Lieku organismam brīnīties 0
“Esmu sapratis – lielais lidojums gadās reti, tādēļ jo nozīmīgākas ir ikdienas norises,” tā Dailes teātra aktieris Ģirts Ķesteris. Spējis būt meistarīgs daudzās lomās, apbrīnots un cildināts, mirdzošu acu skatu un aplausu vētras pavadīts, viņš nerimst sevi vētīt un likt atkal kopā kā sarežģītu mozaīku.
Turēties pie vidējā aritmētiskā
No rīta neatbildu uz telefona zvaniem. Šo laiku egoistiski veltu sev. Vannas istabā droši vien uzturos ilgāk nekā daža laba sieviete. Procedūras ķermenim un sejai, nodevas spogulim… Ja visu ieplānoto paveicu maksimālā ātrumā, tas prasa pusotru stundu.
Piecēlies uzreiz ieslēdzu televizoru. Nesēžu pielipis ekrānam, tas skan fonā. Bet šādi sāku komunicēt ar pasauli, pieslēdzos tai, iedvesmojos. Lai gan zinu, ka tas ir pretrunā ar to, ko esmu lasījis un kam piekrītu – rītam jābūt meditatīvi klusam ar putnu dziesmām saullēktā…
No rīta noteikti izdzeru glāzi ūdens. Tā garšu var izbaudīt tikai remdenā temperatūrā – ne īsti siltu, ne īsti aukstu. Tāpat visā citā der ieturēt optimālu remdenumu, protams, ne jau vienaldzības izpratnē. Nepārēsties, saglabāt nelielu izsalkuma sajūtu, atstāt ilūziju, ka vēl varētu mieloties. Arī negulēt par daudz.
Kādreiz gan bija gluži pretēji – ja ēst, tad līdz sātam! Ja dzert, tad līdz…
Esmu sprinteris. Gan pārnestā, gan burtiskā nozīmē. Jaunībā aktīvi nodarbojos ar vieglatlētiku, sprinta distance bija manējā. Arī augstlēkšana un lēcieni tālumā – ielikt visu vienā atspērienā un sasniegt maksimālo rezultātu. Tas ir manā raksturā – darīt visu īstermiņā, kampaņveidīgi.
Tomēr esmu sapratis, ka pārsātinājums man neder. Manu fermentu līmenī ir tāda prasība – nesasniegt maksimālo baudas pakāpi. Tas ir nevis sevis saudzēšanas, bet gan dzīves baudīšanas režīms. Pašlaik man ir vajadzīgs šis vidējais aritmētiskais.
Toties radošajā darbā, uz skatuves – tur gan bez atlikuma! Sasniedzu maksimumu, robežu, gūstu nepieciešamo adrenalīna daudzumu, atdodu sevi visu.
Novērtēt mārrutkus un eļļu
Man šķiet pretdabiski iziet no mājām nepaēdušam. Maize no rīta ir gandrīz obligāta – grauzdēta rupjā vai graudu maize. Uzziežu mazliet laba sviesta, virsū kārtiņu mārrutku. Tam pāri, ko nu kārojas – sieru, olu, tomātu. Garšīgi! Esmu pieradis pie mārrutkiem, bez tiem nespēju iedomāties savas brokastis.
Visu ziemu līdz pat pavasarim lietoju melno ķimeņu eļļu, tā lieliski stiprina imūnsistēmu. Šis apbrīnojamais līdzeklis bija zināms vēl senajā Tibetā. Tukšā dūšā ieņemu tējkaroti eļļas, uzdzeru pusglāzi remdena ūdens ar medu. Ne tikai veselīgi, bet arī garšīgi.
Gadā aptuveni trīs mēnešus gavēju, atsakos no gaļas. Šie periodi sakrīt ar kristīgo kalendāru, bet atturos vēl krietni ilgāk. Pēc tam jūtos labi.
Ziemā noteikti izdzeru kādu kursu B grupas vitamīnu, tā palīdzu organismam labāk darboties. To ieteica gudrais sirds dakteris Andrejs Ērglis, vienmēr uz viņu atsaucos.
Sajust ģeogrāfisko piederību
Es ļoti labi saprotu savu atrašanās vietu, savu ģeogrāfiju – esmu šeit, Latvijā.
Priecājos, ka manas valsts resurss ir ārkārtīgi pilnvērtīgs. Mani gan neapmierina atsevišķas nācijas iezīmes, mentālie izlēcieni, piemēram, kaitinošā vārīšanās savā sulā. Mums nav raksturīga kopīgā emocionalitāte. Tikai atskanot Dziesmu svētku taurēm vai barikāžu aicinājumam, uzvelkamies kopīgi, jūtamies vienoti.
Piemēram, itāļi kopību uztur ikdienā. To pamanīju, kad tur viesojos. Viņi sēž pie viena galda, sirsnīgi sarunājas, kopā uzdzied un svin dzīvi, un tā gandrīz katru dienu.
Apbrīnot mammas dzīvi
Ar prieku skatos uz savu māmiņu, kura veiksmīgi sagaidījusi 80 gadus. Tēva vairs nav šaisaulē, bet viņa nav vientuļa, var lepoties ar labiem draugiem dažādās paaudzēs. Tā ir pedagogu pozitīvā mafija – apciemo gan kolēģi, gan skolēni.
Mamma dzīvo daudz harmoniskāk un bagātīgāk nekā jebkurš no mums, viņas atvasēm un atzariem. Viņu neskar ikdienišķā sevis šaustīšana. Viņai ir rituāli, ir grāmatplaukti, viņa iet uz teātri un klausās klasisko mūziku.
Māmiņas dzīve man ļauj saprast, ko nozīmē būt pašpietiekamam. Tā ir garīgā veselība, par ko tik daudz mēdzam tērgāt.
Apturēt maksimālo programmu
Droši vien daudziem šķiet, ka esmu pilnīgs veiksminieks. Tomēr iekšēji jūtos citādāk.
Joma, kurā strādāju, prasa nepārtrauktu sacensību. Konkurence var būt veselīga – kā dzinulis, kā apliecinājums. Tomēr arī nonivelē un iztukšo, ir vardarbīga un galvenokārt pašam pret sevi.
Zināms, ka evolūciju virza neveiksmes, taču cik grūti ar tām samierināties! Jo vairāk tādēļ, ka apkārtējie tevi sāk uzskatīt par lūzeri. Esmu piedzīvojis vairākus šādus periodus.
Agrāk biju maksimāls ideālists. Tas ir kaitnieciski, jo ideālists ignorē šķēršļus. Visu upurē, pat tuvus cilvēkus un draugus. Nospēlējot Kaligulu, daudz spēcīgāk izpratu, cik tas ir baisi, ved uz bojāeju.
Tomēr jāatzīstas – joprojām dzīvoju pēc maksimālās programmas. Tas līdzinās jebkurai atkarībai, ar to ir grūti dzīvot.
Piemēram, dzeršana – tā taču ir smags darbs, paņem tik daudz laika un spēka. Tas bija līdzīgi dalībai pirmās formulas sacensībās, kur nav ātruma ierobežojumu. Viena vienīga laimes sajūta, bet no otras puses… pilnīgs izmisums.
Kad atteicos no alkohola, manī parādījās tādas enerģijas potences! Tagad varu iedzert ļoti minimāli, galvenokārt tādēļ, lai pārliecinātos, ka tas mani vairs nesaista, nesniedz prieku.
Skriet un provocēt sevi
Vakarā vai dienas vidū skrienu krosiņu. Rīta skrējiens man netīk – atgādina krievu armiju, kad to lika darīt uzreiz pēc piecelšanās.
Mitinos netālu no arēnas Rīga. Te ir Rīgas jaunā sportiskā zona, salīdzinoši zaļa un klusa. Skrienu kopā ar jauniem zaķiem, nūjotājiem un suņu saimniekiem.
Parasti pieveicu septiņus līdz desmit kilometrus. Nejoņoju, bet arī netipinu. Tā, lai pulss netrakotu un sirsniņa neciestu.
Ārsts osteopāts, pie kura pērn biju spiests iet muguras problēmu dēļ, izskaidroja, ka nedrīkst rullēt vienu vingrinājumu gadiem ilgi un gaidīt pozitīvas izmaiņas. Visu laiku jāliek organismam brīnīties un pielāgoties.
Noskrienu piecus kilometrus, ir sajūta, ka būtu pietiekami. Taču sev pasaku – hops! – un pielieku vēl divus klāt. Šādi provocēju sevi.
Skriešana ir kā meditācija. Viss paliek aiz muguras – negatīvā dienas pieredze, mūža pieredze, viss tiek aizsviests pār kreiso plecu. Izstrādājas laimes hormons. Tieši tādēļ jau gribas skriet. Ne tikai, lai organismam piegādātu skābekli, veicinātu asinsriti, uzturētu fizisko tonusu vai mazinātu svaru. Skriešanu uzskatu par garīgās veselības vingrinājumu.
Gūt sakrālo sajūtu
Garīgā mošanās ir daudz sarežģītāka nekā sevis fiziskā kopšana. Viss atkarīgs no tā, kas notiek manā pasaules sajūtā.
Ar tuvu cilvēku un draugu, mācītāju Austri Rāviņu mēdzam diskutēt par dažādām tēmām. Reiz spriedām par meditāciju. Viņš uzskata, ka to piedzīvojam, ja izlasām kādu Bībeles tēmu un pārdomājam to, iedziļināmies. Mierīgi, tomēr nodarbinot prātu.
Nu jau kādu laiku esmu aizrāvies ar Ošo tekstu lasīšanu. Viņš vedina prom no nepārtrauktās kontroles ar prāta starpniecību.
Gan viena, gan otra metode man šķiet ļoti laba. Tās nedod nekādu risinājumu, izņemot vienu – kļūsti laimīgāks.
Lasu nelielu grāmatiņu, ko par ziedojumiem iegādājos baznīcā – Ķeltu vakara lūgšanas. Tajā viss ir konkrēti un vienkārši. Paļaušanās tik saprotami pozitīvā formā. Lūgšana ir kā iedvesma.
Baznīca ir īpaša zona. Pat tiem, kuri netic. Tur saņemu ne tikai sakramentu, bet arī šo sakrālo sajūtu – kaut kas ir mani skāris. It kā nekas īpašs nav noticis, bet pēc dievkalpojuma nez kādēļ jūtos labi. Vienkārši labi.
Nolikt uz sirds altāra
Man ir daudz kaitīgu ieradumu, bet viskaitīgākais – būt perfektam. Baidos būt nepilnīgs tajā, ko daru. Esmu vērtējumu gūstā. Paškritika, nožēla, nepārtraukta vainas apziņa… Bet tas viss tikai iznīcina.
Tādēļ esmu pieņēmis svarīgu atziņu: ja ko daru, tad lieku to uz sirds altāra.
Nākamais svarīgais – nebaidīties no neveiksmēm. Dzīves likums vēsta skaidri un gaiši – neveiksme nav bezgalīga, pēc tam nāks arī veiksme.
Nebīties riskēt, jo ir lieliski izgāzties vai piedzīvot zaudējumu riskējot – esmu bijis revolucionārs!
Meklēt jaunus izaicinājumus
Pašlaik izvēlos nedaudz askētiskāku režīmu, lai kaut ko mainītu sevī. Iziet no ērtās komforta zonas, izrauties no ierastajiem prieciņiem, labsajūtas. Mainīt apstākļus, vidi ap sevi, meklēt jaunus izaicinājumus.
Citādi jūtu, ka zūd saķere. Zaudēju to detonatoru, to spridzekli, kas ir manī. Varbūt pat kļūstu miegains, baidos zaudēt sasniegto.
21 dienas laikā esot iespējams mainīt ieradumus, lai tie iesakņotos. Esmu šajā procesā. Gribu atgūt saķeri ar sevi.
