Liekās ceļazīmes. Kā tuvināt polārus viedokļus? 0
Sāku pirms divām nedēļām te, avīzītē, sarunu par, manuprāt, liekām ceļa zīmēm Rīgā, turpināju to mūsu partneru – “www.delfi.lv” – “Viedokļos”.
Šķetinu sarunu pavedienu tālāk un mudžinu argumentus ierēdņu un profesoru kabinetos, interneta komentāros, dokumentos un grāmatās. Atrodu daudzus domubiedrus. Bet laimīgas beigas viedokļu sadursmei tomēr neredzu, jo pretpoli ir tāli viens no otra kā Koreja no Šveices…
Saku – man nepatīk, ka nodokļu naudu tērē rombiem pirms krustojumiem, kur tāpat absolūti skaidrs, ka braucu pa galveno ceļu, ka gan juridiski (satiksmes noteikumi), gan praktiski (ja vien neesi akls, trīsstūri uz sānceļa redzi) pietiek ar esošajām zīmēm, nevajag man mīļās pilsētas ainavu vēl vairāk bojāt ar stabiem, bleķiem, skaidrojumiem, ka divi reiz divi ir četri…
Viņš svarīgi uzliek ķepu uz līdzi atstieptas veikalos nenopērkamu ĀRZEMJU grāmatu kaudzes, sakārto brilles un pāri tām blenž manī kā vienā no daudzajiem galīgi neizglītotajiem un ģenētiski uz stulbu vai pat noziedzīgu rīcību tendētajiem cilvēciņiem, kurus ar standartizētas satiksmes organizēšanu no nāves izglābt ir viņa svēts darbs un sūtība. Atbliezis garu galvenā un mazāksvarīgā ceļa ābeces patiesību pamācību, viņš beidzot pamana, ka esmu sācis žāvāties un saka: trīsstūris nav tava zīme. Tev vajadzīgs rombs, citādi tu nebūsi pietiekami pārliecināts par savu taisnību. Tu šaubīsies, tu mazināsi “ielas caurlaidību”…
Te nu mēs esam. Tropi un arktika. Trīsstūris dažu metru attālumā vairs nav mans. Bet es, naivais, 40 gadus braucu, būdams pārliecināts, ka viss te apkārt ir mans. Ka tas – ir vai nav viņam priekšā trīsstūris – var būt man bīstams un pat liktenīgs. Ka gadījumā, ja viņš ir bijis tik izklaidīgs, ka trīsstūri nepamanīja, tik neprasmīgs vai švakos apavos, ka slīd tam garām man virsū, es varēšu kā saprātīga nevis zīmju zombēta būtne sevi un viņu glābt…
Ko nu… Nez vai mēs sapratīsimies. Ierēdnis aizstāvēs rombus un “ielu caurlaidību”, cits viņam līdzīgs tajā pašā laikā prasīs budžeta naudu fotoradariem, lai slāpētu ātrumu, ko rombi paaugstinājuši.
Ierēdņa grāmatu kaudzē nav “citādi domājošo” grāmatu. Bet pasaulē tādu daudz. Visu ziemeļvalstu finansētajā un dāņu izdotajā 650 lappušu biezajā satiksmes drošības bībelē viņš māk atrast un izraut tikai tos fragmentus, kuri atbilst viņa nesatricināmajai koncepcijai. Pārējos – ar jebkurām šaubām par izvēlēto “mēru” pareizību – viņš vienkārši ignorē. Viņš nedzird tos, kas saka – zīmju pārpilnība rada “tuneļa redzi”, atņem uzmanību, kuras resursi nav bezgalīgi, daudz svarīgākām lietām. Atņem atbildības sajūtu cilvēkam un pārceļ to uz bezpersoniskiem “organizācijas līdzekļiem”. Es vairs nevēroju ielmalas skolas namdurvis un nebraucu 50 km/h, kad pie tām valda klusums, un 15 km/h, kad jautrais burziņš veļas mājup. Es skaitu “30” zīmes puskilometru pirms skolas un tikpat tālu aiz tās. Modri ieklausos “WAZE” skaļrunī – vai nav te šodien radariņš? Zīmju 12, bērna neviena. Radari bankrotējuši…
Vajag uzstādīt vēl kādu zīmi. Tas nekas, ka jau tagad divas trešdaļas no tām neviens neievēro. Tas nekas, ka jau tagad izaugusi braucēju paaudze, kas nevis vērtē situāciju, bet meklē zīmēs un signālos savas “priekšrokas” apliecinājumus.
Tāds šobrīd tas attālums starp pretpoliem. Vai mācēsim to mazināt, saprātīgu kompromisu atrast?
