvi, prozit!…
Nav šaubu, ir noteiktas kategorijas, kam valsts atbalsts vienmēr būs nepieciešams. Bet vai pabalstu pelnījuši cilvēki, kas meklē un atrod iemeslus, lai izvairītos no piedāvātajiem darbiem?
