Anita Bormane: Valstisks novērtējums par izciliem sasniegumiem kultūrā ir valsts privilēģija un arī pienākums 5
Valdība nav spējusi vai, pareizāk sakot, nav atzinusi par nepieciešamu atrast nākamā gada budžetā nedaudz vairāk par 50 tūkstošiem eiro, kas vajadzīgi, lai 2015. gadā pasniegtu Kultūras ministrijas šogad iedibināto Izcilības balvu. Tā pienākas kultūras cilvēkiem par nozīmīgiem starptautiskiem sasniegumiem – runa ir par patiešām izcilām uzvarām pasaules kultūras norisēs un veikumu, kas ieguldītā darba, svarīguma un prestiža ziņā ne par mata tiesu neatpaliek no mūsu sportistu starptautiskajiem lauriem. Piemēram, Latvijas Radio kora šā gada sākumā iegūtā “Grammy” balva kategorijā “Labākais kora sniegums” ir salīdzināma ar mūsu sportistu zelta medaļām olimpiādēs. Diemžēl te nu kārtējo reizi izpaužas sabiedrības un varas liekulība. Sportistu sasniegumi bez strīdiem un ierunām tiek novērtēti ar simtiem tūkstošiem eiro, turklāt sportā likums precīzi nosaka, par kādiem panākumiem un kuros sporta veidos pienākas naudas balvas, bet kultūrā valstiska novērtējuma vietā sasniegumi tiek uztverti kā kaut kas ne pārāk nozīmīgs. Liekas, ka līdz šim tie ik reizi vairāk raisījuši pārsteigumu un raizes – ko nu atkal iesākt?
Latvijas kultūras cilvēku panākumus, kuros arī ieguldīts liels talants, smags, nesavtīgs, gadiem ilgs un nereti arī veselas komandas darbs, politiķi nemanāmi centušies iebāzt sev azotē, lai paštīksminoties izvilktu ārā vienīgi runās Vecgada vakarā. Lai gan ik gadu tiek pasniegtas Ministru kabineta balvas (viena balva 7115 eiro), kuru laureātu vidū gadās pa kultūras cilvēkam, Latvijā kultūras valstiskais novērtējums līdz šim praktiski izpalicis – nav izveidota vienota un kompleksa sistēma. Kultūras ministrijas nupat iedibinātā Izcilības balva (apjoms 7000 eiro), ko pirmoreiz pasniegs jau 22. decembrī, līdzās tradicionālajām nozaru balvām uzskatāma par būtisku tās elementu.
Jāpiekrīt viedoklim, ka kultūrā valsts atzinībai ir vismaz trīs svarīgas nozīmes – tā ir izcila sasnieguma publisks novērtējums, finansiāls atbalsts autoram, kas nereti palīdz viņam izdzīvot un turpināt darbu, kā arī iespēja popularizēt attiecīgo veikumu. Valsts šādi skaidri un atklāti pasaka, ka sasniegumi dažādās mākslās un ieguldītais darbs tiek atbilstoši novērtēts. Vēl vairāk – šādam atbalstam iztrūkstot, nopietna izsišanās pasaulē nemaz nav īsti iespējama.
Igaunijā par mūža ieguldījumu kultūrā ikgadēji pasniedz trīs nacionālās balvas – 64 tūkstošu eiro (!) apjomā katru. Latvijā, piemēram, literatūrā valsts par šādu devumu atvēl vien 3000 eiro, bet mūzikā – 2000 eiro. Par ikgadējiem sasniegumiem kultūrā Igaunijā pasniedz astoņas balvas 9600 eiro apmērā, un par starptautiskiem panākumiem īpašas stipendijas piešķir arī Igaunijas Ārlietu ministrija. Starp citu, pēc šī parauga bija ideja arī Latvijā izveidot Ārlietu ministrijas kultūras stipendiju par valsts starptautiskās reputācijas stiprināšanu ar kultūras palīdzību. Savukārt Lietuvā ik gadu valsts svētkos pasniedz Nacionālo kultūras un mākslas prēmiju sešās kategorijās – vienas balvas apmērs ir 29 700 eiro.
Var jau, protams, ierasti ieteikt Kultūras ministrijai, lai tā atrod Izcilības balvas finansējumu pati savā budžetā, bet tas nozīmē, ka nauda tiks atņemta kādam citam. Var ierasti alkainu skatienu vērst mecenātu virzienā – ne velti Latvijā apjoma ziņā ievērojamākā – Purvīša balva mākslā (28 500 eiro) – tiek pasniegta, pateicoties SIA “Alfor” un Jāņa Zuzāna ieguldījumam. Tomēr valstisks novērtējums ir nozīmīgs. To saprot visā pasaulē. Tikmēr Latvijā kultūra ierasti ir kā rotaļu lācītis, ar ko ik pa laikam paspēlēties un izrādīt draugiem, lai apdriskātu vēlāk noliktu maliņā līdz labākiem laikiem.
