Liekulība “Instagram” sabiedrībā. Saruna ar aktrisi Ievu Segliņu 0
Piektdien, 24. maijā, pirmizrādi piedzīvos pēdējais šīs sezonas jauniestudējums Dailes teātrī – Kristofera Hemptona luga “Bīstamie sakari” pēc Pjēra Šoderlo de lakto romāna nīderlandiešu režisora Jana Villema van den Bosa (Lielbritānija) režijā. Sesilas de Volanžas lomu izrādē atveidos IEVA SEGLIŅA.
– Jums karjerā diezgan daudz gadījies atveidot jaunas meitenes: jau sākot ar Lolitu un arī Džuljetu, Tatjanu. Tagad vēl Sesila. Cik viegli šīm lomām atrast īsto atslēgu?
I. Segliņa: – Laikam ar katru no viņām es arvien vairāk un vairāk sāku domāt, ka atslēgu atrast kļūst grūtāk, bet Sesilas lomā sev pateicu – aizmirsti par vecumu!
Tu neesi piecpadsmitgadīga meitene, un, nedod Dievs, sāksi tādu spēlēt, tēlot, kā viņa runā!
Man liekas, darbi runā par cilvēku, un caur to, kā viņa reaģē uz pasauli, atklājas gan viņas naivums, gan atvērtība. Es izslēdzu to, cik viņa veca vai jauna, un domāju tikai par to, ko viņa domā un dara.
– Atšķirībā no daudziem citiem klasiskiem darbiem, “Bīstamie sakari” man šķiet grūti ieliekami šodienā…
– O, nē, nepavisam! Tā būs ļoti aktuāla izrāde.
– Vai tā būs kostīmdrāma?
– Mums ir ārkārtīgi skaisti kostīmi, protams, stilizēti un ar mūsdienu elementiem, piemēram, matu sakārtojumā un tamlīdzīgi. Bet tas, kādu stāstu stāstīsim, man šķiet ārkārtīgi mūsdienīgi. Runa izrādē ir par sabiedrību, kura izvēlas nevis dzīvot, bet spēlēties ar dzīvi; sabiedrība, kurā gribi patikt, gribi, lai tevi redz tādu, kāds gribi tikt redzēts, sabiedrība…
– …”Instagram” sabiedrība…
– Precīzi. Precīzi. “Instagram” sabiedrība. Protams, lugā likmes ir daudz lielākas, tur spēlējas ar cilvēku dzīvi, apzinoties varu, kādu esi sev izveidojis, lai visi tevi gribētu, lai būtu tev pakļauti. Tas ir ārprāts, ko ar to var panākt. Tas spilgti atspoguļojas pasaules politikā. Daudz vieglāk, nesakot, ko patiesi domā, neesot tādam, kāds patiesi esi.
Mūsu izrādes kontekstā šī sabiedrība visus, kas nav tādi kā viņi un nav tik spēcīgi, lai noturētos pretī, iznīcina.
Cik bieži mēs, satiekot cilvēkus, smaidām, sakām: “Labdien, jauku dienu!”, bet domājam kaut ko pavisam citu, varbūt īstenībā nemaz negribam sveicināties un teikt komplimentus? Audzināšana, pieklājība, ja tā nedarīsi, vari kaut ko zaudēt… Jā, lugā tas ir ļoti sakāpināti, bet šī liekulība ir mums visapkārt. Nebiju par to padomājusi, bet, kad Jans (izrādes režisors Jans Villems van den Boss. – Red.) sāka mūsos šo domu sēt, arvien vairāk un vairāk ieraudzīju šādu elementu un nodomāju – ārprāts… Tādu sabiedrību esam izveidojuši, un tas nav ne labi, ne slikti. Ja mēs teiktu visu, ko domājam, tas varbūt būtu cits grāvis, kurā iekrist.
– Mēs jau diezgan bieži sakām, ka Latvijā smaidām daudz par maz salīdzinājumā ar rietumvalstīm…
– Runa, es domāju, ir par patiesumu. Cik esmu bijusi, piemēram, Spānijā – man tur dzīvo brālis –, viņiem pilnīgi cits dzīvesveids – daudz vairāk saules, cilvēkiem pavisam cits raksturs. Man šķiet, kad viņi smaida, tas ir patiesi.
– Kā ir, kad gatavojat lomu – vai cenšaties izlasīt lugas un noskatīties citus uzvedumus un ekranizācijas, vai labāk būvējat savu tēlu pati, no baltas lapas?
– Nē, man vajag lasīt un skatīties, un man arī nešķiet, ka tas ļoti ietekmē, jo, lomu taisot, tāpat sāku no baltas lapas. Teiksim, strādājot pie izrādes “Kalpones”, ļoti daudz lasīju par lugas autoru Žanu Ženē.
– Šī ir jau otrā izrāde, kurā strādājat kopā ar Janu Villemu van den Bosu…
– Jā, pirmā bija “Vakariņas ar Elvisu”. Es to atceros kā brīnišķīgu pieredzi, lomu, kurā ļoti daudz ieguvu kā aktrise. Man Džila bija ļoti, ļoti mīļa loma, un tagad arī saprotu savas kļūdas, kur tobrīd man bija par maz pieredzes, lai tās saskatītu.
Katru reizi, strādājot kopā ar Janu, jūties kā pamācījies aktiermeistarības skolā.
To laikam teiktu visi aktieri, kas ar viņu strādājuši. Viņam ir ļoti skaidra forma, un viņš spēj katrā izrādē izveidot komandu, viņš to nemitīgi atkārto, un tu esi spiests justies kā daļa no komandas – pat, ja kāds īsti to negribi kādā brīdī, bet viņš to panāk, un tas ir ļoti ļoti svarīgi.
– Cik viegli vai grūti ir pēc izrādes pārslēgties, tikt ārā no lomas?
– Man laikam nekad nav bijis īpaši grūti iziet no lomas, tas, šķiet, ir tāds tehnisks jautājums, kādu aktiera profesijā ir diezgan daudz. Protams, es kā Ieva varu aiziet līdzi stāstam, bet man tas nešķiet īsti profesionāli – beidzās izrāde, beidzās stāsts, pēc tam dzīvoju savu dzīvi.
– Tā jautāju, jo intervijā pirms gadiem pieciem sacījāt, ka diezgan ilgi mājās dzīvojat ar lomu…
– Šķiet, tas bija nedaudz citā kontekstā, un nemainīgi – teātris joprojām ir ļoti, ļoti svarīga manas dzīves sastāvdaļa, es joprojām nesu darbu mājās, ļoti daudz domāju par to. Protams, šobrīd man ir bērniņš, ir ļoti forši, ka mājās kāds mani no teātra “atslēdz”, taču tāpat esmu procesā iekšā režīmā divdesmit četras stundas septiņas dienas nedēļā un arī ar bērnu tāpat.
– Kura loma jums līdz šim bijusi vismīļākā? Zinu, ka gribējāt spēlēt Džuljetu, bet pēc tam ar šo lomu mocījāties…
– Jā, pēc tam sev pateicu – nekad nenoformulē sapņu lomas, jo vēlme tās nospēlēt ideāli iekšēji sagrauj. Atslēgas loma, kas manī kaut ko mainījusi, ir Olga “Izraidītajos” pie Oskara Koršunova, tā bija ļoti spēcīga pieredze, kas manī tiešām kaut ko mainīja.
Fenomens – piecas stundas gara izrāde, kuru nospēlējot likās, ka vari iet kalnus gāzt!…
Es to gaidīju ar lielu prieku, zinot, ka tiksimies ar grupu jau desmitos vienpadsmitos no rīta un visu dienu pavadīsim ar šo izrādi, jo tieši tik gara tā bija. Tāpat man ļoti patika “Eņģeļi Amerikā”, ne uzreiz, bet ļoti iepatikās Poļina izrādē “Peldošie, ceļojošie”.
Un kaut kādu jaunu posmu sāku arī ar “Kalponēm”. Ļoti patīkami, ka atgriezos teātrī tieši šādā veidā. Tas manī atjaunoja visu mīlestību pret šo profesiju. Viesturs Meikšāns brīnišķīgi strādā ar aktieriem, tas ir komandas darbs, kurā visu laiku esi brīnišķīgā procesā, ne mirkli nav pat domas, ka kaut kas varētu neizdoties, nesēdi viens pats stūrī, domājot, kā tik nu būs. Man bija šī pauze, kurā ļoti nopietni domāju par savu profesiju, un labi, ka atgriezties izdevās uz tik labas nots.
– Kā ar citiem darbiem ārpus teātra? Savulaik filmējāties seriālā “Saplēstā krūze”…
– Tas bija sen, pagaidām ļoti aktīvi pieslēdzos teātrim. Plānos ir arī filmēšanās, tas biedē, jo esi jau pieradusi, ka dzīve plūst lēni. Jau atnākot atpakaļ teātrī, šķita traki, ka viss notiek tik ātri – tagad varbūt esmu pieradusi, bet ar “Kalponēm” likās: ak Dievs, tikko sākām mēģināt, un jau pirmizrāde!…
Tagad, protams, daudz vairāk izvērtēju piedāvājumus, neskrienu visur, kur varu aizskriet, bet filmēšanās man ļoti patīk.
Filmējoties labos, nopietnos kino projektos, gūstu lielu profesionālu baudu. Es to ilgi nesapratu, pat vēl “Saplēstajā krūzē” nevarēju iemīlēt kino, vispār nesapratu kino fenomenu. Bet tad trāpījos divos ārkārtīgi interesantos un profesionālos ārzemju kino projektos. Īpaši lielu iespaidu atstāja Tomasa Bertelsena “Welcome to Mercy” – šajā projektā es iemīlēju kino un mīlu līdz šai dienai.
– Kā ir šobrīd – ikdiena kļuvusi grūtāka vai interesantāka?
– Es sliektos uz interesantāka, jo tā kļuvusi ļoti pilna, intensīva, bet es tam nepretojos tāpēc, ka daru to, ko mīlu. Ja būtu jāiet uz darbu, kurā nevēlētos būt, laikam sajuktu prātā. Ir grūti, bet grūti caur prieku, un tev gribas tikt tām grūtībām pāri.
– Nupat Ingai Jērumai iznāca grāmata “Teātra bērni” – par tiem, kuri izauguši ģērbtuvēs, aiz skatuves un skatītāju zālē. Vai jums arī būs “teātra bērns”?
– Sekoju savām sajūtām un pagaidām, ja man jāiet uz mēģinājumu, tā sajūta ir, ka neņemšu līdzi, negribu – tā laikam ir sargāšana. Teātra bērni… Jā, man bieži jautā, ko teikšu, ja Alberts izvēlēsies kļūt par aktieri. Tad tā būs viņa izvēle. Es noteikti negribu, lai viņš izaug, redzēdams tikai mēģinājumus, izrādes un teātra telpas, gribu, lai viņš redz pasauli un izvēlas pats.
– Jūs pati esat izaugusi teātrī – tiesa, ne kā klasisks teātra bērns, ļoti agri nokļuvāt uz skatuves…
– Jā, bet man tā nebija spiesta lieta. Kad pieaicināja teātrī, man bija laikam gadi divpadsmit, taču es pati to ļoti gribēju, tā bija mana izvēle.
Kā es varētu dēlam teikt: “Nedari to!”, ja pati tik ļoti mīlu šo profesiju?
Protams, tā ir ļoti grūta, ārprātīga profesija, bet vissvarīgāk darīt to, ko tu mīli. Nesaprotu, kā var dzīvot cilvēki, kuri nemīl savu darbu..
– Ja mīl savu darbu un ar to var izdzīvot, protams, ir ideāli.
– Ne vienmēr tā sanāk, un aktiera profesijā tas var būt diezgan grūti, bet par visu svarīgāk tomēr ir darīt to, kas patīk. Ne nauda ir tas, kādēļ jādzīvo. Tik banāli un vienkārši.
– Kaut kādā veidā tas atved atpakaļ pie “Bīstamajiem sakariem” – šķiet, tur dominē cilvēki, kam bez sava ego dzīvē īsti nekā cita nav…
– Jā, un Sesila šo stāstu sāk no pilnīgi baltas, tīras lapas.
Tas ir stāsts par to, kādus cilvēkus sastopi brīdī, kad veidojies par personību, kādus ceļus tev šie cilvēki parāda.
Tajā ir arī liela vecāku loma. Manā gadījumā tas bija likteņa pirksts, ka satiku tieši šos cilvēkus, un viņi man parādīja šo ceļu, bet Sesila satiek cilvēkus, kuri nolemj, ka var ar šo meiteni paspēlēties un nejust par to nekādus sirdsapziņas pārmetumus. Un diemžēl arī mamma nesaprot, kā ar savu mazo bērnu…
– … mazo lielo bērnu…
– … jā, tieši pārejas brīdī no mazā uz lielo, kā ar viņu runāt. Un viss beidzas ļoti bēdīgi.
“Bīstamie sakari”, Kristofera Hemptona lugas pēc Pjēra Šoderlo de Laklo romāna motīviem iestudējums Dailes teātra Lielajā zālē
Režisors: Jans Villems van den Boss (Lielbritānija), režisora asistente Linda Kalniņa, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis, mūzikas konsultants Juris Vaivods, Ingas Raudingas horeogrāfija, videomākslinieks Artis Dzērve.
Lomās: Rēzija Kalniņa, Artūrs Skrastiņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Ieva Segliņa, Mārtiņš Upenieks u. c.
Izrādes: 24. (pirmizrāde), 25., 26., 29., 30, 31. maijs.
