«Liedaga bērni» skolotājas acīm 0
”Kāpēc mēs esam spiesti lasīt šausmīgo cinismu? Visas tās izdarības un stils… Kad aprok atkritumos klasesbiedreni…” tā par Lindas Šmites romānu ”Liedaga bērni” savas sievas Brigitas vārdā mums, zvanot uz redakciju, izteicās lasītājs Miervaldis Ceimurs no Ziemeļvidzemes.
Līdzīgi pirms dažām dienām sašutumu pauda vēl pāris lasītāju, apgalvodami, ka autore visu absolūti safantazējusi, jo skolās tik traki noteikti nenotiekot, turklāt tagad, ja bērni izlasīs tās šausmas, tiem gan būšot ”amats rokā”.
Atgādināsim lasītājiem, ka romāna autore Linda Šmite ir rakstniece un arī skolotāja. Bebru pamatskolā māca latviešu valodu un literatūru.
Lai labāk būtu izprotama romāna jēga, publicējam pašas autores pārdomas par skolēnu garīgumu un vardarbību.
Linda Šmite: ”Stāsts par liedaga bērniem man staigāja pakaļ pa skolas gaiteņiem, kabinetiem un aicināja vismaz ieminēties par skolēnu agresiju un vardarbību, kas dzimst no jūtu, emociju, garīguma deficīta. Stāsts teica: “Neslēp! Runā! Neizliecies, kā daudzi ilgstoši to dara, ka tavā skolā viss kārtībā! Nevienā nav kārtībā, un klusēt par to ir grēks.” [..]
Skolā strādāju jau divdesmit piekto gadu, bet mani nebeidz pārsteigt skolas solā sēdošais bērns. Pārsteiguma amplitūda visplašākā. Tā ir bezrobežu. Vairāk par veiklo prasmi lietot jaunās tehnoloģijas brīnīties liek tas, ka mazais, pasauli vēl neapguvušais cilvēks noteikti lidotu ar gaisa balonu, kāptu citplanētiešu lidaparātā, lēktu ar gumijām no tilta vai gaisa vagoniņa. Pat kosmosā lidotu un laistos okeāna dzīlēs. Apsveicami. Bezbailība ir cēla, dzīvei ļoti vajadzīga īpašība, bet tajā pašā bērnā nekas nesaviļņojas, redzot Rundāles pils dārza greznumu, rožu plantācijas, par mākslas darbiem pilī nemaz nerunājot. [..]
Tā grāmata, kas man šķiet skaista, – tā esot “sviests”, filma, ko es iesaku, – “sviests”. Kopā ar klasi Rīgā uz lielā ekrāna ar interesi esmu pētījusi tos kinodarbus, kas nav “sviests”, un pārliecinājusies, cik nožēlojama kļūstu, ja no manis atkāpjas, atdalās man tik svarīgās domas, sajūtas, emocijas. Kad stundu no vietas bija šļakstējušas cilvēku asinis, kad nemitīgi griezta, šķaidīta, malta un skaldīta dzīva miesa, kad daudzgalvīgi rāpuļi locījušies, spļāvuši uguni, žņauguši, mana cilvēciskā būtība aizsardzības nolūkā ieslēdzās vienaldzības bruņās. [..]
Grūti pateikt, kādas bruņas sev uzaudzē skolēni, kas šādas “bezsviesta” filmas skatās katru dienu un ne jau vienu vien, bet nenoliedzams ir fakts – garīgums cilvēkā no tā top smagi ievainots. [..]
Domāju, ka tagad, kad grāmata tapusi, stāsts ar manu veikumu nav mierā, jo manis radītajā tekstā neatradīs pusi no tā, kam vajadzēja būt, proti, pārliecinošu, vienkāršu un reizē gudru atbilžu meklējumiem uz mūžsenajiem jautājumiem par cilvēka vietu pasaulē, par ļaunumu, nāvi, dievišķo, cilvēcisko un skaisto. Šādu grāmatu lasīšana līdzinās smagam darbam. Nezinu, vai “Liedaga bērnu” lasīšana prasīs no lasītāja kaut minimālu līdzradīšanu. Gribētu gan, lai tā kādam noder par kripatu gara pārtikai.”
